Anda Līce: Jēdziens “čekas maisi” ir daudz plašāks 16
Pēc televīzijā rīkotās diskusijas par tā saucamajiem čekas maisiem vairākas lietas kļuva skaidrākas. Viens raidījums nespēj sniegt galīgas atbildes uz tik smagiem politiskajiem un morāli ētiskajiem jautājumiem, tas ir tikai sarunas pieteikums. Šādas diskusijas nevar būt auglīgas bez vēsturnieku, sociologu, garīdznieku, psihologu, psihoterapeitu un arī psihiatru piedalīšanās. Jēdziens “čekas maisi” ir daudz plašāks, nekā to saprot ierindas pilsoņi. Pēc neatkarības atgūšanas tas ir apzināti sašaurināts, kas padomju nomenklatūrai kalpoja kā planktons valim. Valis ir kļuvis par īstu veģetārieti un šodien netraucēti bauda dzīvi, jo nomenklatūras vārdus joprojām sargā iekavas. Pilna patiesība var skart ļoti plašu cilvēku loku, ierobežotā – tikai daļu. Vai mūsu vārdos brīvā un demokrātiskā valsts ir gatava iekavas atvērt? Lai to izdarītu, nepieciešams pamatīgs pētnieciskais darbs un arī līdzekļi. Bet vispirms – labā griba. Aizvadītajos divdesmit gados tādas nav bijis.
Atskaitot atsevišķus gadījumus, nav bijis arī personiskas vēlmes attīrīties. Bet par grēknožēlu tik un tā ir jāturpina runāt, jo par to nav nekā varenāka, kas spētu cilvēku atbrīvot no dvēseles apgrūtinājumiem. Dzirdot pieminam vārdu “sirdsapziņa”, daudzi atmet ar roku vai atklāti ņirdz. Ir jāsaprot – pasaule īstenībā turas uz sirdsapziņas, nevis uz cilvēku radītajiem nepilnīgajiem likumiem. Likumi ir tikai sava veida kruķi. Paralēli skaļām tiesas prāvām vienmēr notiek ar acīm neredzamie iekšējie tiesas procesi. Sirdsapziņu var apklusināt uz ilgu laiku, bet tas, ka katram pienāk brīdis un sirdsapziņa ierunājas, nav no zila gaisa ķerts. Visas lielās traģēdijas dramaturgi ir norakstījuši no dzīves.
Mans kaimiņš, cilvēks ar pamatīgu izsūtījuma un zaudējumu pieredzi, padzirdējis, ka maisus glabāšot vēl trīsdesmit gadus, izsaucās: “Tagad pat kapos, ja pagājuši divdesmit gadi, virsū rok nākamos, lai valsts beidz ņemties ar sīkajiem gariņiem, bet ķeras klāt lielajiem!”
Vai mēs patiešām gribam zināt patiesību vai tikai atrast kādus dienišķajai linča tiesai piemērotus? No netaisnības cietušajiem gribas piedzīvot taisnības uzvaru un uzzināt pilnu patiesību. Bet mūžībā aiziet gan apsūdzētie, gan apsūdzētāji, un nākas atzīt – savas zemes dzīves laikā mēs tā arī nepagūsim visas lietas novest līdz galam. Mēs, cilvēki, spējam daudz, tomēr ne visu. Pirms sākt lielo tiesu, pajautāsim sev: “Vai es zinu un vai maz gribu zināt pilnu patiesību arī par sevi?”
