Anda Līce: Vai grāmatas vajag svērt? 0
Vajag. Tikai ne tā, kā sver miltus, sviestu vai desas. Turot rokās šoruden iznākušo 848 lappušu biezo izdevumu “Cesvaines grāmata IV”, kurā ir padziļinātas iepriekš izdotajās trijās grāmatās skartās tēmas un sāktas jaunas, es nebeidzu brīnīties, kā bija iespējams dabūt vienos vākos tik milzīgu atsevišķu cilvēku, dzimtu un māju likteņstāstu, pētījumu, dokumentu un fotomateriālu klāstu. Intereses pēc nosvēru visas četras grāmatas. Par svaru precizitāti negalvoju, sanāca 13 kilogrami! Tomēr šajā gadījumā galvenais ir ne jau fiziskais svars.
Cilvēks negrib būt anonīms dzīves laikā, nedz pazust bez pēdām arī pēc tam. Neatkarīgi no tā, vai viņš tic nemirstībai un Dievam vai netic, viņš nevēlas izgaist, it kā nebūtu dzīvojis. Var, protams, neapzināties, ka mūsos ir ierakstīts – mēs pasaulē esam nākuši ar kādu mums vien domātu uzdevumu, un mums katram ir sava vieta mūžu bezgalīgajā rakstā. Mēs visi vēlamies kaut ko aiz sevis atstāt, tomēr bieži sanāk, ka līdzcilvēku nevērības un dažādu vēsturisko apstākļu dēļ daudzi mūži ar laiku izgaist kā nebijuši vai tīši tiek nobēdzināti. Viens no novadpētnieku uzdevumiem ir – šos vārdus saglabāt, atgādināt par viņu devumu vispārībai, jo iepriekšējie mūži ir iemūrēti tās ēkas pamatos, kuru mēs šodien turpinām celt. Ar goddevību nevajag kavēties, jo viss ātri aizmirstas.
Katrai nākamajai paaudzei sākumā varbūt maldīgi šķiet, ka viņi nāk tukšā vietā. Bet, kad tu, cilvēk, atver šādu grāmatu, tu saproti – viss ir pavisam citādi, un tad par patriotismu un piederību vairs nav vajadzīgi patētiski vārdi, kas šodien bieži slīd garām gan ausīm, gan sirdij. Šādi izdevumi atgādina – es un mēs visi stāvam uz bieza kultūrslāņa kā uz pārbaudīta pamata. Šī apziņa ļauj man lepoties ar savu novadu un dara mani atbildīgu. Es iestājos par nopietnu attieksmi pret novadpētniecību, grāmatu izdošanu ieskaitot. Mazskaitlīgās tautas tā ceļ savu pašapziņu, tas ļauj blakus lielajām stāvēt ar paceltu galvu.
Pirmā “Cesvaines grāmata” iznāca 2001. gadā, to sastādīja toreizējā Cesvaines ģimnāzijas un novada muzeja vadītāja Ilga Holste, vēlāk sastādītājas darbu pamazām pārņēma viņas meita Sanita Dāboliņa, un ceturtā grāmata jau pilnībā gūlās uz viņas pleciem. Jāteic gan, grāmatu tapšanā ir ieguldīts neskaitāmu cilvēku darbs un kā pateicību viņi dāvinājumā ir saņēmuši šīs grāmatas, lai varētu tās nodot tālāk nākamajai paaudzei. Tā tiešām ir skaista dāvana savas valsts simtgadē!
