“Vai ģimenes ārsti vispār zina, uz kurieni viņiem jāiet? Vai viņi zina, kas notiks X stundā?” 85
TV24 raidījuma “Dienas personība ar Veltu Puriņu” intervijā Kintija Barloti, “Jelgavas poliklīnikas” vadītāja, atklāja būtiskus aspektus par Latvijas veselības aprūpes sistēmas gatavību dažādiem krīzes scenārijiem un par to, cik lielā mērā medicīnas iestādes ir gatavas nodrošināt iedzīvotājus ar nepieciešamajiem resursiem ārkārtas situācijās. Intervijas laikā tika apspriests, vai šobrīd pastāv skaidra stratēģija, kā rīkoties ārkārtas situācijās, un vai veselības aprūpes sistēma spēj adekvāti atbildēt uz sabiedrības vajadzībām šādos brīžos.
Kintija Barloti pauda bažas par to, ka ambulatorās iestādes, tostarp “Jelgavas poliklīnika”, nav pietiekami iesaistītas ārkārtas situāciju plānošanā. “Slimnīcām faktiski trīs mēnešus krājums tiek veidots, bet mums tāda noteikuma īsti nav,” viņa norāda, piebilstot, ka poliklīnikas uztur pieejamās rezerves apmēram mēnesi. Tomēr Barloti uzsver, ka jebkurai ārstniecības iestādei jābūt skaidram rīcības plānam šajā tā sauktajā “X stundā”, kas norāda uz potenciālu krīzes situāciju, kurā veselības aprūpes sistēmai ir nepieciešams nekavējoties reaģēt.
Barloti arī norādīja uz lielo neskaidrību starp ģimenes ārstiem un citām ambulatorām iestādēm par to, kā rīkoties krīzes gadījumā: “Jautājums ir, vai ģimenes ārsti vispār zina, uz kurieni viņiem jāiet? Vai viņi zina, kas notiks X stundā? Visticamāk, ka nē.” Šis komentārs norāda uz strukturālu nepilnību veselības aprūpes sistēmā, kas traucē efektīvai rīcībai ārkārtas situācijās.
Barloti akcentēja arī to, ka ārkārtas situāciju pārvaldībā būtu jāiesaista ģimenes ārsti, kuriem ir vistiešākais kontakts ar pacientiem un kuri ir vispiemērotākie, lai nodrošinātu nepārtrauktu aprūpi un nepieciešamo zāļu pieejamību. Viņa piedāvāja pārskatīt ģimenes ārstu lomu, īpaši attiecībā uz zāļu un citu medicīnisko materiālu krājumu uzturēšanu:
“Ģimenes ārsts ir tas, kas ir vistuvāk pacientam.”
Barloti atzina, ka viņa ir veikusi izpēti un sazinājusies ar citām līdzīgām ārstniecības iestādēm, lai noskaidrotu, kā citi gatavojas krīzes situācijām, bet rezultāti bija līdzīgi: “Neviens nevar pateikt, ka mums ir jādara kaut kas konkrēts, mēs nepiedalāmies mācībās.” Viņa izcēla nepieciešamību pēc mācībām, kurās piedalītos visas ārstniecības iestādes, lai nodrošinātu koordinētu rīcību un savlaicīgu medicīnisko palīdzību ārkārtas situācijās.
