Atis Klimovičs: Vai gaidāms smags dienests? 56
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nepieminēsim tik senus laikus, kā Krievijas carisma valdīšanu Latvijā, kad vienam otram latvietim nācās nodienēt veselu gadsimta ceturksni, kas saprotami noteica šā cilvēka likteni un gaitas. Tiesa, tādu tolaik nebija daudz, jo pastāvēja legāls veids, kā varēja samaksāt un nedoties “krievos”.
Nav ko pieminēt arī jaunākus vēstures posmus, kad okupācijas varas nevienam nemaz neprasīja, vai viņš gatavs aizstāvēt reihu vai Staļinu un mirt par šiem režīmiem. Tā pati aina turpinājās, arī valdot padomju okupācijai pēc Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Biju viens no tiem, kas kaut kā novilka divus gadus, vispirms pusgadu netālu no Harkivas, tad pusotru gadu Tālajos Austrumos, sargādams padomju zemes robežas.
Atbildēšu iespējami godīgi – vai, neraugoties uz atrašanos Latviju okupējošās valsts armijā, šie gadi būtiski negatīvi ietekmēja vai mainīja manu dzīvi? Drīzāk ne, jo tie bija tikai divi gadi! Turklāt lielā mērā apguvu spēju pretoties grūtībām, reizēm iztiekot gandrīz bez ēšanas, jo pārtika bija ārkārtīgi sliktas kvalitātes, iemācījos izturēt Piejūras apgabala lielo aukstumu.
Tā taču nav nemaz tik sena vēsture, mums ir sava valsts, neatkarība, kas jāsargā, sava armija un Zemessardze, bet vienalga valda milzu neizpratne, kādēļ nepieciešams kļūt par karavīriem vēl lielākā skaitā.
Piesaukt karu Ukrainā jau kļūst piedauzīgi, bet ko lai dara, ja pat liela daļa politiķu – tajā skaitā no tiem, kas tagad pošas uz valdošo koalīciju, – to nesaprot. Tie raida nepamatotu juridiski neapstiprinātu kritiku plānam ieviest vispārējo valsts aizsardzības dienestu.
Nerunāsim nemaz par tādām lietām kā Izraēlas modeļa kopēšana ar dienestu visiem un visām vai pat obligāto militāro dienestu. Kā lai citādi vērtē “Progresīvo” teikto, ka nav atbalstāma militārā dienesta īstenošana augstskolās! Nākamajiem valsts elites pārstāvjiem nav gandarījums dot ieguldījumu Latvijas drošībā?
Tas pats sakāms par tādu kaķi maisā kā “Apvienotais saraksts”, kas izsakās neskaidri, ka nepieciešams nodrošināt ieročus un tehniku un tikai tad runāšot par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Tas, visticamāk, iezīmē ne pārāk gludu ceļu šā dienesta ieviešanai.
Taču neviena situācija nav bezcerīga, jo līdztekus pieminēto politiķu gausumam pati sabiedrība var izdarīt daudz, tajā skaitā izdarot spiedienu uz tiem. Pieaugusī pilsoņu aktivitāte un sevis kā patstāvīgi domājošu indivīdu izteiktāka apzināšanās, piemēram, palīdzot ukraiņiem cīņā, ļauj tā domāt.
Diezin vai daudzi jautās “Apvienotajam sarakstam” un “Progresīvajiem”, vai stāties Zemessardzē. Tiesa, arī tādi “labie zēni” kā “Jaunā Vienotība” vēl pirms iepriekšējām vēlēšanām solīja rūpēties, lai Zemessardzē jau tagad būtu 20 tūkstoši cilvēku. Tas nepavisam nav izpildīts.
Arī pašiem karstākajiem nacionālo ideālu aizstāvjiem jeb Nacionālajai apvienībai, vismaz retorikā, diezin vai ir ko atgādināt par sekmīgiem veikumiem valsts aizsardzības sektora stiprināšanā. Kā vienmēr “svarīgāki darbi” kavējuši.
To visu ņemot vērā, jānovēl valdošās koalīcijas veidošanā skaidri saprast, ka valsts aizsardzības dienesta veidošanā nedrīkstam kavēties.
