Gata Šļūkas zīmējums

– Pētījuma autori iesaka gan samazināt ekspertu skaitu nozaru komisijās, gan rīkot atklātus konkursus, gan noteikt konkurētspējīgu atalgojumu. Taču ir zināms, ka VKKF ir nozares, kurās ekspertu nokomplektēšana jau šobrīd ir neiespējamā misija. Tostarp dzirdētas daudzas balsis, kas VKKF Ētikas kodeksu pieprasa padarīt vēl nepiekāpīgāku. Kā paredzēts risināt šo dilemmu?

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

D. Bluķe: – Ir tikai normāli – ja eksperts lemj par finansējuma piešķiršanu, viņš nedrīkst startēt kā finansējuma saņēmējs. Tomēr Latvija ir maza, un profesionālie cilvēki arī ļoti aktīvi darbojas, bieži vien vienlaikus startējot vairākās mērķprogrammās. Taču, kļūstot par ekspertu, nākas atteikties no radošā darba, turklāt arī eks­perta atalgojums nav tāds, ka sevi var nodrošināt.

– Cik tad saņem VKKF eksperti?

E. Vērpe: – Atlīdzība nozarēs atšķiras, jo eksperta atalgojums veidojas no izvērtēto projektu skaita un dalības komisijas sēdēs. Principā mazajās nozarēs eksperti saņem mazāk, bet lielajās – vairāk, jo tur tiek iesniegts vairāk projektu. Kopumā summas ir 600 – 700 līdz 3000 eiro gadā.

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

D. Bluķe: – Ja eksperts pieder pie nozares, kas gadā saņem 600 līdz 700 eiro, skaidrs, ka viņš nevar sev nodrošināt iztiku. Tāpēc ir nozares, kur jau tagad ir katastrofāli grūti atrast ekspertus – tos, kurus iesaka, arī paņem, jo nav izvēles iespēju.

I. Kolmane: – Literatūras nozarē situācija ir draudīga: par ekspertiem ir gatavi iet cilvēki, kuri neko citu nedara, vai arī algoti valsts institūciju darbinieki. Vai tie ir paši zinošākie – tas ir jautājums.

G. Laiviņa: – Teātra nozarē pagājušajā gadā ar eks­pertiem bija pavisam kritiski. Šogad tik traki nebija, jo profesionāļiem acīmredzot ir arī citi ienākuma avoti.

D. Bluķe: – Mūzikas nozares ekspertu komisija tikko nonāca šādā strupceļā, paliekot bez neviena komponista, lai gan nācās vērtēt programmu “Latviešu oriģinālmūzika”. Komponistu savienība (KS) saņēma izmisušu telefona zvanu no komisijas priekšsēdētāja – vai jūs varat mums dot kādas vadlīnijas? Mēs KS padomē tās izdiskutējām, tomēr jāsa­prot, ka ir liela atšķirība starp komponistu, kas tikko ir pabeidzis augstskolu, un ļoti pieredzējušu, pasaulē pazīstamu komponistu. Ekspertu padome, protams, vadījās pēc minimālajām summām, un tad bija neapmierināti autori.

G. Laiviņa: – Galīgi nevaru piekrist tiem, kas teic, ka VKKF eksperti tikai domā, kā raust naudu un ka nozarēs sēž vieni un tie paši lēmēji. Protams, Latvijas Literatūras centra skandāls ir atstājis ēnu uz visu nevalstisko sektoru. Tomēr katrā nozarē var gadīties kāds negodīgs cilvēks, un tas nedrīkst diskreditēt visu jomu. Īsti neredzu ekspertu problēmai risinājumu, jo nedomāju, ka VKKF var un ka tam vajadzētu nodrošināt normālu mēneša algu lielajam ekspertu skaitam.

D. Bluķe: – Bet varbūt vajag mazāku ekspertu skaitu? (Šobrīd VKKF nozaru eks­pertu komisijās strādā septiņi eksperti, pētījuma autori iesaka viņu skaitu samazināt līdz pieciem vai pat trijiem. – Red.)

G. Laiviņa: – Noteikti nepiekrītu idejai vēl vairāk samazināt VKKF konkursu skaitu – trīs ir minimums, ideālā būtu jāatgriežas pie četriem.

Z. Kreicberga: – Konkursu skaitu nedrīkst samazināt. Vajag pārskatīt rotācijas principu – šobrīd eks­perti mainās pārāk bieži, faktiski komisiju sastāvi mainās katru gadu. Iespējams, ka pietiktu ar pieciem ekspertiem nozarē, kā arī būtu nepieciešama atsevišķa Starpdisciplināro projektu komisija, taču būtu jāpalielina viņu atbildība un arī atlīdzības apjoms.

– “Izsmeļoši skaidrojumi par finansējuma atteikuma iemesliem nevar būt tāpēc, ka var būt juridiskas sekas,” ir teicis VKKF direktors E. Vērpe, norādot, ka VKKF var atsaukties vienīgi uz kritērijiem. Bet – ko darīt, ja arī paši kritēriji ir izplūduši? Varbūt pienācis laiks izņemt punktu “projekta aktualitāte” kā pārāk izplūdušu, vairāk uzsverot kvalitātes un iespējamās ietekmes kritērijus?

E. Vērpe: – Bet kas tur izplūdis? Man liekas, ka tas ir diezgan konkrēts kritērijs, kas tiek lietots, ja ekspertiem jāizšķiras starp pieciem vai septiņiem kvalitātē līdzvērtīgiem projektiem. Šis kritērijs būtībā ir normāls nabadzības apliecinājums, jo īstenībā cilvēki raksta aizvien labākus projektus.

Z. Kreicberga: – Jautājums ir, kā definējam aktualitāti. Šajā stadijā tā ir daļēji intuitīvs ekspertu konsenss. Situācijā, kad finansējumu nevar iedot 100% visiem projektiem, tas tiek piešķirts tam, kas tajā brīdī tiek novērtēts kā aktuālāks. Varbūt tas patiešām ir neveiksmīgs un pārāk plaši interpretējams formulējums.

D. Melbārde: – Viens no maniem novērojumiem – ka VKKF finansējuma sadalē nepietiekami tiek ņemta vērā sasaiste ar valsts kultūrpolitikas mērķiem.

G. Laiviņa: – Vai tas nozīmētu – ja šādas tiešas sasaistes nav, man nebūtu tiesības saņemt VKKF finansējumu?

D. Melbārde: – Nē, es tikai uzskatu, ka tam vajadzētu būt vienam no galvenajiem kritērijiem lielas konkurences apstākļos.

G. Laiviņa: – Manuprāt, VKKF jēga tomēr ir reaģēt uz to, kas notiek radošajā sektorā, nevis tikai finansēt valsts kultūrpolitikas prioritātes, jo jaunradei vienmēr būtu jāatrodas soli priekšā politikai, būtu jāvērtē tā kritiski, jāspēj nostāties opozīcijā.

– Vai piekrītat viedoklim, ka VKKF ir kā zināma kultūras nozares pašpārvalde?

– Es sliecos uz to, jo pretējā gadījumā – kāpēc naudu nevar sadalīt ministrija?

E. Vērpe: – Pārsvarā jau tomēr vadās pēc kvalitātes. Tomēr arī mērķprogrammās bieži varam redzēt, ka tiek iesniegti vāji projekti, kas ir labi uzrakstīti, – tā notika Raiņa un Aspazijas mērķ­programmā un arī Latvijas simtgades kontekstā.

– Kurš ir tas, kas iejaucas situācijās, kad redzams, ka eksperts nelemj godprātīgi?

– Ja redzu, ka ekspertā lemjot nostrādā kādi citi apsvērumi, eju uz padomi un runāju.

Z. Kreicberga: – VKKF šobrīd vairāk ir neitrāls naudas sadalītājs, reaģējot uz pieprasījumu, tomēr Eiropas prakse rāda, ka šāds fonds var būt arī aktīvs spēlētājs, bet tas, protams, būtu ciešā sasaistē ar ekspertu atbildības palielināšanu. Šobrīd eksperti nepietiekami izvērtē finansēto projektu rezultātus.

E. Vērpe: – Viens no eks­perta pienākumiem ir skatīties līdzi, kas ir sanācis no tā, kam viņš ir iedevis naudu.

Z. Kreicberga: – Līdz šim tas nav bijis ļoti strikts uzstādījums – ka viss ir jāredz un visur jābūt.

E. Vērpe: – Tāpēc jau eks­perti ir septiņi – ka viņiem kopumā ir jāpārzina sava nozare. Ja viņi sēž, ierakušies savos darbos, un neko nezina, kas nozarē notiek, tad viņi nav nekādi eksperti.

– Dzirdēts, ka gadās arī dažs eksperts, kas nemaz nelasa projektus…

– Reti, bet laiku pa laikam tā gadās. Normāli būtu, ja nozares priekšsēdētājs lūgtu fonda padomi ekspertu no amata atbrīvot.

D. Bluķe: – Vismaz uz tiem maniem pasākumiem, ko pēdējo piecu gadu laikā esmu taisījusi ar VKKF atbalstu, nekad nav bijis neviens VKKF eksperts.

– Vai fondam ir arī reģionālie eksperti?

E. Vērpe: – Tāpēc jau viņi arī būtu vajadzīgi, un man žēl, ka šobrīd šī prakse ir kaut kur pagaisusi.