Paraudzīties plašāk 2
– Vai VKKF finanšu sadalījumā būtu jēdzīgi atteikties no nozaru principa?
G. Laiviņa: – Pirms laba laika biju VKKF eksperte un strādāju tieši starpdisciplinārajā nozarē. Tā bija vērtīga pieredze, taču problēma bija projektu iesniedzēju izpratnē par to, kas ir starpdisciplinaritāte. Tāpēc arī, lasot neseno pētījumu, priekšlikums vērtēt projektus tikai starpnozaru griezumā mani dara uzmanīgu – tas neatbilst tam, kā kultūra un māksla attīstās pasaulē. Tas, ka mākslinieki aizvien vairāk strādā starpdisciplināri un arī skatītāji šādi domā, nenozīmē, ka pilnībā būtu jāatceļ nozaru pastāvēšana. Man liekas, ka priekšlikums atjaunot ekspertu komisiju starpdisciplinārajā jomā ir vērā ņemams, bet – reizē ir jāmaina izpratne par šo jomu, jāceļ tās līmenis, lai tur nāktu kvalitatīvi pieteikumi.
D. Melbārde: – Raugoties no kultūrpolitikas skatpunkta, modelis, ko vajadzētu apsvērt, ir jaukts – ka saglabājas kultūras apakšnozaru padomes, kur katra nozare tiek apskatīta no visdažādākajiem skatpunktiem, arī neizvairoties no citām atbalstāmajām formām – te konkrēts piemērs ir regulāri strīdus izraisījusī atbalsta sniegšana tirgus un mārketinga aktivitātēm. Runājot par starpnozaru pieeju finansējuma sadalē, man liekas, ka pareizāk būtu vispirms to sastrukturizēt mērķprogrammās.
– Kādas mērķprogrammas VKKF vajadzētu jau tuvākajā laikā izveidot vai atjaunot?
– Man nešķita pareizi, ka ļoti ātri atteicāmies no VKKF lomas definēšanas radošo industriju veicināšanā. Tāpat būtiski ir jautājumi, kas skar sociālo atmiņu un vēsturi. Tie šobrīd ir iekļauti Latvijas simtgades programmā, tomēr būtu labi, ja tiem būtu veltīta vesela VKKF mērķprogramma. Tā varētu atbalstīt tieši publiskās vēstures projektus un radošās metodes mūsu vēstures skaidrošanā. Savukārt, ja paraugāmies uz Igauniju, tad redzam, ka viņi no Kultūrkapitāla fonda finansējuma atvēl lielu daļu kultūras infrastruktūrai (Latvijas VKKF vēlētos tikt finansēts līdzīgi kā Igaunijā – no atskaitījumiem no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa 3% apmērā un izložu un azartspēļu nodokļa 50% apmērā no valsts budžeta daļas. Tomēr Igaunijā no Azartspēļu nodokļa gūtajiem ienākumiem – 10,4 miljoniem eiro – 6,6 miljoni 2015. gadā tika novirzīti kultūras ēkām – Igaunijas nacionālajam muzejam, Tartu un Igaunijas mūzikas akadēmijas koncertzālei. – Red.). Arī auditorijas attīstība ir ļoti būtisks skatpunkts, kā mums pietrūkst.
G. Laiviņa: – Ja runa ir par šābrīža VKKF mērķprogrammām, tās drīzāk būtu saucamas par pārnozaru programmām. Es gribu runāt par starpdisciplināriem projektiem, kuros tiešām saplūst dažādas jomas, piemēram, zinātne, jaunās tehnoloģijas vai sociālā joma ar mākslu. Daļa no šīm specifiskajām nozarēm VKKF nav pārstāvēta vispār.
I. Kolmane: – Literatūras nozarē ekspertus mulsina projekti, ko iesniedz zinātnes institūti – braucieniem, viņu pašu projektiem. Arī nabadzīgais finansējums zinātnei VKKF uzliek nopietnu slogu.
Z. Kreicberga: – Viens no iemesliem, kāpēc būtu vērts paraudzīties ārpus nozaru griezuma, ir tas, ka nozaru robežās ir viena situācija, bet plašākā mērogā konkurence starp nozarēm ne vienmēr ir vienlīdzīga. Hipotētiski – ja jau esam mūzikas lielvalsts, varbūt būtu jāupurē daži vāji citu nozaru projekti, lai mūzika attīstās?
– Zināms, ka kultūra zināmā mērā “dotē” poligrāfijas nozari, daudz naudas aiziet transportam un citām no kultūras tālu stāvošām lietām. Kā plānojat pierādīt sabiedrības kopējos ieguvumus no līdzekļu palielinājuma fondam?
D. Bluķe: – Pirms gadiem pieciem apceļojot Latgali un ieejot kādā nelielā baznīcā, pārzine mums stāstīja, ko viņi visu ir restaurējuši par VKKF naudu. Tad es nodomāju – cik Latvijā ir tādu baznīcu, kuru pārzines ir gatavas katram atbraucējam atslēgt dievnama durvis un stāstīt par VKKF ieguldījumu?
E. Vērpe: – No kultūras aktivitātēm ekonomisko labumu saņem citas nozares, bet tas netiek uzskaitīts. Varu atbildīgi pateikt, ka tur, kur tās notiek, ieguvums ir daudz lielāks, nekā tiek ieguldīts. Atbalsts nacionālajai kultūrai ir mūsu vienīgā kontrpropaganda. To nesaprot vienīgi analfabēti, diemžēl tādi pie mums ir vairākumā. Literatūras nozarei atbalsts ir nepelnīti mazs, bet, ja tās nebūs, nebūs ne mūsu valodas, ne tautas. Tā ir pilnīgi unikāla nozare, kurai noteikti var runāt par kādu koeficientu piemērošanu.
