Jau šobrīd – nevienlīdzīgi 2
– 2015. gada ziņojumā Valsts kontrole pārmeta VKKF nevienlīdzību līdzekļu sadalē, iesakot pārskatīt to piešķiršanas principus. Vai tagad, pēc nesen publiskotā pētījuma, KM un VKKF vadībai ir kļuvis skaidrāks, no kā dzīvo katra nozare un cik valsts katrā no tām iegulda jau šobrīd?
Dace Melbārde: – Pētījums vairāk uzdeva jautājumus un izveidoja ceļa karti, ar kuru būtu jāiet uz priekšu, lai pilnveidotu VKKF darbības modeli. Esam sapratuši, ka nevaram vienkārši matemātiski salīdzināt nozares, jo katrai no tām ir sava specifika.
– Vai jūs kā ministre piekrītat viedoklim, ka sistēma, pēc kuras tiek dalītas dotācijas nozarēm, jau šobrīd nav taisnīga?
– Katru gadu, veidojot VKKF budžetu, tiek plānots, kāds finansējums būtu jāvirza katrai apakšnozarei. Cits jautājums – vai šobrīd VKKF nosedz visus laukus un vajadzības kultūras nozarē. Viena no diskusijām, kas ir uzsākusies, ir, kā turpmāk būtu jāīsteno finanšu sadale – vai strikti turoties pie jau esošā nozaru dalījuma vai atsakoties no tā, vai arī īstenojot jauktu pieeju.
Zane Kreicberga: – Šobrīd ir berze starp nozaru principu, pie kā visi esam pieraduši, un starpdisciplināro aspektu, kas kultūrā ienāk aizvien vairāk. Atteikšanās no nozaru principa finansēšanā nav ātri īstenojams risinājums, tomēr es tajā saskatu jēgu.
Edgars Vērpe: – Dibinot fondu, visām astoņām nozarēm finansējums tika sadalīts vienādi. Ideālā situācijā toreiz bija literatūra, bet, piemēram, kultūras mantojuma nozares pieprasījumu bija ļoti grūti apmierināt. Tad sāka izstrādāt dažādas formulas, bija idejas, ka jāmet nost vislielākie un vismazākie finansiālie pieprasījumi – piemēram, grafomānu iesniegtie. Ir iziets cauri diezgan sarežģītam procesam, un šis pētījums jau arī parāda, ka mūsu modelis (VKKF dala finansējumu pēc principa – pieteikumu skaits un pieprasītais apjoms pret spēju tos nodrošināt. – Red.) ir vienīgais aprēķināmais. Tas, ko varam – veidojot jauno finansēšanas modeli, ņemt vērā valsts ieguldījumus, piemēram, mūzikas vai teātra nozarē pret investīcijām literatūras, vizuālās mākslas, dizaina vai tradicionālās kultūras nozarēs.
Dace Bluķe: – Tieši radošā joma ir tā, ko valsts caur savām kapitālsabiedrībām un iestādēm apmaksā vismazāk vai neapmaksā vispār. Pat ja ir valsts dotēti orķestri, teātri, opera, ja tā pasūta komponistam darbu, finansējums radošajam darbam vienalga tiek prasīts no VKKF. Ja raugāmies uz it kā stabilām nozarēm, kurās ir valsts institūcijas, un it kā “apdalītākām”, man nāk prātā salīdzinājums – ja ģimenē ir viens talantīgāks bērns un otrs mazāk talantīgs, vai mēs mēģināsim izlīdzsvarot un tādēļ, lai talantīgākais ļoti strauji neattīstītos un neaizskrietu tam otram pa priekšu, pirmo mēģināsim kaut kādā veidā bremzēt, atņemot finansējumu un dodot tam otram? Turklāt gan teātra, gan mūzikas nozarē ir ārkārtīgi liels nevalstiskais sektors, kas pamatā dzīvo tikai no VKKF finansējuma.
Ieva Kolmane: – Ir projekti, kas nemitīgi tiek pārspēlēti no vienas nozares uz otru: piemēram, ja literatūras nozarē tiek iesniegts projekts – grāmata par komponistu, tā tiek aizspēlēta mūzikas nozarei kā literatūras nozarei neatbilstoša. Savukārt mūzikas nozarē domā, ka tā ir literatūra. Proti, runa ir par bezcerīgiem projektiem, kas klīst it kā ēnas zonā.
Gundega Laiviņa: – Varbūt tie gluži vienkārši ir bezcerīgi?
I. Kolmane: – Nē, tā nevarētu teikt.
D. Bluķe: – Manā pieredzē bijis, ka tā klājies ne tik daudz grāmatām, kā audiovizuāliem darbiem ar lielu mūzikas īpatsvaru. Mākslinieks tad jau pats vairs nesaprot, vai viņam jāiesniedz mūzikas vai tomēr vizuālās mākslas nozarē.
I. Kolmane: – Vai arī starpnozarē, kas vispār, manuprāt, ir ļoti īpatnēja. Gadās arī, ka, piemēram, literatūras nozarē ieklīst audiovizuāli projekti, un arī tad eksperti nezina, ko ar tādiem iesākt, un nepietiekama finansējuma gadījumā tie paliek aiz svītras. Literatūras nozare varētu būt bēdīga arī tāpēc, ka finansējums mūžīgi bijis salīdzinoši mazāks – ja skatāmies, cik maksā viss, kas nepieciešams, lai darbu radītu, ir pieņemts, ka mums pašizmaksa ir zemāka, jo – tehniski – tikai sēdi un raksti.
