Vai gaidāmi jauni “kalendāra nemieri” 3
Valsts prezidents Egils Levits drīzumā gatavojas rīkot ekspertu diskusiju ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātu līdzdalību jautājumā par to, kura gada diena būtu piemērotākā pasludināšanai par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. 1. oktobrī Valsts prezidents jau nosūtīja minētajai Saeimas komisijai ierosinājumu iekļaut likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” grozījumos divas jaunas valstī atzīmējamas dienas – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu 17. martā un Valsts valodas dienu 15. oktobrī.
Par otro domstarpību nav, bet attiecībā uz pirmo vēsturnieku aprindās dzird šaubas un aizrādījumus nepārsteigties ar datuma izvēli.
Saeimai adresētajā vēstulē sacīts, ka 1944. gada 17. martā Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) pabeidza parakstu vākšanu Memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas neatkarības faktiska atjaunošana un pausta pārliecība, ka, par spīti abu totalitāro okupācijas režīmu rīcībai, Latvijas valsts un tās Satversme juridiski turpina pastāvēt kā pamats nacionālās pretošanās kustības rīcībai Latvijas labā.
Memorandu ar parakstu apliecināja 188 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki. Tomēr nav noslēpums, ka tolaik par dokumenta un pašas LCP eksistenci zināja ļoti šaurs ļaužu loks. Tam nebija rezonanses ne Latvijā, ne Rietumos. Turklāt aizdomas raisa 17. marta tuvums 16. marta latviešu leģionāru piemiņas dienai, ko var traktēt kā mēģinājumu neitralizēt politiski joprojām jūtīgo datumu.
Ideja par 17. marta izvirzīšanu priekšplānā izskanēja vēl 2012. gada februāra beigās, kad Nacionālās apvienības (NA) valdes sēdē Imants Parādnieks un Einārs Cilinskis rosināja Otrā pasaules kara cīnītājus pieminēt 17. martā tā paša LCP Memoranda sakarā.
Iniciatori toreiz uzsvēra, ka 17. marta atzīšana par atzīmējamu nekādā gadījumā nebūtu jāuzskata par mēģinājumu mazināt 16. marta nozīmi, jo gan leģionāri, gan kurelieši, nacionālie partizāni un latviešu sabiedriskie darbinieki visi cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tikai katrs savā veidā.
Priekšlikuma pretrunīgās uztveres dēļ pašu NA biedru rindās diskusijas tad tomēr noplaka.
Taču kopš 2014. gada aktīvistu grupa, apvienojusies Latvijas Centrālās padomes piemiņas fondā, regulāri 17. marta vakarā organizē Memoranda parakstīšanas atceri ar sveču nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Gadu gaitā piemiņas brīdis jau iemantojis oficiālu pieskaņu. 17. martā tiek rīkoti dažādi koncerti un vēsturnieku priekšlasījumi Saeimā. Jāpiebilst, ka kaimiņzemē Lietuvā nacionālo partizānu kara piemiņas dienu jau labu laiku oficiāli atzīmē maija trešajā svētdienā.
Arī Īles kaujas diena
Jurģis Klotiņš, tagadējais Valsts prezidenta Egila Levita ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos, ir 17. marta atzīmēšanas iniciators kopš 2014. gada. Tagad viņš un vēl prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps Valsts prezidenta vārdā noformulējuši priekšlikumu augstākā līmenī.
Klotiņš skaidro: “Prezidents deva mums tādu mandātu.
Mūsu kopīgās domas ir, ka nacionālās pretošanās kustības piemiņas datumam jābūt saistītam ar valsts tiesiskumu.
Tam jābūt sasaistē ar kādu organizāciju, kas varēja pretendēt uz Latvijas valsts suverēnās varas pārstāvniecību nacistu un padomju okupācijas laikā.” LCP tam kvalificējas. Turklāt nevienam citam pretošanās kustības dokumentam nav tik liela parakstītāju skaita kā Memorandam.
Prezidenta padomnieks aizrāda, ka vēsturnieku viedokļi var būt dažādi, taču visi atzīst, ka LCP bija politiska pretošanās kustības organizācija, kas sāka darbību vācu un turpināja padomju okupācijas laikā. Katrā ziņā Valsts prezidenta priekšlikums būtībā bijis virzīts uz diskusijas sākšanu, kurš datums piemērotāks nacionālās pretošanās kustības atcerei.
Klotiņš min, ka šobrīd izvēlētais ir vēsturiski saistīts ar pretošanās kustību arī Īles bunkura kaujas dēļ 1949. gada 17. martā, kad 27 nacionālie partizāni izcīnīja savu pēdējo kauju ar vairāk nekā 700 vīru lielo čekas karaspēku: “Līdz ar to šajā datumā satek kopā politiskā pretošanās okupācijas varām un militārā pretošanās.”
Kas attiecas uz 16. marta tuvumu, tad “jāatceras, ka vairāki tūkstoši leģionāru aizgāja mežos un pievienojās nacionālajiem partizāniem”.
Turklāt šajā dienā piemineklis iegūstot skaistu ziedu rotu, bet barjeras, ja tādas leģionāru dienā arī parādīsies, nākamajā dienā būs novāktas, un prezidenta ceļu pie Brīvības pieminekļa nekas neapgrūtinās.
Vēsturē jāiedziļinās
Jānis Pleps, lūgts komentēt 17. marta ideju, skaidro, ka šī datuma nozīme pretošanās kustības kontekstā šobrīd ir salīdzinoši skaidrākā un atpazīstamākā, turklāt ar “simbolisku konstitucionālo momentu”: “Nemazinot citu pretošanās kustību nozīmību, LCP ir svarīga konstitucionāli tiesiska iezīme. LCP apvienoja pēdējās likumīgi ievēlētās 4. Saeimas politiskās partijas, un LCP vadība savas pilnvaras rīkoties atvasināja no Satversmes, uzstājot uz savu leģitimitāti, tas ir, ka viņi joprojām īsteno Latvijas tautas doto mandātu un nodrošinās, ka pēc neatkarības atgūšanas un Satversmes atjaunošanas tiek ievēlēta 5. Saeima.
No tā izriet svarīgs moments, ka visas tās politiskās formācijas, kuras mēģināja šeit radīt padomju vai nacistu okupācijas režīms, no Latvijas valsts tiesību viedokļa ir vienlīdz neleģitīmas.”
Turklāt ar līdzšinējiem LCP piemiņas pasākumiem pie Brīvības pieminekļa un Saeimā 17. marts nosacīti kalendārā jau iezīmēts. 16. marta tuvums, Plepa ieskatā, tikai mudinās sabiedrību vairāk iedziļināties vēsturiskajos notikumos. Arī vēsturnieku dažādie uzskati par datuma piemērotību tikai parādot diskusijas nepieciešamību, bet pats svarīgais, lai šāda Nacionālās pretošanās kustības atceres diena kalendārā vispār būtu.
“Tas ļautu atgādināt, ka Latvijas tauta visas okupācijas dienas uzturēja savu valstiskumu un cīnījās par to, cik nu tas bija iespējams. Valsts prezidents uzskata, ka pretošanās kustību nepieciešams mērķtiecīgāk atgriezt sociālajā atmiņā. Tam nepieciešami profesionāli vēsturnieku pētījumi par nacionālo pretošanās kustību visās tās izpausmēs – no pirmajām pretošanās formām līdz pat neatkarības atgūšanai,” tā LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras vadītājs. Bet kā šo priekšlikumu uzņems Saeimā? Pleps atzīst, ka to grūti prognozēt, jo “kalendāra kari ir paši sarežģītākie”.
Vēsturnieks: atzīmējamo dienu mums jau pietiek
Vēsturnieki par 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu:
Kaspars Zellis, vēsturnieks, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks: “Vispirms ideja būtu jānodod sabiedriskai apspriešanai, lai šo tematu izdiskutētu. Otrkārt, manuprāt, 17. marts LCP sakarā nav tas datums, kas būtu īpaši nozīmīgs. Rodas iespaids, ka 17. marts izvēlēts, lai “atmazgātu” 16. marta leģionāru dienu. Es gribētu redzēt, kā Valsts prezidents 17. martā no rīta ies pie Brīvības pieminekļa, kad pie tā vēl būs iepriekšējās dienas nojausmas. Man tas šķiet diezgan dīvaini.”
Valters Ščerbinskis, vēsturnieks, Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors: “Īsti neredzu pamatu šim konkrētajam datumam. Memorands, bez šaubām, bija laba lieta, tomēr LCP pasākums notika diezgan šaurā lokā. Tam nebija plašas rezonanses ne tā laika sabiedrībā, ne vēlāk. Tādām atzīmējamām dienām tomēr ir svarīga kāda slodze. Turklāt, manuprāt, atzīmējamo dienu mums jau pietiek ar atliektiem galiem. Jāiedzīvina tās pašas un jānostiprina tradīcijas. Radīt jaunas? Es būtu diezgan skeptisks. Kāpēc radīt jaunu stāstu, ja sabiedrībā vēl vecie nav īsti iegājušies? Ja tas ir pretnostatījums 16. martam, tad jebkurā gadījumā tas atkal izraisīs diskusijas.”
