Vai gaidāmas zinātnes bēres? Zinātnieki “LA” vērtē atbalstu jomai 20
Pagājušajā nedēļā publicējām interviju ar Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidentu Ojāru Spārīti. Pēc publikācijas zinātnieki un ar zinātni saistīti cilvēki to aktīvi apsprieda sociālajos tīklos, lielākoties kritizējot LZA prezidenta viedokli, jo sevišķi viņa pozitīvās atsauksmes par zinātnes politiku Uzbekistānā. Zināms, ka Latvijas Jauno zinātnieku apvienība pat gatavo atklātu vēstuli. Tāpēc jautāju zinātniekiem, kas viņiem sakāms par Uzbekistānu, par O. Spārīša skarbo vērtējumu Latvijas zinātnes politikai, tostarp pārmetumiem par nepietiekamu atbalstu zinātnisko izgudrojumu komercializācijai un ne pārāk lietderīgi iztērētajiem 70 miljoniem eiro Eiropas fondu naudas.
Ivars Kalviņš, habilitētais ķīmijas doktors, akadēmiķis, Organiskās sintēzes institūta zinātnes padomes priekšsēdētājs: “Es nevis kritizētu zinātnes politiku, bet teiktu, ka valstī tās nav vispār. Un tā ir liela kļūda. Jo, ja valsts neinvestē zinātnē, pētniecībā, inovācijās, tās ekonomika pārāk atkarīga no ārējiem apstākļiem. Krievija nošķaudās, un kopprodukts krītas. Eiropas līdzekļi tika tērēti nepareizā secībā: vispirms algām, tad reaģentu iepirkšanai un tad infrastruktūrai. Vajadzēja otrādi, citādi sanāk, ka infrastruktūra ir, bet nav vairs kas strādā. Tā kā valsts finansējums ir ļoti mazs, šovasar, kad beigsies struktūrfondu plānošanas periods, gaidāmas zinātnes bēres. Attieksme pret zinātni, manuprāt, jāmācās nevis no Uzbekistānas, bet no Somijas. Kad tai bija ekonomiskā krīze, atrada naudu, ko investēt zinātnē un inovācijās, lai nākotnē valsts ekonomika būtu stiprāka.”
Baiba Rivža, habilitētā ekonomikas zinātņu doktore, akadēmiķe: “Domāju, ka Spārīša kungam lielā mērā ir taisnība. Par Eiropas fondu līdzekļu izlietojumu gan varu teikt, ka kopumā tie tomēr devuši lielu labumu. Piemēram, tieši pateicoties ES finansējumam, gadā aizstāvējās 300 jauno doktoru. Kompetences centri, kam iztērēja minētos 70 miljonus, ir strādājuši dažādi. Gan veiksmīgi, gan bijušas arī kļūdas, taču vēl nevar viennozīmīgi teikt, ka no centriem nebūs atdeves. Taču zinātne pārāk daudz balstās uz šiem struktūrfondu līdzekļiem, valsts finansējums ir mazs, un nav lielas iespējas iesaistīt maģistrantus un doktorantus, piemēram, valsts pētījumu programmās. Nacionālās attīstības plānā paredzēts attīstīt zinātni un inovācijas, bet finansējuma tam nav. Par Uzbekistānu runājot, jaunajā ES struktūrfondu plānošanas periodā ir paredzēts finansējums zinātniskajai sadarbībai ar trešajām valstīm. Protams, ir jājūt robeža, taču nav tā, ka nebūtu iespējama sadarbība zinātnē.”
Uldis Grāvītis, pedagoģijas zinātņu doktors, Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Būtībā Spārīša kungam piekrītu. Tā tas ir, ka finansējums zinātnei ir nepietiekams. Kāpēc valsts attīstības stratēģiju nebalsta uz zinātniskiem pētījumiem? Valstij diemžēl nav mērķu, un tā nemāk izmantot zinātnieku potenciālu. Spilgtākais pēdējā laika piemērs ir tas, kā dažādu politisku spēļu dēļ Valsts drošības komitejas dokumentu izpētes komisija tā arī nav sākusi pilnvērtīgi strādāt. Neredzu arī nekā nosodāma Spārīša attieksmē pret Austrumu valstīm. Viņš jau neslavēja Uzbekistānas autoritārismu, bet gan valsts varas atbalstu zinātnei. Vienīgi nepiekrītu idejai par Valsts prezidenta institūcijas likvidēšanu. Tradīcijas jāsaglabā, tāpēc prezidents vajadzīgs. Ievēlēšana gan jāuztic tautai un jānosaka skaidrākas valsts augstāko amatpersonu funkcijas.”
Gatis Krūmiņš, vēstures zinātņu doktors, Vidzemes Augstskolas rektors, bijušais Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētājs: “Nepiekrītu LZA prezidentam tieši par Uzbekistānu. Tā ir valsts, kur svarīga ārējā fasāde. Tas, ka iekārtotas laboratorijas, nenozīmē, ka ir arī sasniegumi. Uzbekistānā ir 15 reižu vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā, bet divreiz mazāk zinātnisko publikāciju, kas iekļautas starptautiskajā “Scopus” bāzē. Piekrītu tajā ziņā, ka zinātnieki var palīdzēt virzīt uz priekšu valsts ekonomiku. Taču mēs nedrīkstam gaidīt, ka tikai valsts gādās par zinātnisko atklājumu komercializāciju, daudz jādara arī zinātniekiem pašiem. Mums pašiem jāmeklē iespējas iegūt finansējumu pētījumiem starptautiskajos projektos. Runājot par valsts politiku, galvenā problēma ir tā, ka tikai pēdējos gados parādījās uzstādījums, ka zinātnē svarīgākais ir starptautiskā izcilība. Ja jau pirms desmit gadiem visi valsts atbalstītie pētījumi tiktu vērtēti caur šādu prizmu, šodien mēs būtu pavisam citā situācijā.”
