Juris Lorencs: Vai Franciskam taisnība par ideālu zudumu, karu un terorismu? 2
Ja mēs paraugāmies ne pārāk senā Katoļu baznīcas vēsturē, tad labi redzam, ka tā vienmēr pratusi izraudzīties tieši to pāvestu, kas bijis vispiemērotākais, visatbilstošākais tābrīža pasaules garīgajai un materiālajai situācijai. Vai tam pamatā bijusi augstāku spēku iejaukšanās vai vienkārši balsojošo kardinālu gudrība – par to lai katrs spriež pēc savas pārliecības.
Savā vietā un laikā bija Pāvils VI, kurš noslēdza Jāņa XXIII iesākto Otro Vatikāna koncilu (1962 – 1965), tā padarot Baznīcu saprotamāku tautai, vienkāršāku, reizē modernāku un spēcīgāku. Negaidītā poļu bīskapa Karola Vojtilas kļūšana (1978. gadā) par Romas pāvestu Jāni Pāvilu II bija slikta vēsts ne tikai tālaika Polijas varasvīriem, patiesībā tas bija kapa zvans visai Austrumeiropas komunistiskajai impērijai.
Nu jau trīs gadus Baznīcu vada pāvests Francisks. Šim argentīniešu izcelsmes pāvestam nereti pārmet visai liberālus (attiecībā uz dažādu minoritāšu tiesībām) un kreisus (ekonomiskos un sociālos jautājumos) uzskatus. Francisks nāk no reģiona, kur šobrīd atrodas reālais Katoļu baznīcas smaguma centrs – no dinamiskās, dzīvespriecīgās un iecietīgās Latīņamerikas. Vienlaikus šeit valda milzīgas problēmas, no kurām lielākā ir sociālā plaisa starp nabagajiem un bagātajiem. Nav brīnums, ka tieši Latīņamerikas Katoļu baznīcā radās visai kreisā un tautā populārā “atbrīvošanās teoloģija”, no kuras iespaidojies arī pašreizējais Romas pāvests.
Svētdien Polijas pilsētā Krakovā beidzās Pasaules katoļu jaunatnes dienas. To pasākumos piedalījās ap pusotra miljona cilvēku, arī pāvests Francisks. Polijā pāvests izteica vairākas domas, kas dažiem varbūt šķiet ne visai piemērotas šai vietai un šim laikam. Lūk, dažas no tām: “Pasaule ir karastāvoklī, tā pazaudējusi mieru… Kad runāju par karu, es runāju par karu interešu, naudas, resursu dēļ. Es nerunāju par reliģiju karu. Visas reliģijas vēlas mieru, karu vēlas citi.” – “Es nedomāju, ka ir pareizi pielīdzināt islāmu vardarbībai.” – “Terorisms rodas tur, kur pirmajā vietā tiek likts naudas dievs.”
Mēs dzīvojam pasaulē, kas kļūst aizvien nedrošāka, neiecietīgāka, agresīvāka un vardarbīgāka, kur rīta ziņas sākas ar ziņojumiem par bumbu sprādzieniem un aicinājumiem neuztraukties par militārās tehnikas pārvietošanos. Nupat Korsikas parlaments aicinājis slēgt mošejas, bet Vācijas drošībnieki gatavojas pārbaudīt visas valstī darbojošās musulmaņu organizācijas. Uz šī fona pāvesta vārdi patiešām skan neparasti.
Manuprāt, ja Baznīca izsakās par politiskiem jautājumiem, tai nav jārunā par šībrīža notikumiem, bet gan jādod vispārīgas garīgas vadlīnijas, kuru ietvaros gan sabiedrība, gan katrs atsevišķais cilvēks var meklēt atbildi uz jautājumu – kā dzīvot tālāk? Tieši to patlaban arī dara Romas pāvests.
Vai viņam nav taisnība, norādot uz kara un terorisma ciešo saistību ar naudu? Jo kurš tad gūst peļņu no ieroču pārdošanas un kukuļus no to pirkšanas? Ne jau vienkāršā tauta – tā mirst zem bumbām. Kad uz Eiropu sāka velties pirmais Sīrijas bēgļu vilnis un kanclere Merkele braši paziņoja, ka “Vācija ir gatava uzņemt visus”, viņas lielākie aizstāvji bija industrijas pārstāvji. Argumenti: Vācijas ekonomikas izaugsmei esot nepieciešamas jaunas darba rokas, jauni patērētāji un nodokļu maksātāji. Pēc šādas loģikas iznāk – jo stiprāk bumbo Sīrijā, jo lielākas bēgļu straumes, jo straujāk aug vācu tautas labklājība.
Uzturoties Polijā, pāvests izteica arī šādu domu: “Daudzi no mūsu Eiropas jauniešiem ir palikuši bez ideāliem, bez darba, tāpēc pievēršas narkotikām, alkoholam un fundamentālistu grupējumiem.” Vai šie vārdi nav adresēti arī Latvijai?
