“Dzeltenā” prese uzkurina ticību pārdabiskajām nāvēm 0
Par pirmo lāsta upuri uzskata grāfu Karnarvonu, kas piecus mēnešus pēc kapeņu atvēršanas mira no inficēta moskīta kodiena radītas asins saindēšanās. Šī ziņa presē izraisīja īstu neprātu, jo jau vairākas nedēļas tika runāts par mūmijas lāstu, kas skarot ikvienu, kurš traucē mirušo mieru. Nemitīgi atklājās neskaitāmas “interesantas” detaļas.
Nāves naktī gaudojusi un nomirusi grāfa sune Sūzija, mājā noslēpumaini nodzisusi gaisma. Kapeņu atvēršanas dienā kobra apēda Kārtera (vai viņa kolēģa Džeimsa Henrija Brīsteda) kanārijputniņu. Kobra tiek uzskatīta par senās Ēģiptes karalisko personu aizstāvi, tādēļ to uzskatīja par lāsta pierādījumu. Tiesa, Brīsteds mira 1935.gadā, pēc ceļojuma uz Ēģipti.
Nāves gadījumu patiešām ir daudz
Kārnarvona pusbrālis Odrijs Herberts kļuva gandrīz akls, jo mediķi kļūdaini ārstējaiekaisušu zobu. Pēc dažiem mēnešiem viņš mira no asins saindēšanās. Kārtera personiskais asistents Ričards Betels 1929.gadā tika atrasts savā gultā miris, 1930.gadā viņa tēvs Barons Vestberijs nolēca no septītā stāva balkona.
1924.gadā slimība dažu dienu laikā nonāvēja radiologu Arčibaldu Duglasu – Raidu, kas ar rentgenu pētīja mūmiju pirms tās nodošanas Kairas muzejam. Pēc kapeņu apmeklējuma 1923.gadā princi Ali KemaluFahmi Beju nošāva viņa sieva. ASV ēģiptologs Ārons Embers bija draugos ar daudziem cilvēkiem, kas piedalījās kapeņu atvēršanā. Viņš mira 1926.gadā ugunsgrēkā, glābjot manuskriptu ar nosaukumu “Ēģiptes mirušo grāmata”.
Arheologs Hjū Evelīns – Vaits, kas strādāja izrakumu vietā, bija tik ļoti nobijies no lāsta, ka pakārās, atstājot zīmīti: “Es atklāju lāstu, kas liek man pazust.”
