Vai esmu topošais alkoholiķis? Alkohola psiholoģiskie triki 0
Vai kādreiz aizdomājies, ka, iespējams, esi ieprogrammēts kļūt par alkoholiķi? Ģenētika nosaka cilvēka izskatu un uzvedību. Kā noskaidrots pētījumos, no vecākiem pārmantotais gēnu kopums ir atbildīgs arī par indivīda alkohola atkarības iespējamību. Tas gan nenozīmē, ka atkarība veidosies visiem, kuriem piemīt konkrētais gēnu kopums.
Fakts. Alkoholisms ir gadsimtiem sena problēma, kam vēl aizvien nav atrasts risinājums. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka alkohols ik gadu vainojams divarpus miljonu cilvēku nāvē. Par to vairāk upuru ir tikai AIDS, vardarbībai un tuberkulozei. Arī Latvija ir viena no valstīm, kur grādīgie dzērieni ir lielā cieņā – Eiropas Savienībā kopumā alkohola patērtiņš krītas, turpretī Latvijā pieaug.
Alkoholisms jeb alkohola atkarība ir slimība, kas piemeklē pārmērīgas dzeršanas dēļ, kad organisms jau kļuvis atkarīgs no uzņemtās vielas. Tad alkohols kļūst par dzīves jēgu. Visticamāk, alkoholiķis turpina dzert arī tad, ja šā posta dēļ zaudēts darbs vai šķirta laulība. Cilvēks apzinās atkarības negatīvās sekas, tomēr ar to parasti nepietiek, lai pārtrauktu dzert.
Noteicošie 50 procenti
“Katram cilvēkam piemīt noteikts genoms – gēnu kopums. To pētot, var vilkt paralēles ar esošajām slimībām, tostarp alkoholismu,” stāsta narkoloģe Inga Landsmane.
“Lai noskaidrotu, vai cilvēkam piemīt lielāks alkohola atkarības risks, jāzina ģimenes locekļu slimību vēsture. Risku būt atkarīgam iespaido vielmaiņas gēni un tie, kas saistīti ar centrālās nervu sistēmas nervu impulsu pārvadi. Pētījumi liecina, ka ģenētiskā predispozīcija svārstās 40–60 procentu robežās. Zinātnes mekā Amerikā pētnieki ir vienojušies, ka 50 procenti ir ģenētiskā predispozīcija alkohola atkarībai un atlikušos 50 procentus ietekmē sociālpsiholoģiskie faktori – dzīvesveids, personības attīstība, pirmā saskarsme ar atkarības vielu.”
Cilvēkam var būt kāds psihisks traucējums, piemēram, depresija vai cita problēma, kas arī lielā mērā veicina atkarības veidošanos. Tātad viens vai vairāki gēni nav noteicošie, lai rastos slimība. Ne jau gēni liek paņemt rokā pirmo glāzi. To drīzāk ietekmē apkārtējā vide, sociālās situācijas, draugi, domubiedri, ģimenes locekļi un pieeja stiprajām dzirām.
“Gēnus pēta zinātnieki, izvēloties pacientus, kuriem ir alkohola atkarība un anamnēzē (tuvinieku slimību vēsturē) tēvam vai mātei ir alkohola atkarība. Ir arī kontrolgrupa, kuras dalībnieku vecākiem nav šādas problēmas. Piemēram, pirmoreiz pētot alkohola lietošanas paradumus no alkohola atkarīgajiem tēviem un viņu dēliem, kuri tikai sākuši to lietot, lielu atšķirību nevar noteikt. Veicot izpēti pēc astoņiem gadiem, grupā, kurā tēvi ir atkarīgi no alkohola, dēli trīsreiz biežāk ir saslimuši ar atkarību. Tas apstiprina ģenētisko predispozīciju. Par to ir daudz pētījumu, tāpēc ir pierādīts, ka ģenētiskai predispozīcijai ir 50 procentu ietekme,” apstiprina narkoloģe.
Ieteicama profilakse
“Genomu iespējams noteikt, bet tās ir ļoti dārgas analīzes, turklāt Latvijā netiek veiktas. Novērtējot alkohola atkarības risku, ārsti pamatojas uz narkoloģisko un veselības pārbaudi un ģimenes anamnēzi.
Arī neizpētot gēnus, var veikt profilaktiskus pasākumus, lai izvairītos no atkarības veidošanās. Cilvēkiem jābūt informētiem par pierādījumiem, ģenētiskiem vielmaiņas gēniem, kas var veicināt vai arī pasargāt no alkohola atkarības,” rekomendē ārste.
Profilakses pasākumi
- Zināt ģimenes vēsturi, alkohola lietošanas paradumus.
- Zināt atkarības simptomus.
- Uzturēt labas attiecības ar apkārtējiem.
- Veidot ciešas ģimenes saites.
- Atrast veselīgu veidu, kā tikt galā ar stresu.
Ar laiku kļūst sliktāk
“Alkohola atkarības attīstībā ir iesaistīts daudz aktīvu neirobioloģisko vielu. Patlaban visvairāk izpētītas 11 no tām, piemēram, dopamīns, serotonīns, opioīdi, noradrenalīns, kas ir tieši iesaistīti labsajūtas nodrošināšanā, lai būtu emocionāls līdzsvars, normāls garastāvoklis, lai varētu labi atcerēties, iemācīties, nostiprināt savas prasmes. Labsajūtu regulē neiroķīmiskie procesi. Diemžēl alkohola lietošanas laikā šis līdzsvars zūd.
Sākumā organisms visiem spēkiem cenšas pielāgoties. Kad alkohols izvadīts no organisma, atjaunojas neiroķīmiskais līdzsvars, lai cilvēkam nekļūtu fiziski slikti. Tāpēc, sākot alkohola lietošanu, var just vien nelielu saindēšanos, kas pāriet diezgan ātri,” paskaidro Inga Landsmane.
“Jo sistemātiskāk un vairāk lieto, jo nepatīkamāks kļūst paģiru periods pēc dzeršanas pārtraukšanas. Neiroķīmiskie procesi vairs nespēj tik ātri noregulēties, trūkst aktīvo vielu. Zinātnieki ir sintezējuši medikamentus, kas paģiru laikā uzlabo organisma funkcionēšanu, tomēr ne visas pazīmes novēršamas uzreiz – tas ir pakāpenisks process.”
