“Vai esmu pirmais klients pēc rīta strīda ar sievu?” Pacients pēc pirksta traumas gūšanas slimnīcā ieslīgst pārdomās par ārsta nelaipno attieksmi
0
Liela daļa no jums noteikti ir pamanījusi dakterstāstu sadaļu mūsu portālā. Lasot šos stāstus, protams, vienmēr paliek atvērts jautājums par to, ka katrai pusei ir sava taisnība. Pilnīgi noteikti nav tā, ka visi ārsti ir neuzmanīgi un nelaipni, bet pacienti allaž laipni un draudzīgi. Un jāsaprot, ka ārsti arī ir cilvēki, viņi nereti strādā pāri savām spēku robežām.
Šādas sajūtas manī raisījās, saņemot vēstuli no Gunta, kurš esot cītīgs dakterstāstu lasītājs mūsu portālā. Arī viņam radusies vēlme padalīties ar kādu stāstu. Lai gan sākotnēji arī tajā ir kaut kas par ne līdz galam labu ārsta attieksmi, tomēr Guntis šo stāstu ir pagriezis citā virzienā.
Gunta stāsts ir piedzīvots Cēsu slimnīcā, par kuru portālā jau nedēļas nogalē rakstījām, daloties ar kādu citu stāstu.
Vīrietis, kurš atsūtīja stāstu, guvis pavisam sadzīvisku traumu: “No rīta, ēdot brokastis un griežot cietu maizi, iegriezu īkšķī. Iegriezums apmēram 2 cm garš, izdomāju aizbraukt uz “neatliekamajiem” lai to brūcīti sašuj. Uzņemšanas nodaļā esmu ap plkst. 9.00, tieku laipni apkalpots, teju tūlīt nodots māsiņas rokās, kura sagatavo mani iegriezuma sašūšanai. Guļu uz operācijas gultiņas līdz pienāk gados jauns ķirurgs, apvaicājas kas atgadījies, un ir gatavs ķerties pie darba.”
Šajā brīdī Guntis esot sajutis, ka ārsts nemaz nav labā noskaņojumā, tāpēc atļāvies to tieši arī pavaicāt: “Dakterīt, jūs esat sliktā garastāvoklī?”
Diemžēl šis jautājums nav nācis par labu, vien daktera noskaņojumu, šķiet, vēl vairāk pasliktinājis, jo ķirurgus strupi atbildējis: “Jūs gribat, lai es jūsu priekšā uzancoju?”
Pacients atbildējis: “Ak, nē, nē, pasarg Dievs, manā priekšā nav jādanco!” Un tā arī bijusi pēdējā frāze, ko abi šajā neizbēgamajā tikšanās reizē pārmijuši.
Savu darbu dakteris paveidis profesionāli – uzliktas divas šuves, pie datora sarakstīti papīri. Brīdī, kad dakteris aizgājis prom, Guntis pajautājis māsiņai, vai nav tā, ka viņš ir nokaitinājis ārstu, jo viņš tiešām izskatoties nervozs jau no paša rīta.
Taču māsiņa nomierinājusi, ka viss ir kārtībā, šis dakteris vienmēr esot tāds, nevajagot satraukties.
Guntim radušās pārdomas: “Šis gadījums manī raisīja jautājumus, nu kā tā var būt, ka jauns cilvēks, izmācījies cienījamu profesiju, jādomā ir ar puslīdz labu darba samaksu, jau no paša rīta tādā sliktā noskaņā? Vai ir bijusi smaga nakts dežūra, vai esmu pirmais klients pēc rīta strīda ar sievu, bet kādēļ māsiņa saka, ka viņš vienmēr ir tāds? Ja īsi, es biju nelielā pārsteigumā par šī konkrētā, gados jaunā ķirurga emocionālo stāvokli. Domāju, ka cilvēks ar vājākiem nerviem manā vietā pēc tādas komunikācijas sajustos slikti. Es ar gana stipriem nerviem nesajutos slikti, tik bija par ko padomāt.”
Taču kopumā gan Guntis šo stāstu redakcijai atsūtījis ne tāpēc, lai sūdzētos par slimnīcu vai konkrēto ārstu, jo savā situācijā viņš saņēmis profesionālu palīdzību, un tas ir pats galvenais.
Vairāk šis notikums ir rosinājis pārdomas par mediķiem kopumā: “Arī ārsti ir cilvēki ar savām personīgajām problēmām, dzīvēm, laimēm, nelaimēm, priekiem un bēdām. Mums nevajadzētu par katru asāku vārda apmaiņu tūlīt skriet ar sūdzībām uz visām pusēm. Ārsts arī ir cilvēks, un nekas vairāk! Mums vairāk jāsmaida, vairāk ārstiem jāsaka paldies! Par citu jokainu tēmu – operācija izmaksāja, var teikt, “santīmus” – 8 EUR, diegu izņemšana (veica māsiņa minūtes laikā) – 9 EUR. Nu kaut kas dīvains! Katrā ziņā, domāju, ka būtu jābūt otrādi.”
Vēlis paslavēt savu ārstu, pateikt paldies par izcilu attieksmi? Vai varbūt pasūdzēties, ka īsti labi nav bijis? Droši raksti man – [email protected]!
