Mūsdienu jauniešiem ir daudz iespēju attīstīties. Kā izvēlēties sapņu profesiju? 16
Markuss Damulevičs, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienu pasaulē jauniešiem tiek dāvāts patiesi daudz iespēju pilnveidoties un attīstīties. Ir daudz iespēju skolēniem iejusties un izpētīt viņus interesējošās profesijas. Vai tas palīdz jaunietim izvēlēties sev tīkamo vai arī sagādā grūtības, jo izvēle ir tik liela un gribas izmēģināt visu? Aptaujas autors Markuss Damulevičs ir sešpadsmitgadīgs Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolnieks, kurš pats pagaidām ir pārliecināts tikai par sapņu profesijas nozari.
Ļaušos, lai dzīve ved
Laima Gavare (17) . Nākotnes profesija man jau gadiem bijusi sāpīga tēma. Par to stresoju jau 5. un 6. klasē, kad bija jādomā, vai mainīt skolu. Toreiz šķita, ja netikšu ģimnāzijā, visa mana dzīve būs beigusies. Ironiski, ka pēc tam pati labprātīgi no ģimnāzijas aizgāju. Jā, ir cilvēki, kam tas nāk par labu, bet man tā skola bija tikai nervu bendēšana.
Pat tagad nezinu, kas nākotnē būšu, un esmu ar to mierā. Man ir varianti. Noteikti gribu turpināt mācības, bet zinu, ka tāpat nepalikšu vienā profesijā ilgi. Man vajag kustību, pārmaiņas.
Apsveru iespēju saistīt savu dzīvi ar pedagoģiju. Man vienmēr ir patikuši bērni un bijis viegli ar viņiem saprasties. Gribētu arī kaut kad iegūt vismaz bakalaura grādu psiholoģijā – kaut vai savu interešu dēļ. Tāpat man ļoti patīk latviešu un angļu valoda. Esmu radošs cilvēks. Man patīk iesaistīties dažādos projektos. Pati rakstu un būtu sajūsmā kādreiz izdot savu grāmatu. Īsāk sakot, konkrēta plāna man nav, bet ticu, ka dzīve mani aizvedīs tur, kur man ir jābūt.
Tikai desmitā daļa zina, ko grib
Danils Černovs (16) . Vēlos kļūt par programmētāju un tehnikumā jau apgūstu šo jomu. Šāda doma man radās tikai iepriekšējā gadā, bet bērnībā es gribēju kļūt par dizaineru. Iepriekšējā skolā, Viļānu vidusskolā, es neko nedarīju saistībā ar šo profesiju, lai arī skola piedāvāja daudz iespēju iepazīt to caur vairākiem pulciņiem, jo programmētāja amats man iepatikās tikai nesen.
Manā kursā Rēzeknes tehnikumā tikai daži cilvēki zina, ko vēlas darīt pēc tehnikuma pabeigšanas, jo mūsu profesija ir ļoti sarežģīta un nevaram tagad noteikt, kur strādāsim nākotnē. Kas to lai zina, varbūt mēs turpināsim attīstīties un mācīsimies augstskolā! Man šķiet, ka tikai desmit procenti no visiem jauniešiem zina, par ko vēlas kļūt, jo pieņemt tik svarīgu lēmumu ir ļoti atbildīgi. Citiem ieteiktu domāt par savu profesiju laikus, vēl pirms skolas pabeigšanas.
Cenšos piepildīt sapni par medicīnu
Lauma (14) . Gribētu strādāt par ārstu/feldšeri ātrajā palīdzībā. Iedvesmu guvu, noskatoties seriālu par ātro palīdzību, kad man bija 12 gadu. Pirms tam man nebija noteiktas domas par profesiju. Kaut arī skola, kurā mācos, ir bez īpaša novirziena, centīgi apgūstu bioloģiju, ķīmiju, matemātiku, kā arī valodas, lai sasniegtu savu mērķi.
Nezinu par visiem klasesbiedriem, taču pieļauju, ka vismaz trīs vai četri no viņiem zina, par ko vēlas kļūt. Mūsdienās ir salīdzinoši daudz skolēnu, kuri jau ir izvēlējušies nākotnes profesiju, bet, protams, vienmēr bija un būs tādi, kas pat pieaugušā vecumā nespēj sev atrast piemērotu nodarbošanos. Mans ieteikums tiem, kuri nav pārliecināti par savu mērķi, ir padomāt, kas viņus interesē un ko patīk klausīties, lasīt vai varbūt skatīties. Un, vadoties no tā, pameklēt profesiju pēc savām interesēm. Visas profesijas ir svarīgas, jo ko gan mēs darītu bez santehniķiem, kasieriem un sētniekiem, kurus mums ataino kā sliktu piemēru? Pat zemu atalgoti amati ir vajadzīgi, un kādam jau ar to ir jānodarbojas.
