Valdis Krastiņš: Dzirdot izglītības ierēdņus gudri spriedelējam par kompetencēm, pārņem šausmas un izmisums 8
Valdis Krastiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visus šķietami nebeidzamos padomju okupācijas gadus politika šķita kas tāls, nepieņemams. Ar kaut ko līdzīgu politikai nodarbojās mūsu apspiedēji – tā bija pakļaušanās politika (priekšniekiem šeit un Maskavā), tā bija melu politika pret vienkāršiem ļaudīm, kuri nebija varas pozīcijās.
Tas viss tā gāja līdz 1988. gada radošajam plēnumam, kas izraisīja veselu notikumu ķēdi – sākot ar Tautas frontes dibināšanu, ar Augstākās padomes vēlēšanām, beidzot ar 4. maija neatkarības deklarāciju.
Jā, tā jau bija politika, bet reizē arī kas vairāk. Tā bija no dzīlēm iznirusi dzīvotgriba, dzelžaina vēlme nokratīt pusgadsimtu nestās važas.
Esmu pārliecināts, ka šī dzīvotgriba lielā mērā noteica to Latvijas darboņu rīcību, kuri bija par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Viņiem pretim stājās tie, kas visiem spēkiem vēlējās saglabāt padomju privilēģiju buķeti. Uzvarējām!
Atjaunotajā Latvijā, kad vairs nebija jācīnās par atjaunošanu, parādījās cita politika: tās pamatā bija vienkārša mantkārība, izlaupot un piesavinoties padomju atstāto mantojumu.
Šāda tendence lielā mērā noteica deviņdesmito gadu pirmās puses Latvijas valdītāju izdarības.
Toreiz strādāju Prāgā; atlika tikai noskatīties un no savas puses gādāt par Latvijas starptautiskā veidola nostiprināšanu, jo jebkuri mēģinājumi ievilkt Latviju Eiropas ekonomiskajās norisēs atdūrās pret pašmāju darboņu niknu pretestību.
Tā pagaisa iespēja sastrādāties ar “Škodu” elektrovilcienu ražošanā, vēlāk ar Norvēģijas rēderiem Jūras kuģniecības privatizācijā un nelielu kuģu būvētavas attīstībā Liepājā.
Vēl tagad nevaru mierīgi par to domāt, jo toreiz šauru interešu dēļ tika izšķaidīti un izniekoti lieli resursi. Bet pats ļaunākais – pašmāju politiķi iemācījās raust naudu un īpašumus; sākās savrupmāju celtniecība uz ļoti dziļas nabadzības vispārējā fona.
Taisnības labad jāsaka, līdzīgas norises bija man degungalā, turpat Prāgā. Bet Latvijas politiskajā purvā kaut kāda gaisma parādījās tad, kad sākām nopietni runāt par līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO.
To veicināja toreizējā Latvijas prezidentūra ar saviem sakariem un prasmi. Latvijā sākās jaunu partiju dibināšana, kas izvirzīja mērķi cīnīties par normālu valsts pārvaldi; diemžēl te joprojām cietām neveiksmes – politika turpināja būt par līdzekli, kā vairot savu bagātību.
Vissmagākā kļūme bija 2008. gada krīze ar valdības nejēdzīgo kapitulāciju miljarda apmērā divu nemākulīgi pārspekulējošos baņķieru priekšā. Ekonomiskā aina Latvijā kļuva tik tuksnešaina, ka ļoti daudzi pameta mūsu zemi.
Tā bija valdības izraisīta ekonomiska un eksistenciāla krīze, no kuras joprojām kārpāmies ārā.
Katra no pēckrīzes laika valdībām ir centusies kaut ko darīt pozitīvā ziņā, kaut kas ir izdevies lielākā vai mazākā mērā. Kā ar politikas purvu šodien?
Šodien skaidri iezīmējas valdības un parlamenta sadrumstalotība un raibums, kas traucē pieņemt nepieciešamos lēmumus – it sevišķi pašreizējās pandēmijas apstākļos.
To savukārt izraisījuši Latvijas vēlētāji, kuri viegli jo viegli uzķeras uz atklāti populistiskiem vai skarbi populistiskiem lozungiem un ievēl Saeimā viņiem nepazīstamus, darbībā nepārbaudītus cilvēkus.
Šādā Saeimā daudz kas reducējas uz politiskām spēlēm, aiz kurām pazūd valstiski svarīgi lēmumi. Nevienai no daudzajām (pārlieku daudzajām!) partijām nav ar ko lepoties: kompromisi ir laba lieta, bet kādā brīdī tie kļūst par pinekļiem.
Tā nu mēs dzīvojam un nodzīvosim līdz jaunām vēlēšanām. No daudz kā esam attīrījušies, bet ne no politiskajām spēlēm un to sekām.
Kā izglītot Latvijas vēlētāju, lai tas neiekrīt kārtējos slazdos? Piecdesmit okupācijas gadus tika mudināts un skolots nedomāt, bet izpildīt norādījumus, un vēl šodien šī smagā nasta velkas līdzi.
Teikšu atklāti: dzirdot izglītības ierēdņus gudri spriedelējam par kompetencēm, mani pārņem šausmas un izmisums. Skolā vispirms jāiemāca elementāra uzvedība, reizrēķins, vēstures un ģeogrāfijas pamatfakti un tad var sākt gudrot par kompetencēm.
Latvietis ir paklausīgs, arī liekulīgs, tādēļ konferencēs visi māj ar galvu – jā, jā, kompetences… Bet paklausieties, ko skolotāji runā savā starpā par kompetencēm! Izglītībā jāmaina un jālabo daudz kas, bet elementārās lietas paliek.
Tikai normāli izglītots, domāt spējīgs vēlētājs ļaus ievēlēt normālu Saeimu, kas varēs veikt normālu likumdevēja darbu. Ja izdzīvosim pandēmijā, tad mūsu nākotne ir izglītībā!
Kopš laika, kad stāvēju uz barikādēm, un pēc tam, piedaloties un vērojot norises, guvu atziņu par to, cik lēni un grūti mums kļūt par normālu valsti – kaut ko līdzīgu Somijai, kur, protams, cita vēsture un tradīcijas, bet tomēr… Joprojām ceru!
