Olafs Zvejnieks: Vai esam gatavi pārtikas kartītēm? 53
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādu atbalstu uzņēmējiem un iedzīvotājiem valdība ir spējīga sniegt augošu pārtikas cenu apstākļos.
“Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs ir brīdinājis par būtisku pārtikas cenu kāpumu, un patlaban nekas neliecina, ka tas varētu iet secen,” 12. jūlijā aģentūrai LETA paziņojusi Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, piebilstot, ka cenu kāpums veikalu plauktos nereti nozīmē, ka arī ražotājiem savas jostas jāsavelk vēl ciešāk, tādēļ šajā situācijā nozare gaida lielāku atbildības uzņemšanos no valsts puses.
Jau iepriekš Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs ir izteicies, ka dažādu resursu – elektrības, degvielas, gāzes – un pārtikas produktu izejvielu – labības, eļļas, cukura – cenu un arī darbaspēka izmaksu pieauguma dēļ gaidāms samērā straujš pārtikas cenu pieaugums līdz pat gada beigām, kas dažādiem produktiem procentuāli būs mērāms divciparu skaitļos.
Kas tieši tiek saprasts ar “atbildības uzņemšanos no valdības puses”, tā arī nekur netiek konkretizēts, tādēļ varam laisties brīvā fantāzijas lidojumā par šo tēmu.
Ņemot vērā, ka paziņotāji ir Pārtikas uzņēmumu federācija un liela daļa pārējā paziņojuma teksta ir par to, cik grūti pārtikas uzņēmumiem klājies pandēmijas laikā un cik lieli pūliņi pielikti, lai nodrošinātu valsti ar pārtikas precēm šajā periodā, var noprast, ka federācijas pirmā un svarīgākā rūpe ir paši pārtikas ražošanas uzņēmumi un “atbildības uzņemšanās” varētu izpausties kā atbalsts nozarei.
Lai gan valdība vienmēr var apsvērt un ieviest pasākumus kādas nozares atbalstam, tomēr jāpiezīmē, ka uz viesnīcu, tūrisma, sabiedriskās ēdināšanas un pasākumu rīkošanas nozaru bēdu fona pārtikas ražošanas nozares problēmu izklāsts nešķiet sevišķi pārliecinošs.
Pandēmijas ierobežojumi nav nākuši par labu nevienai nozarei, taču pārtikas un medikamentu tirdzniecība bija vienīgās jomas, uz kurām neattiecās nekādi būtiski ierobežojumi, izņemot cilvēku skaita ierobežojumus telpās.
Tādēļ iespēju, ka valdība varētu šobrīd izšķirties par būtiskiem atbalsta pasākumiem nozarei, es vērtētu skeptiski – pietiek citu problēmu.
Taču līdz Saeimas vēlēšanām atlikuši 14 mēneši un pārtikas cenu pieaugums par ceturtdaļu vai piektdaļu valdošās koalīcijas popularitāti diez ko neveicinās.
Ko valdība vispār šajā situācijā var darīt, ņemot vērā, ka nevienu no faktoriem, kas veicina šo procesu – energoresursu un pārtikas izejvielu cenu pieaugumu un pat darbaspēka deficītu –, tā ietekmēt nevar.
Parastais salmiņš, pie kura ķeras, ir PVN samazināšana pārtikai, jo tas palīdzēšot iedzīvotājiem. Par šo priekšlikumu ir arguments, ka šāda norma attiecībā uz pamata pārtikas produktiem ir spēkā daudzās Eiropas valstīs.
Pretargumentu ir vairāk – tas ir dārgs pasākums, kas atbalstīs ne tikai mazturīgos iedzīvotājus, bet arī visus tos, kam šāds pārtikas cenu pieaugums ir pa kabatai.
Turklāt, ņemot vērā lielo importētās pārtikas apjomu Latvijā, šāds pasākums balstīs ne tikai vietējos uzņēmumus, bet arī ārvalstu.
Īsi sakot – smagu budžeta diskusiju priekšvakarā valdība diez vai būs gatava ziedot visvieglāk un vislabāk iekasējamo nodokli – PVN.
Kas tad paliek, un kā valdība var “uzņemties atbildību”? Vienīgā sapratīgā pieeja ir precīzi mērķēta un uz pārtikas iegādi orientēta atbalsta programma mazturīgajiem.
Lai nebūtu jāizgudro ritenis no jauna, Latvija šeit varētu skatīties uz valsti, kas šādu programmu īsteno kopš 1939. gada un šobrīd attiecina to uz 17% mājsaimniecību un 21% iedzīvotāju.
Runa ir par ASV un tās “pārtikas marku” (“food stamps”) programmu, ko latviski varētu gluži labi dēvēt par pārtikas kartītēm.
Tās, protams, ir krīžu un bada laiku simbols, bet tā jau ir uztveres problēma.
Kā tad šī programma darbojas, un ko Latvija varētu no tās mācīties? Pirmkārt, lai varētu saņemt pārtikas markas, visiem, kuru vecums pārsniedz 18 gadus, ir jābūt vai nu reģistrētiem darbā, vai jāpiedalās apmācības vai studiju programmās – proti, runa nebūt nav par to, ka valsts uztur liekēžu un sliņķu armiju.
Ņemot vērā, ka Latvijai ir samērā liela strukturālā bezdarba problēma, šāda prasība varētu būt viena no svirām, kas pamazām maina situāciju.
Strādājošie šādai programmai var pieteikties tad, ja viņu ienākumi nesasniedz noteiktu līmeni.
Otrkārt, pārtikas markas var izmantot tikai ēdiena, tostarp arī gatavo ēdienu – kā salāti vai sviestmaizes, vai zīdaiņu piena maisījumi – iegādei, bet par tām nevar iegūt ne alkoholu vai cigaretes un pat ziepes nevar nopirkt.
Varbūt ir vērts sākt apsvērt?
