Egils Līcītis: Zīgerists brīdināja par šoku Eiropā 11
Ievēlētie deputāti sakravājuši mantiņas un uz tēva mājas sliekšņa ar asarām acīs atvadījušies no tuviniekiem. Pēdējie apskāvieni, pirms doties pa labiem nodomiem bruģēto ceļu uz Briseli. Atgriezīsies nokārtām galvām, jo astoņi mūsējie nepanāks vairāk, kā panāktu Eiropas stikla namu priekšā iekārtojusies latviešu atpūtnieku kompānija ar līdzpaņemtiem piknika groziem. Ķenči deputāti, kas solījās būt uijā, uijā, nikni vilki, ES parlamentā piecos gados noteikti sapīsies ar sliktiem draugiem, nonāks svešā ietekmē, uzcels Eiropas Savienotās valstis, atvēlot mums vietu pajumtē pie izlietnes vai kanalizācijas notekas, kur čurājošiem puisēniem, NATO karavīriem, nokārtot dabiskās vajadzības.
2003. gadā Zīgerists laida vēstuli un brīdināja, kādā ķibelē iekļūsim. Joahims darbojās kā dūmu detektors, ar sirēnu griezīgi zāģēja ausīs, ka Latvijai ES nebūs porolona apstākļu, tur nedalīs banānus un notiks avārija. Toreiz vācu-latvju konservatīvais savlaicīgi un neizskaistinoši informēja tautu, ka būs “inteliģences un nācijas iznīcināšana”, zemnieki sastapsies “ar cīņu uz dzīvību un nāvi”, Frankfurte liks zaudēt “veco, labo latu”, pēc iestāšanās daudzās pilsētās par mēriem kļūs krievvalodīgie, pārvietošanās brīvības rezultātā Latvija taps “par vecu zemi un mēs pamazām izmirsim”.
Vai tas nav uz mata piepildījies! Vai es neteicu!
Mums, vājākai dalībvalstij, vajadzēja tikt nošķirtai turēšanai saudzējošā režīmā, zem sedziņas, kur pūš siltu fēnu, pieēdina ar kombikormu, spēkbarību – kā aizsargājamā dabas rezervātā. Eiropa uzgrieza muguru, nesaņemam Latvijas organismam tik nepieciešamos vitamīnus, ogļhidrātus un taukus, bet mūsu kādreiz pārkrautie pieliekamie un pilnās klētis ir iztukšotas, ka nav palicis pāri ne miltumiņa. Vecā Eiropa ar to vien nodarbojas kā ar mūsu vilnas pārstrādi, un cirpšana uzticēta profesionāļiem no bankām, lielajiem koncerniem un šuri muri advokātu kantoriem! Ar eirokrātu “radošu pieeju” Briseles kolhoza regulas spiež mūsu zemniekus taisīt kūtis no zelta un emaljētas, vai iet slīcināties, kamēr friči vai franču fermeri iztiek ar tautiskajām un vaļojas, gulšņādami pļaviņā Reinas un Luāras ielejās, dzerdami Mozeles vīnu vai burgundieti. Mūsu jaunieši izaudzināti par pepsikolas paaudzi, bez intereses par senču glabātajām tradīcijām – tas viss no Rietumu kloākas pseidovērtībām, ar propagandu saindētām filmām, pēc apdullināšanās ar bigbīta mūziku un hiphopa lēkāšanas. Aizmirsta un neuzvilkta stāv ne tikai vecā ziņģe un maltuves dziesmas, ir iedragāti latviešu kultivētie ēšanas paradumi – brokastā saēdas musli, nevis sviestmaizi ar kūpinātu šķiņķi. Tas ved pie stresiem tautā un pamiruma sabiedrībā. Puseiropas jau grib izstāties no Eiropas, bet mums nē – vajadzēja līst iekšā, kur visa savienība ir uz āderes un dzīvo pussabrukuma periodā! Latvieši būtu vēl šodien dzīvojuši kā krīvu tauta, gudrākā no visām nācijām, ziemeļu dzīvesveidā. Būtu mituši savās senlejās, kā senie inki cēluši tempļus Pērkonam, valsts degvīna monopolā norēķinājušies ar latiem, nevis dabūjuši uz kakla eirobirokrātiju, ierobežotu neatkarību un izlaupītu labklājību. Kur tagad ir mūsu pirtiņas, guļbūves un lapenītes, kur patverties un noslēpties no Eiropas trokšņa! Kuri tad bija gudrie rīkstnieki, kuri veda uz dumbrāju un čūkslāju, prom no dzidro avotu Māras zemes, pamācīdami un anekdotes stāstīdami: te būs akasvieta, šļāksies zelta lietus, rociet te.
