Egils Līcītis: Salidojis kraukļu bars, kuri sēc un ķērc aizvilkdamies – krī, krī, krīze! 5
Mūsu finanšu jautājumu komentētāji, kuru vidū izceļas runātīgi banku analītiķi, sausi augstskolu pasniedzēji un prātā jukuši ekonomikas profesori, ir brālēni līdzīgiem brīvās profesijas pārstāvjiem, visziņiem politologiem. Ekonomisko lietu prognozisti ir akurāt tādi paši domas giganti un titāni kā radniecīgie politisko notikumu paredzētāji.
Pašlaik, kad ikkatra gara un notikumu krellēm bagāta diena intensīvi nes jaunumus, ekonomiskajiem un finanšu ekspertiem ir dota vaļa komentēt un izpausties uz pilnu klapi. Bigbens tornī skaita atlikušās stundas, iekams Londona izlauzīsies no Eirosavienības nebrīvības sprosta. Ķīnas un Amerikas starpā celsies milzīgs tirdzniecības karš, kurš kāpinās protekcionisma tendences visā pasaulē. Ir apgriezta ienesīguma līkne ASV un eirozonas vērtspapīriem, kad īstermiņa procentu likmes ir augstākas nekā ilgtermiņā.
Šie un citi apstākļi, tīrie medniekstāsti liek vietējiem komentētājiem signalizēt par recesijas tuvošanos, par redzamiem krīzes priekšvēstnešiem un slīkt asarās, kas notiks ar Latviju.
Nu jūs saprotat – runas par ekonomikas bremzēšanos, tuvo recesiju, netālo krīzi ar sekojošo krahu un bojāeju ir biedējošas kā personām ar ienākumiem virs vidusmēra, tā cilvēkiem, kuru bikškabatās čaukstošs pieceirītis ir rets viesis. Tas padara populārus ekonomikas zinātājus, kuri, izlikdamies par notikumu oficiāliem iztulkotājiem, šādas vēstis cep siltas kā pīrāgus, spriedelē kompetentu ekspertu lokā, kur viens iekrīt starpā ar “tā jau es domāju”, bet otrs simetriski atsaucas – “un ko es jums sacīju!”.
Valstu vadītāji pielieto visu atjautību un māku izkļūt no sarežģītām situācijām, bet pūliņus pārsvītro viens piebraucis zelta mucas vedējs ar sakāmo, ka nu būs sūdi, vai salidojis kraukļu bars, kuri sēc un ķērc aizvilkdamies – krī, krī, krīze! Šie nezinīši nespēj dot cita padoma, kā par atbildi dziļdomīgi raustīt plecus un grozīt paurus – ziniet, ar ziliem graudiņiem, kālija permanganātu un pasmērēšanu ar jodu te nebūs līdzēts.
Tā vietā, lai ekonomikas lietu speciālisti rastu mierinājuma vārdus plašākai publikai, parādītu izeju no draudošā – Kalnietes kundzes par dižķibeli savulaik nokrustītā – stāvokļa, lai brīdinātu krājējus neglabāt naudu sterliņos vai argentīniešu peso, šie sausiņi nezin citu, kā NASA aeronautikas vadības centrā, kur no kosmosa tālēm regulāri atskan vēstījums – Hjūstona, mums ir problēmas! Lūk, tāpat finanšu zinībās augsti mācītiem un študierētiem kungiem nav lielākas laimes kā rentēt vietu TV ekrānā, lai ar simtreiz nospēlētas skaņuplates uzmācību ik vakaru sauktu – skatītāji, es atkal esmu klāt ar sliktām ziņām!
Tas nav pieredzēts, ka kāds krīzes pareģotājs no sirds lūgtu piedošanu par maldīgām prognozēm.
Tas neesot fakts, bet tikai minējumi, ka ļaunās prognozes piepildīsies. Neesot jau zināms, vai gaidāmas īslaicīgas lokālas materiālas nepatikšanas vai globāli, visaptveroši satricinājumi un planētas bojāeja. Tā klaču tašas attaisnojas, bet viņu dēļ iedzīvotāju ienākumu līmenis krītas, pirktspēja mazinās, naudiņas pietiek tikai limonādei un zelterim.
Iepriekšējā krīze bija pietiekami epohāls notikums ar paniku fondu un valūtas tirgos, ar sekojošo sabrukumu. Kāpēc tās tuvošanos ar orkāna spēku neparedzēja it neviens banku algādzis, neviens Nobela prēmijas laureāts ekonomikā uz šīs pasaules? Jājautā atklāti, vai vairs nepastāv soda likumi, tiesas un policija, kas ar pilnu bardzību novērstu nekaunību pūst no mušām ziloņus un sacerēt utopijas no zila gaisa.
