“Vai es esmu sava mamma?” 0
Šopavasar noslēdzās 41. sasaukuma Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un skolas vecuma jauniešu (līdz 21 gadam) literāro darbu konkurss “Aicinājums”, kurā tika godināti gan dzejas, gan arī prozas jaunie rakstītāji.
Šovasar topošajiem prozaiķiem, tāpat kā topošajiem dzejniekiem, vecumā no 16 līdz 21 gadam bija iespēja piedalīties Kultūras ministrijas atbalstītajā vasaras jauniešu literārajā radošajā seminārā “Aicinājums”. Kopumā iesūtīti 34 prozas teksti. Darbi tika vērtēti trīs vecuma grupās: 1. grupa: līdz 15 gadiem, 2. grupa: no 16 līdz 18 gadiem, 3. grupa: no 18 līdz 21 gadam.
Konkursa patrons ir eksprezidents Guntis Ulmanis, atbalstītāji – grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Jānis Roze”, “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”, “Liels un mazs”, “Mansards”, “Neputns”, “Pētergailis”, “Jumava”, Liepājas Universitātes “LiePa” un “Zvaigzne ABC”, literārais žurnāls “Domuzīme”, interneta žurnāls “Satori”, radio “Naba”, SIA “Elvi”.
“Aicinājuma” konkursā 2. grupā 1. vietu ieguva Džūlija Rodenkirhena (šovasar absolvējusi Iecavas vidusskolu), 2. vietu – Marks Markovs (Ventspils 4. vidusskola, 11. klase), 3. vietu – Kevins Mirončuks (Jelgavas tehnikums, 2. kurss). 3. grupā 1. vietu ieguva Alise Redviņa (Latvijas Kultūras akadēmija, 3. kurss), 2. vietu – Patrīcija Kuzmina (absolvējusi Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolu), 3. vietu – Kristiāna Šuksta (Latvijas Kultūras akadēmija, 2. kurss).
“KZ” lasītājiem piedāvājam prozas fragmentus no “Aicinājuma” otrās un trešās grupas laureātu darbiem.
Džūlija Rodenkirhena
“Dievmāte, valsis un vēstule”
“Melno jaku no cietā, vēju aizturošā auduma Edmunds nenovilka nekad. Arī ne ceļojuma trešajā dienā, kad devāmies garā izbraucienā ar kuģi. Viņš apsēdās tieši man priekšā – vietā, ko biju viņam aizņēmusi. Jaka netika novilkta arī tad, kad pārējie biedri slēpti smīkņājoši mēģināja viņu pamodināt – pēc tam, kad saule stundām ilgi nekaunīgi bija blenzusi uz onkulīša galvu. Diez vai viņa sapņi bija tikpat krāšņi, cik peldkostīmos un pret un par apdeguma krēmu kārtās klātie vispasaules pilsoņi, kas bija grozījušies viņam garām?
No mugurpuses skatoties, viņš bija kā kalns. Melns, nedaudz salīcis, tomēr joprojām savādā veidā bijību dvesošs. Nesatricināms? Drīz vien ceļotāju grupa secināja, ka nemainīgs lielums bija un būs ne vien melnā, dienvidu saulē dzeloši neiederīgā jaka, bet arī pārējās apģērba detaļas. Visai bieži es prātoju – kāpēc viņš vispār ir devies tik tālā izbraucienā, kāpēc viens, kāpēc izlikās, ka īsti neuztver cilvēku teikto? Edmunds nerunāja ne ar vienu. Vai varbūt neviens nerunāja ar viņu?
Tajā visam bija jābūt kaut kam vēl. Es par savām priekšnojautām biju droša, tikai vēl nezināju, kurp tās mani ved. Tāpat kā šis ceļojums. Atbildes nāca – un nāca visai drīz.”
Marks Markovs
“Es apēdu Jāni”
“Tāds bija mana kristāliskā stāsta prologs, esmu virsotne – ejot pa mēli, citas nokrāsas nepastāv. Neona gaismekļi. Ne solis greizi, ne nolaista zoda, ne silta skatiena. Lēni pievēru acis – es esmu visskaistākais, ko šo ļaužu acis jel kad redzējušas. Zibšņi, košas dzirksteles. Podesta pašā galā manā redzeslokā ietraucās elektriska šautra, mana mentola dvaša paralizē dāmas aiz manis, tās ar izbolītām acīm un spīdošiem vaigu kauliem, taču es… es pārvēršu atmosfēru naksnīgā meža idillē, kurā laumas ieslodzītas ziepju burbuļos, pat tad, ja aiz loga dienišķs smogs.”
Kevins Mirončuks
“Marka Adventure”
(moto) Visas pieļautās kļūdas ir tikai kārtējie efekti.
8. nodaļa “Bīstamus Misijus”
Marks atkal pamodās 14.00 un ieraudzīja, ka meitenīte ir pazudusi – ATKAL! Viņš piecēlās no gultas un gāja uz virtuvi, un tur, kā jau pagājušajā reizē, uz galda stāvēja kaut kāds ēdiens un zīmīte.
Zīmītē bija rakstīts – “Paldies, ka atkal ļāvi palikt šajā naktī šeit, tavs numurs ir labs slēpšanās patvērums.” Marks nesaprašanā, ko nozīmē labs slēpšanās patvērums: “Vai viņa maz ir noziedznieks?”
Tad Marks nolēma, ka jāiet nopelnīt naudu. Marks aizgāja uz nabadzīgāko krogu un sāka skatīties uz tāfeli, kur bija saliktas atlīdzības par cilvēkiem, kuri ir jānoķer. Marks ilgi skatījās uz tāfeli un izlēma paņemt misiju, kur vajag noķert MJB bandu. Marks sāka iet ārā no kroga, un nezin no kurienes uzradās divi lieli vīrieši ar banāniem. Viņi paņēma banānus un meta tos uz Marku. Kad uz Marku lidoja viens no banāniem, Marks pagriežoties sāka griezties, kad Marks griežoties satvēra banānus, viņš turpināja griezties, un pēkšņi viņš atlaida banānus, un tie lidoja uz diviem vīriešiem, kuri meta banānus, vīrieši pēkšņi sāka bēgt prom, bet banāni lidoja pārāk ātri, un, kad banāni pieskārās vīrieša mugurai, banāni uzsprāga un vīrieši arī, jo banānos bija sprāgstvielas. Marks nospļāvās un gāja uz mājām.
Alise Redviņa
“Atmiņu zagle”
Nākamajā reizē, kad atkal sēdējām turpat, Tomijs teica: – Es gribu, lai tu paskaties uz mani.
Es paskatījos. – Jā?
– Nē… Paskaties tā… pa īstam. Tā, kā tu agrāk uz mani skatījies. – Tomijs rauca pieri. – Tas ir viss, ko vēl gribu no tevis.
– Es nesaprotu.
Tomijs piebīdījās tuvāk, brīdi domāja un turpināja: – Pamēģini skatīties uz mani tā… Pamēģini iztēloties savu mīļāko cilvēku pasaulē vai vismīļāko lietu, dzīvnieku, vienalga… kaut ko, pret ko tu jūti milzīgu mīlestību, un tad skaties uz mani tā, kā uz to skatītos. It kā tu būtu līdz ausīm iemīlējusies
– Nu labi… – Nekad neesmu bijusi iemīlējusies, bet esmu fantazējusi, kāds būtu mans ideālais puisis – gariem matiem, zaļām acīm, tumšu bārdu… Centos Tomija redzokļu vietā iztēloties šī sapņu prinča acis un lūkoties tajās. Kad neredzēju Tomija sejā atzinību, mainīju taktiku un iztēlojos savu nogurušo, bet laimīgo mammu, tad smaidošu jaunāko māsiņu, zemeņu saldējumu karstā dienā… Drīz noguru un nespēju redzēt neko citu kā vien Tomija plato degunu un gaidās sakniebtās bezkrāsas lūpas.
Novērsos. – Es nespēju. Es nezinu, kāds skatiens ir cilvēkam, kurš ir iemīlējies.
Patrīcija Kuzmina
“Astoņpadsmit”
Ūdens ir pārsteidzoši mierīgs. Mūs ievilka iekšā ar visām kleitām, bet es nemaz nedusmojos. Man tik ļoti bija pietrūcis šis brīvais gars, šī vieglprātība un bezatbildība. Pirmo reizi savā mūžā peldējos naktī, un man jau ir astoņpadsmit. Mums visiem ir. Mēs tik ilgi centāmies būt nopietni, kaut tādi nemaz neesam. Bērns. Mamma mani sauc par bērnu, jo tāda es arī esmu. Un man pavisam noteikti nav jēgas to noliegt. Es smejos kopā ar tām dīvainajām meitenēm. Ūdens viņu matus ir saplacinājis. Tie vēl joprojām ir čirkaini, bet ne tik pufīgi. Viņas sāk līdzināties cilvēkiem, kurus kaut kur jau esmu redzējusi. Šīs sejas liekas redzētas kādā melnbaltā fotogrāfijā. Bet vai tas iespējams? Vai tiešām es vairs neesmu es? Vai es esmu sava mamma? Visi šie jautājumi nogurdina. Tie tikai maitā silto nakti. Domāt varēs pēc tam. Tagad esmu vēl tikai bērns, kurš var darīt visu, ko vēlas.
Kristiāna Šuksta
“Kristiāna mīl Antonu”
Manā bērnības pagalmā bija liela betona siena. Saša + Artjoms. Jānis mīl Zani. Arvien biežāk es sāku aizdomāties, ko gan es varētu mīlēt, jo šī siena noteikti bija īstākais pagalma hierarhijas apliecinājums.
Pagalmā bija tikai divi puikas – Gļebs un Antons. Gļebu es pazinu labāk, viņš bija kalsns zēns, pēc sejas varēja būt gruzīns. Reiz biju pie viņa mājās, lēkāju pa gultu, kamēr viņš pats spēlēja datorspēles. Pēc tam gan nolēmu, ka šis randiņš nebija tā trača vērts, ko sarīkoja mamma. Dīvaini, jo nemaz tik ilgi es nebūtu varējusi pa to gultu nolēkāt, lai viņai rastos pamats uztraukumam. Antons bija citāds. Kā jau īsts vīrietis, ar meitenēm viņš nespēlējās, bet, ja iznāca ārā, tad bija draudzīgs, tomēr ieturēts. Atceros viņu kā tādu mazu Aināru Ančevski, bet, iespējams, tas tikai tāpēc, ka tolaik stipri aizrāvos ar Superdetektīvu Blumkvistu. Neatceros, ka jebkad būtu ar Antonu runājusi.
Tā bija auksta, bērniem nedraudzīga diena, un nez kāpēc es izskatījos daudz vecāka, nekā patiesībā biju. Kaut kur pie bijušās rūpnīcas sienas atradu zilu krītiņa galu un kādu brīdi stāvēju pie sienas, vaktējot ceļus, pa kādiem pagalmā varētu ienākt kāds pēkšņs ienaidnieks. Tad es uz sienas pavisam maziņiem burtiņiem uzrakstīju savu un Antona vārdu un uzzīmēju pa vidu sirsniņu.
Nākamajā dienā kāda cita meitene man pastāstīja, ka Antons pārceļoties. Manī uzvilnīja dusmas par to, ka kāda cita meitene var par to uzzināt pirms manis. Tikai pēc tam es attapos, ka tā taču ir manas dzīves lielā traģēdija.
