Vai Elza Radziņa dusmotos uz Akvelīnu Līvmani? 0
Studijā “F.O.R.M.A.” top filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”. Režisors Varis Brasla teic, ka nekādu šovu gan viņi neuzņem, bet filma būs ļoti intīms gabals, privāts stāsts par astoņgadīgu puiku Oskaru, kuram vecāki datora vietā iemaina vectēvu.
Filmas vectēva mājas līdzējusi atrast laimīga nejaušība. Ēvalda Valtera dēls Raitis filmai vajadzīgās vasarnīcas meklējumos filmēšanas grupu vedis uz Kuldīgas apkārtni. Pirms vecā Kuldīgas tilta nogriezušies uz Riežupes alām, kad viens kolēģis ieminējies, klau, re, pa kreisi grantēts celiņš gar Ventas krastu, pabraucam gabaliņu… Pēc pārsimt metriem – brūna, pagājušā gadsimta 20. gados celta koka guļbūve. Visiem sešiem autiņā sēdošajiem kinošņikiem vai elpa aizrāvusies: īstās! Mājas saimnieks Juris ar kundzi ēku nopirkuši, un, izrādās, to savulaik cēlis Nacionālā teātra aktiera Oļģerta Šalkoņa tēvs. Tāpēc arī māju nosaukums “Šalkas” – no Šalkoņa… Filmas vajadzībām klāt piebūvēts vienīgi vējtveris.
Gaitenītī no bildes ienācējā nolūkojas jauns vīrietis ar hūti galvā, blakus viņam tuvi cilvēki un radi un turpat – kā no citas operas – Akvelīna Līvmane “Šalku” pļavā. Šī fotogrāfija filmas vajadzībām, protams, te parādījusies nupat. Cerams, nodomāju, Elza Radziņa neturēs ļaunu prātu, redzot savam vīratēvam blakus citu dāmu…
Nav jau tā, ka arī filmā varētu iztikt pilnīgi bez datora. Oskars skype sarunājas ar mammu, no datora rāda, kā omei Annas Brigaderes tekstu dabūt repā…
Akvelīna Līvmane atceras savu pirmo skype sarunu: “Tā radīja aizvainojumu. Pāris vārdu, un es šo cilvēku, tāpat kā viņš mani, vienkārši atslēdz. Tā mēs pierodam pie paviršības un vientulības, paliekam vieni. Bet dzīvē nevar kā skype pateikt – opi, piedod, – un izslēgt ekrānu. Pie vecātēva ir jāaiziet savām kājām… Ar laiku mēs šīs lietas sapratīsim, liekas, jau tagad sākam saprast. Nu ir vajadzīga tā kopā pasēdēšana, parunāšana par neko. Tērzējam par niekiem, un pēc pāris stundām pēkšņi un negaidīti nonākam pie kaut kā būtiska. Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, es labprāt saviem vecākiem pavaicātu, ar ko viņi iekšēji, emocionāli dzīvoja tolaik, kad es biju mazs bērns? Kas satrauca, kas iepriecināja, kas sāpināja? Nav jau šajā dzīvē nekā ārkārtīgi pārsteidzoša, vien laika plūdums, kurā brīžiem notiek kaut kas negaidītāks un jocīgāks.”
Pilnu sarunu lasiet 9. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
