Vai Eiroparlaments bez Krievijas “āža kājas”? 10
Kas gan mūsdienās var būt vēl svarīgāks par drošību, kad redzam, kā Krievija karo Ukrainā un Izraēla cīnās pret “Hamās” teroristiem Gazā? Ar drošību saistītus jautājumus šā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu programmās priekšplānā izvirza arī vairums no sešpadsmit Latvijas politiskajām partijām. Ar kādiem līdzekļiem politiķi sola nosargāt Eiropas Savienības, tostarp mūsu valsts, brīvās debesis?
Krievijas karš Ukrainā nesaudzīgi atklāja ES drošības un aizsardzības politikas vājās vietas, un kura gan cita, ja ne Eiropas Parlamenta uzdevums ir to labot un nostiprināt. No Latvijas partiju programmām vairākās ir līdzīgs skatījums par nepieciešamību palielināt ES, tostarp Latvijas, militāro jaudu, attīstot arī munīcijas ražošanu, kā arī ES ārējo robežu stiprināšanā piesaistīt kopējos līdzekļus, nevis atstāt to galvenokārt katras dalībvalsts ziņā. Uz plašāku sarunu tika aicināti partiju pārstāvji, kuru programmas apliecina vienotu mērķi – nosargāt ES un mūsu valsts drošību un vērtības.
Ar vienu roku Ukrainai, otru – Krievijai?
Uzrunāto partiju pārstāvji visi kā viens ir Ukrainas pusē – gan par nepieciešamo atbalstu, tostarp militāro, lai uzvarētu Krieviju, gan uzņemšanu ES, tomēr reālpolitika rāda arī ko citu.
Kā liecina “Eurostat” dati, kopš kara sākuma Krievijas preču apgrozījums ES ir krietni samazinājies, kas galvenokārt saistīts ar energoresursu importa ievērojamu samazinājumu, tomēr nabas saite ar agresorvalsti nav pārrauta. Lai gan Latvija ir pirmā ES, kura aizliegusi ievest Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes lauksaimniecības produktus – augļus, dārzeņus, graudaugus un lopbarības produktus –, joprojām caur mūsu valsti tiek vesti Putina graudi, savukārt pie viņa ceļo, piemēram, mangāna rūda, ko izmanto ieroču izgatavošanai. Kā tad sanāk – ar vienu roku palīdzam Ukrainai, ar otru – Krievijai? Un šis jautājums skar ne tikai Latviju.
Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete (“Jaunā Vienotība”) skaidro, ka ļoti daudzām dalībvalstīm joprojām pastāv dažādas sadarbības formas un pat ekonomiskā atkarība no Krievijas, piemēram, Austrijai un Itālijai enerģētikā u. c. “Te ir runa arī par darba vietām, jo, pilnībā un krasi pārtraucot sadarbību, rodas bezdarbs un ir potenciāls politiskajai destabilizācijai. Arī Latvijā, piemēram, “Lauma” (SIA “Lauma Fabrics”) 80% produkcijas sūta uz Krieviju un Baltkrieviju, un tad iedomājieties, kas notiks, ka vienā dienā imports apstājas.”
“Mangāna rūdas tranzīts ir skandāls tāpēc, ka Ārlietu ministrijā ir īpaša nodaļa ar nosaukumu Stratēģiskās nozīmes preču eksporta kontroles nodaļa, kurai jānodarbojas ar šādiem jautājumiem, taču tā nebija iekļāvusi šo produktu sankcionēto preču sarakstā, tomēr vienlaikus saprotu arī valdības pozīciju – ja “uzraksim” sliedes Latvijā, kravas plūdīs pa citām un tāpat nonāks tur, kur tām jānonāk. Šajā jautājumā jābūt vienotai ES politikai – ja aizliedz, tad aizliedz visi, un tas ir pareizi,” spriež aizsardzības ministra ārštata konsultants aizsardzības politikas jautājumos Mārtiņš.
Staķis (“Progresīvie”). Savukārt 14. Saeimas deputāte Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) uzskata, ka būtu labi, ja ES pieņemtu šādu lēmumu, bet kādai valstij pirmajai jāpasaka “nē”. “Latvija kopā ar Igauniju tranzītā nogādā 90% mangāna rūdas uz Krieviju, kā ir izskanējis medijos, tad pietiek mums pateikt – nē, lai igauņi piebiedrotos un par 90% mangāna rūdas tranzīts uz Krieviju neietu.”
Ar sirdi un emocijām 14. Saeimas deputāts Harijs Rokpelnis (ZZS) robežu ar austrumu kaimiņu ir gatavs pārrakt kaut tūlīt, tomēr tas esot jādara pakāpeniski un samērīgi. “Lai varētu Ukrainu atbalstīt, ir jābūt naudai. Karš ietekmē arī mūsu ekonomiku, un tā sāk ciest. Ja ar saviem lēmumiem padarīsim sevi ekonomiski vājākus, būs jālūdz palīdzība citiem.” S. Kalniete piekrīt par pakāpenisku procesu, taču to nedrīkst palēnināt tāpēc, ka ar Krieviju ir vieglāk realizēt produkciju. “Un visiem uzņēmumiem, kas sadarbojas ar Krieviju, jādomā par savas darbības dažādošanu, citu eksporta virzienu attīstību.”
Jebkāda veida ekonomiskās sadarbības pārtraukšanu ar Krieviju, jo tā ir agresora atbalsta forma, atbalsta arī I. Ijabs, taču lēmums vajadzīgs ne tikai Latvijā, bet visā ES. “Izpratne, ka ar Krieviju labāk nē, ES ir augusi. Atceramies Antverpenes ortodoksālo hasīdu dimantu biznesu, kas, karam sākoties, kļuva par Beļģijas nacionālo interesi, bet pagāja laiks un to aizliedza*. Tādā pašā veidā aizies ciet visa pārtika un brīvā cilvēku kustība.”
Kā iet kopā tirgus un solidaritāte
Jājautā, kur palikusi Polijas solidaritāte ar kara nomocītajiem kaimiņiem, kad, protestējot pret Ukrainas graudiem ES tirgū, poļu zemnieki izber tos no preču vagona uz sliedēm. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir pārliecināts, ka notiekošais saistīts ar politiku, nevis labību, jo Polijas robežu šķērso tikai pieci procenti lauksaimniecības produktu.
Jāatceras, ka 2022. gada vasarā ES Ukrainai liberalizēja savu tirgu uz trīs gadiem. Pēdējā laika lauksaimnieku protestus un arī vardarbīgās akcijas S. Kalniete skaidro arī ar Krievijas graudu ienākšanu ES tirgū. “Kaut kādā veidā Krievijai ar savu propagandu ir izdevies savus graudus atstāt ēnā un iestāstīt, ka visas problēmas – olas, graudi, kukurūza – nāk no Ukrainas. Pat ja statistika kopumā ES uzrāda, ka tirgus daudzās pozīcijās nav piesātināts, tad individuāli dalībvalstīs tas izskatās ļoti dažādi, atspoguļojot neapmierinātību, kāda valda. Latvijā Ukrainas graudi nerada tādu spiedienu uz tirgu, bet ir satraukums par olām.”
Izņēmumu attiecībā pret Ukrainas precēm ES tirgū atbalsta M. Staķis: “Nevar būt tā, ka apgalvojam, ka ar Ukrainu būsim līdz galam, bet tai pašā laikā sakām, ka viņu preces nepirksim, lai paši finansē savu karu. Ja nepalīdzēsim Ukrainas ekonomikai, būsim spiesti dot vairāk naudas, tā ir zināma veida solidaritāte.” Vienlaikus, kā viņš uzskata, aktīvāk jāsargā tirgus no Turcijas piegādātajiem apaļkokiem, kas, visticamāk, nāk no Krievijas.
Citādi sadarbību ar Ukrainu redz H. Rokpelnis: “Šobrīd būtu īstais laiks likt diskusiju galdā, kādā apjomā varam Ukrainai iet pretim. Līdzīgi kā sabiedrība sagaida, lai pārtraucam saites ar Krieviju un nozare transformējas, tāpat Ukrainai pārtikas nozarē bijis laiks saprast, kas notiek, un sākt transformēties, bet to nedrīkst nogriezt kā ar nazi. Teorētiski uzliekam visai Ukrainas produkcijai tarifu, kas nenāks par labu viņu uzņēmējiem, bet stiprinās mūsējos – būsim stiprāki, vairāk varēsim palīdzēt.”
Patlaban, kā stāsta S. Kalniete, EP ir nobalsojusi par tirgus aizsardzības pasākumiem un Eiropas Komisija automātiski varēs ieviest ierobežojumus, uzlikt tarifus un kvotas Ukrainas precēm – mājputnu gaļai, olām, cukuram, kukurūzai, putraimiem, medum –, ja šo preču imports pārsniegs vidējo rādītāju 2022./2023. gadā. Lauksaimnieki prasot, lai pievieno 2021. gadu, taču tas ir kovida krīzes radīto ierobežojumu gads un nav uzskatāms par objektīvu. Sarunu noslēgums, kurās aktīvi jāpiedalās arī S. Kalnietei, gaidāms aprīļa sākumā. “Jāatceras, ka tirgus liberalizācija Ukrainai dod 2,6 miljardus eiro ienākumu, ja ieviešam ierobežojumus, ko prasa ES dalībvalstu lauksaimnieki, tas samazinās uz 1,2 miljardiem eiro. Kurš maksās par caurumu? Atbilde ir – Eiropas Savienība, jo mums jāpalīdz ukraiņiem noturēties, un tas ir koks ar diviem galiem.”
Lai neapietu sankcijas
ES pret Krieviju pieņēmusi jau 13. sankciju paketi, kurā iekļauti arī pasākumi cīņā pret to apiešanu. Līdz šim ar to izpildi veicies dažādi, taču nevar noliegt, ka Krievijai sankcijas radījušas vismaz 400 miljardu zaudējumu. Cik liela būtu šī summa, ja izpilde notiktu efektīvāk?
“ES īpaši neseko līdzi, kā sankcijas tiek realizētas dzīvē, tās ir atstātas pašu dalībvalstu ziņā, bet labi zinām, ka, piemēram, atsevišķas Austrijas komercbankas joprojām atklāti darbojas Krievijā. Tāpēc ne tikai mēs, bet arī citas politiskās grupas iet uz vēlēšanām ar nostāju, ka jābūt vienotai sankciju ieviešanas kontrolei,” skaidro I. Ijabs. Ar viņu vienisprātis ir M. Staķis, uzsverot, ka EP un Eiropas Komisijai jāizveido analītiskie dienesti, kas ar to spēj tikt galā. “Citādi dažas sankcijas labi izklausās, bet nedod pietiekamu efektu.” Līdzās EP, kur ar sankciju izpildes kontroli var nodarboties virkne komisiju, tas ir arī nacionālo parlamentu un valdību uzdevums, uzskata I. Mūrniece. “Kā ar jebkuru noziedzību, arī ar sankciju apiešanu ir viena veida cīņa – tos blēžus ķer un liec cietumā,” risinājums skaidrs H. Rokpelnim.
Nav tik vienkārši, jo sankcijas ir ļoti grūti izsekojamas, taču kontrole tiešām nav efektīva, atzīst S. Kalniete. Par vienu no lielām problēmām viņa min elektroniskās ierīces ar dubulto darbību, kuras var izmantot gan kafijas automātā vai veļasmašīnā, gan militārajā rūpniecībā, tāpēc tās ir sarežģīti aizliegt. Grūti kontrolēt trešo valstu “uzvārīšanos” ar to preču tirdzniecību, kuras Krievijai ir nepieciešamas, bet ES tās iekļāvusi sankciju sarakstos. Statistika rāda, ka tirdzniecības apjoms ar dažām Centrālāzijas un Kaukāza valstīm var pieaugt pat par tūkstoš procentiem. “Tāpēc ES ir iecēlusi īpašo vēstnieku, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem un dodas uz šīm trešajām valstīm, lai skaidri pateiktu – ja viņi to nepārtrauks, sankcijas tiks vērstas pret bankām pret viņu uzņēmumiem. Daļēji tas sadarbību ietekmē un apjomi samazinās,” skaidro S. Kalniete.
Krievijas āža kāja parlamentā
Nupat Beļģijas premjerministrs Aleksandrs De Kro nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka Krievijas ietekmes aģenti ir maksājuši EP deputātiem, lai viņi izplatītu tās propagandu. Uzpirkto vidū minēti pārstāvji no Beļģijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas. Savukārt Čehijas premjerministrs Petrs Fiala pavēstījis, ka viņa valsts drošības dienests atklājis mēģinājumu radīt Krievijas ietekmes operācijas Eiropā ar tīmekļa izdevuma “Eiropas Balss” palīdzību, kuras būtu vērstas arī pret Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību.
No Latvijas jau divdesmit gadus EP darbojas Kremļa ziņotāja jeb ietekmes aģente Tatjana Ždanoka, kuras saikni ar Krievijas Federālo drošības dienestu dienas gaismā izcēla žurnālistu publicētā viņas e-pasta sarakste. Minētie fakti liecina par Krievijas spējām ietekmēt arī EP. Kā pasargāt ES likumdevēju?
“Jāsadarbojas valstu drošības dienestiem un jāapmainās ar informāciju, tad šādus gadījumus novērstu efektīvāk. Ļoti svarīgi, lai Krievija caur EP vēlēšanām nevarētu iebāzt savu āža kāju tur vēlreiz, tāpēc es mudinātu Latvijas pilsoņus iet un vēlēt kaut vai tāpēc, lai Krievijas pakalpiņi un ietekmes aģenti nenonāktu EP,” aicina I. Mūrniece. Lai identificētu Krievijas spiegus, kas pietiekami brīvi cirkulē pa dažādām ES valstīm, vairāk jāiesaistās Eiropolam, spriež I. Ijabs. No pieredzes EP viņš ieteiktu stingrāku birokrātiju ar atskaitēm un deklarācijām, kā arī rūpīgāku regulēšanu, ko EP deputāts drīkst vai nedrīkst, kā, piemēram, tas notiek mūsu Saeimā.
Arī M. Staķis uzskata, ka šādu personu atklāšana ir dalībvalstu drošības dienestu uzdevums, kuri viņus atklāj, noķer, notiesā, deportē un liek cietumā. “Svarīgākais, lai tādas Ždanokas vai citi ietekmes aģenti nenonāk līdz EP. Gribētu atmodināt cilvēkus, ka 33% aktivitāte, kāda tā bija 2019. gada EP vēlēšanās, šajās būs stipri par maz!” Īpaši viņš aicina uz vēlēšanām jauniešus, jo iepriekšējās piedalījās tikai 17% balsstiesīgo, un šobrīd izšķiras ES nākotne. Mudinājums skar arī vecvecākus, lai paņem mazbērnu pie rokas un ved balsot! Ja kādu māc šaubas, ko gan tikai deviņi Latvijas eiroparlamentārieši spēj paveikt, M. Staķis, atceroties pieredzi Rīgas mēra amatā, var apgalvot, ka politiķis ar pārliecību, drosmi un misijas apziņu un tāds, kurš nebaidās runāt un atbildēt uz jautājumiem, var paveikt daudz. “Kamēr man šī pārliecība būs, tik ilgi būšu politikā.”
Kā pieredzējuši EP deputāti S. Kalniete un I. Ijabs apliecina, ka svarīgi, lai deputāti spētu darboties spēcīgā komandā, kā tas izdevies šajā sasaukumā “Jaunās Vienotības”, Nacionālās apvienības un “Attīstībai/Par!” pārstāvjiem.
Veto tiesības – par vai pret
Savu “āža kāju” EP demonstrē arī valstu līderi, kam izveidojusies izdevīga saimnieciskā sadarbība ar Krieviju. Spilgti to apliecinājis Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzturēja tuvas attiecības ar Kremli un pagājušā gada nogalē izmantoja veto tiesības lēmumam par 50 miljardu eiro palīdzību Ukrainai. Pret ieroču piegādi ukraiņiem stingri iebilst ne tikai Ungārija, bet arī Slovākija.
Eiroparlamentārietis I. Ijabs zina stāstīt, ka ES likumu pieņemšanai ir iespējami apiešanas veidi – sankcijas var uzlikt tikai vienbalsīgi, tarifus pielemj ar kvalificēto vairākumu, taču viņš redz pamatu diskusijai. “Droši vien rezultāts, kā tas notiek ES, būs kārtējais kompromiss, taču tas nenozīmē, ka vienbalsība vispār pazudīs. Zinu, ka daudzām dalībvalstīm absolūta sarkanā līnija ir paplašināšanās – kad jāuzņem jauna dalībvalsts, jāpiekrīt visiem.”
Vienas vai divu valstu pastāvēšana uz veto tiesībām ir jāpārskata, uzskata H. Rokpelnis. “Jālemj, kādai balsu proporcijai jānobalso par kādu lēmumu, lai virzītos uz priekšu, esošā situācijā pietiktu arī 90% balsu.”
Pret veto tiesību pārskatīšanu ir I. Mūrniece: “Var gadīties situācija, ka Latvijai nav pieņemamas iniciatīvas un ierosmes no citām ES dalībvalstīm un mums ir jāspēj pateikt – nē, mēs tam nepiekrītam. ES bijusi vēlme lemt plašāk par dažādām iniciatīvām valodas, izglītības un kultūras jautājumos, kas ir pašu dalībvalstu ziņā, tāpēc Nacionālā apvienība ir pret federalizāciju un veto tiesību atņemšanu ES valstīs. Jautājumus par Ungāriju un Slovākiju ES ir spējusi atrisināt, kas prasa ilgāku pieeju un ir sarežģītāk, bet atbalsts Ukrainai tiek nodrošināts.”
Vienīgais instruments, kas var liegt dalībvalstij balsstiesības, ir ES līguma 7. pants, kura izmantošana ir pagara procedūra, skaidro S. Kalniete. Līdz šim ES to ir izmantojusi pret Poliju. Pret Ungāriju pants nav iedarbināts, kas nebūtu reāli, jo vajadzīga dalībvalstu vienprātība, taču, kā skaidri pateicis V. Orbāns, ES paplašināšanas procesā, piekrītot Ukrainai kļūt par dalībvalsti, ka būs vismaz 82 iespējas izmantot veto, lai neļautu Ukrainai vai citai valstij iet tālāk. “Zinu, ka Latvijas oficiālā pozīcija neatbalsta kvalificētā vairākuma balsojuma ieviešanu, bet nevajag no tā baidīties tāpēc, ka līdzšinējā ES kompromisu kultūra ir bijusi ļoti augsta, kā arī augstas ir prasmes veidot alianses, lai sasniegtu savus mērķus. ES nekad nav tā, ka kaut kas ir svarīgs tikai Latvijai, parasti tās ir reģionālās intereses un pirms katras EP sēdes tiekamies un visos svarīgākos jautājumos izstrādājam kopīgu platformu trīs Baltijas valstīm un trīs ziemeļvalstīm. Kvalificētā vairākuma balsojums brīdī, ja tiek ieviests attiecībā uz ES pievienošanās sarunu nodaļu atvēršanu vai slēgšanu, iegūst dinamiku, lai varētu iet uz priekšu, taču to nedrīkstētu attiecināt uz tik būtisku jautājumu kā kandidātvalsts uzņemšanu ES, tam jāpaliek ar vienprātības balsojumu.”
* 2024. gada 1. janvārī ES stājās spēkā Krievijas dimantu importa aizliegums.
Svarīgākie uzdevumi Eiropas Savienības drošībai
ES militārās industrijas jauda, kas ir saistīta ar industriālo un investīciju politiku, ir nepietiekama, tāpēc nepieciešama ES mērķtiecīga politika, lai paplašinātu industriālo bāzi.
Jārada finansējuma mehānisms un programmas, lai industrializācijas un inovācijas mērķus varētu realizēt arī militārajā jomā. Līdz šim ES fondus militāriem mērķiem nepiešķīra, kas ir nepareizi – tiem jābūt speciāli atvēlētai sadaļai, kas tieši veicina militārās industrijas paplašināšanu un militāro inovāciju finansēšanu, kas vajadzīga ES nākotnei.
Virknē jomu ES pieļauj stratēģisku ievainojamību, kas militārā ziņā ir pilnīgi nepieņemama, vai tā ir kritiskā, transporta vai informācijas infrastruktūra, kas kara vai militārā konflikta gadījumā var kļūt par Ahilleja papēdi. Iedomājieties, ka krīzes gadījumā nekontrolējam mūsu mobilo sakaru sistēmu vai ostas. Infrastruktūras objektu daļas bieži vien atklāti vai slēpti nopērk citas valstis nevis ekonomisku mērķu dēļ, bet ietekmes iegūšanai un vēlmei to kontrolēt, tāpēc nepieciešama ES līmeņa regula, kas potenciālajiem pretiniekiem to neļautu darīt.
Robeža ir ES dalībvalstu pašu atbildība, tomēr jābūt kolektīvai robežu aizsardzībai ar žogiem un nodrošināšanai pret hibrīduzbrukumiem jeb nelegālas migrācijas viļņiem. Uzlikt to uz vienas valsts pleciem nav godīgi un atbilstoši, jo valstis pie robežām uzņemas atbildību un lielāko daļu izdevumu, bet ES vidū – nedara neko, taču tām būtu tieša interese, jo migranti, kurus redzam šeit, nealkst dzīvot Latvijā, bet vēlas doties tālāk uz Skandināviju vai Vāciju.
Par ekonomisko sadarbību ar Krieviju nāk prātā teiciens, kura autors nav vēsturiski precīzi noteikts, ka kapitālists vienmēr būs gatavs pārdot virvi, kurā viņš tevi pēc tam pakārs. Sadarbība ar Krieviju ietilpst šajā kategorijā, jo Krievija šobrīd un pārskatāmā nākotnē šajā formā un izpausmē ir valsts, kas mēģinās graut Eiropas valstu drošību visos iespējamos veidos. Sadarbības pārtraukšana ar to piespiedīs meklēt citus risinājumus, bet varbūt stratēģiski tas uzlabos konkurētspēju, nevis samazinās.
Latvijā esam aizlieguši lielāko daļu mediju, kas nāk no Kremļa, un tas varētu būt kaut kas tāds, ko varētu piemērot citas ES valstis.
Pats aktuālākais ir pārvarēt sakāvniecisko noskaņojumu, kas izpaudās Minhenes drošības konferences laikā, kur no Rietumiem nāca pārspīlējumi, cik slikti veicas ukraiņiem, bet krieviem – labi, no ASV nevar dabūt palīdzību, Orbāns uzliek veto ES palīdzībai utt. Patiesībā ir tieši otrādi, jo Putina armiju ne tikai padzina no Kijivas, bet ar ļoti veiksmīgu un negaidītu uzbrukumu izmeta no Harkivas. Krievija ir spējusi ieņemt tikai pāris drupu kaudzes, izmantojot Otrā pasaules kara taktiku. Šādos apstākļos teikt, ka viņiem iet labi, nav pareizi, jo tā ne tikai neatbalstām Rietumu vēlmi sniegt Ukrainai atbalstu, lai varētu uzvarēt, bet arī iedrošinām Krieviju. Sakāvniecības gars ir jālikvidē.
Nepieciešams atcerēties, kāda loma ir NATO un ES. Absolūti fundamentāli, ka NATO ir organizācija, kura spēj veikt kinētiska veida aizsardzību un, cerams, ka vienmēr tā spēs nodrošināt mūsu fizisko aizsardzību.
ES un tās dalībvalstīm jāspēlē sava loma, bet ES ir cits un daudz svarīgāks uzdevums – labas pārvaldības sistēmas ieviešana.
Nepieciešams plāns B, kas ir daļa no A. Varu citēt, ko dzirdēju, ka Donalds Tramps teica Angelai Merkelei – jūs no Krievijas Vācijai pērkat dabasgāzi, maksājot milzu naudu, ko Krievija izmanto, lai apbruņotos un apdraudētu, un jūs gribat, lai ASV nodokļu maksātājs, kurš maksā 3,5% no IKP par aizsardzību, aizsargā jūs no krieviem, ka jūs nevīžojat vairāk par 1,5% paši no sava IKP novirzīt aizsardzībai. Tas nav godīgi! Prezidenti pirms tam un arī tagadējais ir izteicis līdzīgas domas. Uzvarēs tās valstis, kurām ir vislielākā un spēcīgākā ekonomika, kas var ātri attīstīt industriju.
Redzot, kas notika Irpiņā, Bučā, Mariupolē u. c., saprotam, ka jāaizsargā mūsu valsts no pirmā centimetra, citādi tāds pats liktenis var sagaidīt Narvu un Viļņu. Svarīgi, ka to izskaidrojam arī saviem tautiešiem, kas dzīvo pierobežā.
Karš ir ļoti ievērojami mainījies, jo tehnoloģijas spēlē daudz lielāku lomu. Tālšāvēja artilērija ar raķetēm, saņemot izlūkinformāciju no satelītiem, var konstatēt, ka notiek spēku grupēšanās, lai mēģinātu pārraut fronti, un uzlaiž virsū, lai tie nespētu tālāk virzīties. Arvien lielāku lomu gan gaisā, gan uz sauszemes spēlē un spēlēs droni (bezpilota lidaparāti). Pievienojot mākslīgo intelektu, autonomās armijas dronu vienības pēc dažādiem algoritmiem var novirzīties no viena sektora uz citu tūkstoš reižu ātrāk par vislabāk apmācīto divīzijas štābu, un es runāju kā bijušais divīzijas štāba priekšnieks Lielbritānijas bruņotajos spēkos. Tāda aizsardzība uz robežas ir iespējama.
Ļoti svarīgs faktors, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, ir pretgaisa aizsardzība. Ja tās nebūs, daudz kas cits var būt iznīcināts un mūsu NATO pretgaisa spējas nevarēs izmantot, lai palīdzētu nosargāt Baltijas valstis un Poliju no pirmā centimetra.
Eiropā kļūst spēcīgāki galēji kreisie un labie, un viņi bieži vien paradoksālu iemeslu dēļ ir pozitīvi noskaņoti pret Kremli, kas var būt ļoti bīstami nākamajai EP. Politiskajiem spēkiem, kas simtprocentīgi atbalsta demokrātiju, jāturas kopā, cerams, ka tādas alianses izveidosies nākamajā EP.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
