Rolands Repša: Vai Eiropai nepieciešama sava armija? 6
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Francijas prezidents Emanuels Makrons vizītē Latvijā pauda savu ārpolitisko koncepciju par to, ka ar Krieviju jāuztur stratēģiskais dialogs, vienlaikus demonstrējot stingrību, piemēram, Ukrainas vai Baltkrievijas jautājumos.
Neizpalika arī apliecinājumi garantēt Baltijas valstu drošību. Visnotaļ saprātīga pozīcija, ko izteicis, jādomā, nākamais ES līderis (ja Vācijas kanclere Angela Merkele tiešām aizies “pensijā” 2021. gadā).
Bet vai šī paustā pozīcija ir pietiekama? It īpaši mūsdienu pasaules situācijā, kad haoss draudīgi palielinās (pandēmija, lokālie nemieri un kari).
Eiropas Savienība pēc sava ekonomiskā un intelektuālā potenciāla ir salīdzināma ar ASV un Ķīnu un ir krietni pārāka par Krieviju. Kāpēc tad ES jūtas apdraudēta, un kāpēc uz to var atļauties izdarīt spiedienu gan ASV, gan arī Ķīna un Krievija?
Atbilde, kā to visi labi saprotam, ir gaužām vienkārša – Eiropas politiskā struktūra nav pastiprināta ar kopīgiem atbilstoša mēroga militārajiem spēkiem.
NATO šajā gadījumā neskaitās – tā pēc būtības ir ASV finansēts un vadīts koordinējošs veidojums, kura statuss šobrīd Trampa ērā nav īsti skaidrs un Eiropas Komisijai nav nekādas ietekmes uz šo organizāciju.
Turklāt NATO rīcībspēja nekad nav tikusi pa īstam pārbaudīta praksē (5. panta iedarbināšana pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV bija tikai simbolisks politiskais žests).
Tātad Eiropa ir bez savas armijas. Mūsdienu joprojām darvinistiskajā pasaulē (izdzīvo stiprākais!) tas nozīmē, ka mēs – gan Baltija, gan ES kopumā – esam nekas vairāk kā sulīga kārdinoša ēsma.
Aukstā kara laikā, kad NATO dalībvalstis saprata Rietumu un PSRS pretstāves nopietnību, valdīja vienkāršs princips – gribi dzīvot mierā, nodrošini militāro paritāti.
Un šis princips labi darbojās – ne Rietumi, ne Padomju Savienība nemēģināja viens otru nopietni testēt ar spēka pārbaudēm, izņemot dažus “vietnieku” karus (Tuvie Austrumi, Vjetnama, Afganistāna).
Kā zināms, Padomju Savienībai pārbaude ar Afganistānu izrādījās liktenīga, kaut gan tas bija tikai viens no faktoriem tās sabrukumā.
Ko jaunais ES karognesējs Emanuels Makrons, manuprāt, varētu darīt, lai celtu ES politisko svaru? Nekavējoši ķerties pie Eiropas armijas izveides (zināmas diskusijas par to jau ir notikušas).
Tas absolūti nav pretrunā ar NATO lomu, par ko daudzi bažījas. Apvienotā Eiropas armija ietilptu NATO sastāvā tagadējo ES atsevišķo valstu vietā un turpinātu būt ASV, Kanādas un Turcijas partneris savstarpējās drošības garantēšanā.
Vienlaikus ES iegūtu savu suverēnu militāru instrumentu, ko varētu izmantot, piemēram, ES ārējo robežu garantēti drošā aizsardzībā un, iespējams, viena otra reģionāla konflikta atrisināšanai tās tuvumā (te minama, piemēram, haosā iegrimusī Lībija, no kurienes ceļo bēgļu laivas uz Eiropu).
Katrai ES valstij jau ir savi bruņotie spēki, nepieciešams tos tikai apvienot zem vienas Eiropas Savienības virsvadības. Tātad tas, vismaz sākumā, ir vairāk politiski mobilizējošs, organizatorisks un koordinējošs uzdevums.
Nepieciešami būs arī finanšu ieguldījumi, bet ne grandiozi, jo nekas jau netiek veidots gluži tukšā vietā.
Vēlāk, protams, būs jāinvestē apvienotās armijas modernizācijā un tālākā nostiprināšanā, bet tie būtu tie paši 2% no nacionālā kopprodukta, kas NATO ietvaros tiek prasīti jau tagad.
Ļoti iespējams, ka diskusija un konkrēti soļi Eiropas armijas izveidē var kļūt par smagu pārbaudi ES valstu vienotībai. Bet, ja tās to izturēs, Eiropas Savienība noteikti kļūs vienotāka un stiprāka. Un tādu mēs to gribam!
