Vai Eiropa gatava jaunajai bioloģiskās lauksaimniecības regulai? 2
Ilze Dimante, Ilze Skrabule, Agroresursu un ekonomikas institūts
Saskaņā ar Eiropas Komisijas regulas par bioloģisko ražošanu un bioloģisko marķēšanu (834/2007) 4. pantu viens no bioloģiskās ražošanas pamatprincipiem ir ierobežota jebkādu ārēju resursu izmantošana. Tomēr, ja ārējie resursi ir nepieciešami, tad tiem ir jānāk no bioloģiskās saimniekošanas sistēmas. Tas nozīmē, ka arī sēklai un veģetatīvajam pavairošanas materiālam jābūt iegūtam ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.
Šobrīd visās Eiropas Savienības valstīs trūkst bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā izaudzētas sēklas, tāpēc lauksaimnieki var saņemt atļaujas sēt konvencionālu neapstrādātu sēklu. Jau 2021. gadā stāsies spēkā jaunā Bioloģiskās lauksaimniecības regula 2018/848, un tā paredz pilnībā pārtraukt atļauju izsniegšanu konvencionālās sēklas izmantošanai līdz 2036. gada 1. janvārim. Vai Eiropa ir gatava šādam solim?
Valstis ievieš stingrākus noteikumus
Lai sagatavotos 2036. gadam, atsevišķas Eiropas Savienības valstis ir ieviesušas stingrākus noteikumus un ierobežojumus atļauju saņemšanai. Šādu ierobežojumu mērķis ir palielināt pieprasījumu pēc bioloģiski audzētas sēklas, tādā veidā sekmējot tās ražošanu. Tomēr jāatzīst, ka šāda pieeja, ierobežojot atļauju izsniegšanu, var tikt veikta tad, ja valsts tirgū konkrētām sugām ir kaut nedaudz pieejama bioloģiskā sēkla.
Kopumā Eiropas Savienībā Bioloģiskās ražošanas un marķēšanas ieviešanas regula (889/2008) sugas un iespējas saņemt atļaujas konvencionāli audzēta materiāla izmantošanai iedala šādās kategorijās:
l 1. kategorija – Pielikums X (Annex X). Tajā iekļautas sugas, kurām visā ES teritorijā pietiekamā daudzumā ir pieejama bioloģiski audzēta sēkla (vai sēklas materiāls kartupeļu gadījumā) pietiekami lielam daudzumam šķirņu. Šīm sugām vispār netiek izsniegtas atļaujas konvencionālo sēklu lietošanai;
l 2. kategorija – individuālās atļaujas. Katrā ES valstī vienreizēju atļauju sēklas iegādei izsniedz pēc pieprasījuma vienas sezonas vajadzībām;
l 3. kategorija – vispārējās atļaujas. ES dalībvalstu atbildīgās iestādes var izsniegt vispārējo atļauju visiem audzētājiem, ja konkrētai sugai valstī vispār nav pieejama bioloģiski audzēta sēkla.
Diemžēl vēl joprojām Pielikums X ir tukšs, jo pagaidām nav nevienas augu sugas, kurai visā Eiropā būtu pieejamas bioloģiski audzētas sēklas vai veģetatīvi pavairojamais materiāls.
Labā prakse jeb risinājumi bioloģiskās sēklas lietošanas un sēklaudzēšanas veicināšanai
Sagatavoti saraksti sugām, kurām pilnībā pieejama bioloģiskās lauksaimniecības sēkla.
Lai bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā veicinātu bioloģiskās lauksaimniecības sēklas lietošanu, atsevišķas valstis (Nīderlande, Francija, Vācija, Luksemburga, Zviedrija, Beļģija un arī Šveice) ir izveidojušas savus nacionālos pielikumus (sarakstus), kuros ir aizpildīta arī 1. kategorija. Atļauju izsniegšanas kārtība konvencionālās sēklas izmantošanai sadalīta iepriekš minētājās kategorijās, un 1. kategorijā iekļautas sugas un pasugas, kurām šo valstu teritorijā pietiekamā daudzumā ir pieejama bioloģiski audzēta sēkla.
Protams, tiek pieļauta zināma elastība, un suga no 1. kategorijas var īslaicīgi tikt pārvietota uz 2. kategoriju, kamēr tiek pārvarēti apstākļi, kuru dēļ ir samazinājusies sēklu pieejamība konkrētajai sugai.
Viena no bioloģiskās saimniekošanas ES pirmrindniecēm ar augstu bioloģiskajā lauksaimniecībā izaudzētās sēklas lietošanas īpatsvaru ir Nīderlande. Jau 2003. gadā, tiekoties kartupeļu, graudaugu, zālaugu, siltumnīcas kultūru, dārzkopības speciālistiem (ekspertu grupas), tika nolemts izveidot sarakstu, kurām sugām bioloģiski audzēta sēkla ir pilnībā nodrošināta.
Arī šodien ekspertu grupas tiekas, lai lemtu par nepieciešamajām izmaiņām, galvenokārt fokusējoties uz iespējami vairāk sugu un pasugu iekļaušanu 1. kategorijā. Šobrīd tajā iekļautas jau 25 laukaugu sugas un pasugas: kartupeļi, griķi, auzas, vasaras mieži un kvieši, ziemas rudzi, tritikāle un kvieši, kā arī virkne zālaugu, lopbarības un zaļmēslojuma augu sugu.
Nīderlande nav ievērojama ar lielām laukaugu platībām (izņemot kartupeļus), tāpēc graudaugu sugu iekļaušana šajā sarakstā varētu šķist vienkārša, tomēr 1. kategorijā iekļauto dārzeņu sugu skaits mērāms vairākos desmitos, kas pierāda valsts un tās lauksaimnieku nopietno attieksmi pret nepieciešamību bioloģiskajā lauksaimniecībā lietot ar bioloģiskajām metodēm iegūtu sēklu. Holandieši uzskata, ka plašais 1. kategorijā iekļautais sugu klāsts ir viens no ietekmīgākajiem paņēmieniem, kā veicināt bioloģiskās sēklas ražošanu, jo tiek veidots pieprasījums.
Līdzīgu šķirņu bioloģiski audzētas sēklas izmantošana
Tā kā bioloģiskās lauksaimniecības sēkla parasti ir dārgāka nekā konvencionāli izaudzētā, daudzās valstīs zemnieki cenšas izvairīties no to iegādes. Visbiežāk konvencionālā sēkla tiek iegādāta tām sugām, kas iekļautas 2. kategorijā (iespējamas vienreizējas atļaujas, ja ir bioloģiskās sēklas trūkums). Lai izvairītos no bioloģiskās sēklas iegādes, audzēšanai tiek izvēlēta šķirne, par kuru jau iepriekš zināms, ka tai nav vai trūkst bioloģiski audzētas sēklas.
Tādējādi tiek saņemta vienreizējā atļauja konvencionālās sēklas lietošanai. Eksperti uzskata, ka šādu rīcību var izskaust, veidojot līdzīgo šķirņu sarakstus. Tātad šķirne, kurai trūkst bioloģiskās sēklas, tiek aizstāta ar ekvivalentas šķirnes bioloģisko sēklu un atļauja konvencionālās sēklas lietošanai netiek izsniegta.
Lai izveidotu un ieviestu izmantošanai vai audzēšanai līdzīgo šķirņu sarakstus, būtiski ievērot vairākus nozīmīgus priekšnosacījumus. Šķirnei jābūt pārbaudītai konkrētos audzēšanas apstākļos (vēlams, bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā), un par atļauju izsniegšanu atbildīgā persona ir informēta par šīs šķirnes pārbaudes rezultātiem un to līdzvērtību šķirnei, kurai pieprasīta atļauja. Līdzīgo šķirņu saraksts pastāv, piemēram, Dānijā, kur ekspertu grupa var noraidīt atļaujas pieprasījumu konkrētai šķirnei, ja ir pieejama bioloģiski audzēta sēkla līdzīgai šķirnei.
Līgumi par bioloģiski audzēta stādāmā materiāla pasūtīšanu
Visās ES valstīs nedaudz sarežģītāka situācija ir ar veģetatīvi pavairojamo materiālu, jo atšķirībā no dažādām sēklām to nevar ilgstoši uzglabāt. Tādēļ stādāmais materiāls tiek audzēts tikai uz līgumu pamata ar bioloģiskajām saimniecībām.
Dažās valstīs ir noteikts, ka bioloģiskajām saimniecībām ir obligāti laikus jāpasūta nepieciešamais bioloģiski audzētais stādāmais materiāls. Piemēram, pēc bioloģisko augļu audzētāju asociācijas iniciatīvas, kopš 2018. gada stādāmā materiāla savlaicīga (vismaz 12 mēnešus pirms stādīšanas) pasūtīšana ir obligāta visā Vācijā. Šeit tiek veidots arī līdzīgo šķirņu saraksts, lai varētu aizstāt vienu šķirni ar citu gadījumā, ja pieprasītajai šķirnei trūkst bioloģiski audzēta stādmateriāla. Arī šādi pasākumi veicina bioloģiski audzēta veģetatīvi pavairojama materiāla audzēšanu un izmantošanu.
Līdzīga situācija vairākās valstīs ir arī ar kartupeļu sēklas materiālu, ko nepieciešams pieteikt jau laikus. Nīderlandē kartupeļi iekļauti 1. kategorijā (atļaujas neizsniedz vai izsniedz tikai tad, ja tirgū ir īslaicīgs sēklas materiāla trūkums) jau kopš 2004. gada.
Sākumā daudzi Nīderlandes bioloģisko kartupeļu audzētāji atrada radošu pieeju, novilcinot bioloģiskā sēklas materiāla pasūtīšanu maksimāli tuvu stādīšanas laikam. Tobrīd bioloģiskā sēklas materiāla īpašnieki, baidoties no tā, ka glabātavas paliks neiztukšotas, jau bija pārdevuši savu materiālu ne tikai bioloģiskajiem, bet arī konvencionālajiem audzētājiem, un tādējādi bioloģiskajiem audzētājiem radās iespēja iegūt atļauju konvencionālās sēklas iegādei. Lai novērstu šo nevēlamo praksi, Nīderlandē tika ieviests tā dēvētais februāra likums.
Tas nozīmē, ka bioloģiskā kartupeļu sēklas materiāla pasūtīšana jāveic līdz 1. februārim. Pasūtot bioloģisko sēklas materiālu vēlāk, zemnieks riskē, ka tas var nebūt pieejams un arī atļauju konvencionālā materiāla lietošanai viņš nesaņems. Pēc februāra likuma ieviešanas Nīderlandē viss bioloģiski audzētais kartupeļu sēklas materiāls tiek pārdots bioloģiskajiem zemniekiem.
Kādas šķirnes izmanto Eiropas bioloģiskie zemnieki?
Lai arī holandieši uzskata, ka bioloģiskai saimniekošanas sistēmai piemēroto šķirņu klāsts visām galvenajām sugām viņu valstī ir pietiekams, Eiropas bioloģiskie zemnieki kā vienu no galvenajiem šķēršļiem attīstībai min bioloģiskajai saimniekošanas sistēmai un turklāt tieši konkrētam reģionam piemērotu šķirņu trūkumu.
Bioloģiskajā lauksaimniecībā tiek audzētas šķirnes, kas var būt:
1) izveidotas konvencionālā selekcijas programmā, pēc šķirnes reģistrēšanas pārbaudīta to piemērotība audzēšanai bioloģiskajā sistēmā;
2) selekcionētas konvencionālajās programmās, bet jau izlases laikā pārbaudītas bioloģiskajos audzēšanas apstākļos – selekcija bioloģiskajai saimniekošanai;
3) selekcionētas pilnībā bioloģiskajos audzēšanas apstākļos – bioloģiskā selekcija.
Šobrīd tirgū dominē šķirnes, kas veidotas konvencionālajās selekcijas programmās, un pēc šķirņu reģistrēšanas pārbaudīta to piemērotība audzēšanai bioloģiskajā sistēmā. Tomēr arvien vairāk tiek veidotas selekcijas programmas, kurās jaunveidojamās šķirnes tiek paralēli pārbaudītas gan konvencionālajos, gan bioloģiskajos audzēšanas apstākļos, identificējot potenciālās bioloģiskajai lauksaimniecībai piemērotās šķirnes.
Mūsdienās šādi rīkojas gan Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) laukaugu selekcionāri Latvijā, gan arī vadošā bioloģiskā kartupeļu sēklas materiāla ražotāja Nīderlandē – firma Agrico, kuras bioloģisko kartupeļu sēklas lauki aizņem 70% no visām kartupeļu bioloģiskās sēklas audzēšanas platībām Nīderlandē.
Eiropā bioloģiskās selekcijas programmu šobrīd arvien ir maz, šķiet, visspilgtākais piemērs ir Nīderlandē bāzētā dārzeņu un garšaugu selekcijas un sēklaudzēšanas firma Vitalis, kas gan šobrīd ir nonākusi globālās dārzeņu selekcijas kompānijas Enza Zaden īpašumā. Jau 25 gadus Vitalis ražo bioloģiskās sēklas vairāk nekā 200 dārzeņu un garšaugu šķirnēm un veic selekciju bioloģiskajos apstākļos ķirbjiem, salātiem, puraviem un citiem dārzeņiem.
Šķirņu pārbaude piemērotībai bioloģiskajai saimniekošanai un ieteicamo šķirņu saraksti
Gandrīz katrā Eiropas valstī, tostarp Latvijā, pārbauda konvencionālās selekcijas programmās izveidoto šķirņu piemērotību audzēšanai bioloģiskajos apstākļos. Šādas pārbaudes veic zinātniskajās institūcijās, zemnieku saimniecībās un citās organizācijās. Rezultāti parasti tiek publiskoti, lai bioloģiskajiem lauksaimniekiem būtu iespēja šķirņu salīdzināšanai un izvēlei. Tomēr tikai dažās valstīs (Itālija, Vācija un Francija (graudaugiem)) uz rezultātu pamata izveidoti oficiāli ieteicamo šķirņu saraksti, jo to izveidošana prasa ļoti vienotu pieeju šķirņu salīdzināšanai visā valsts teritorijā, kā arī ļoti stingru pārbaudes metodikas ievērošanu. Daudzu valstu pārstāvji atzīst, ka šo būtisko nosacījumu ievērošana arvien vēl ir vājā vieta, kas neļauj veidot oficiālus valstī ieteicamo šķirņu sarakstus bioloģiskajai saimniekošanai.
Alternatīvas šķirņu izvēlei
Kamēr pastāv piemērotu šķirņu trūkums, bioloģiskās sēklaudzēšanas un lauksaimniecības eksperti izvirza arī vairākas alternatīvas bioloģiskajai lauksaimniecībai piemērotu šķirņu un sēklu nodrošināšanā: tradicionālās šķirnes (īpaši izplatītas dārzeņkopībā),
pašaudzēta sēkla, heterogēnas populācijas un šķirņu maisījumi.
Jaunā Bioloģiskās lauksaimniecības regula, kas stāsies spēkā nākamgad, oficiāli ieviesīs kategoriju “Bioloģisks heterogēns materiāls”. Tas varētu būtiski uzlabot situāciju šāda materiāla sertificēšanā un tirdzniecībā. Šobrīd ar īpašu Eiropas Komisijas regulu ir atļauta eksperimentāla heterogēna materiāla tirdzniecība kviešiem, miežiem, auzām un kukurūzai.
Šajā eksperimentā ir iesaistījušās septiņas ES valstis, tostarp arī Latvija, kas piedalās ar AREI izveidotu miežu populāciju Mirga. Jāsaka gan, ka viegli neiet un ir ļoti daudz neskaidrību likumdošanā tieši nacionālā līmenī, kas apgrūtina pilnvērtīgu šīs populācijas mārketingu.
Tomēr, ja tiks pārvarēti esošie šķēršļi normatīvo aktu regulējumā, paredzams, ka heterogēns materiāls bioloģiskajā lauksaimniecībā kļūs nevis par alternatīvu, bet gan par līdzvērtīgu tirgus dalībnieku klasiskajām reģistrētajām šķirnēm.
Bioloģiski ražots pārtikas produkts ir tad, ja visos etapos izmantotas bioloģiskas metodes. Pats sākums ir ne tikai bioloģiski audzētas sēklas izmantošana, bet arī bioloģiskajā selekcijā izveidota augu šķirne. Pamatā visai bioloģiskajai ražošanai ir pieprasījums pēc bioloģiskajiem produktiem un izpratne, ka, atbalstot šādu ražošanas veidu, patērētājs atbalsta rūpes par visu dzīvo un tā daudzveidību, veselību ne tikai patērētājam, bet visiem iesaistītajiem, vides saglabāšanu, savstarpēju uzticēšanos un godīgumu.
Vairāk informācijas: https://www.liveseed.eu/ – HORIZON 2020 programmas projekts Bioloģiskās lauksaimniecības nozares pilnveidošana, veicinot bioloģiskās sēklaudzēšanas un selekcijas attīstību Eiropā.
Uzziņai: https://sortinfo.dk/Oversigt.asp – piemērs no Dānijas. Šķirņu salīdzinājumu rezultāti, ko ekspertu grupa izmanto līdzīgo šķirņu noteikšanai; https://www.biodatabase.nl/en – bioloģiskās lauksaimniecības sēklu datubāze ar dalījumu sugās, pasugās, pēc izmantošanas veida utt.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
