Olafs Zvejnieks: Vai Eiropa gatava gāzes karam? 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienība pārdzīvo vērienīgāko energoresursu krīzi pēdējā pusgadsimtā – kopš laika, kad sākās Krievijas gāzes piegādes uz Eiropu. Vēl pirms desmit gadiem Krievijas daļa ES gāzes tirgū bija 25%, bet 2021. gadā – ap 45%. Jāpiebilst, ka Krievijai ir nozīmīga daļa arī citos energoresursu tirgos – pērn tā piegādāja Eiropai arī 45% ogļu un 25% naftas. Vai Eiropa ir spējīga no tā atteikties?
Kopš 24. februāra, kad sākās Krievijas agresija pret Ukrainu, Eiropas Savienība Krievijai par energoresursiem samaksājusi 18 miljardus eiro. Vairāk nekā seši miljardi no tiem ir samaksāti par naftu, bet vairāk nekā 11 miljardi – par gāzi. Proti, neskatoties uz pasaules vēsturē vēl neredzētu ieviesto sankciju apmēru pret agresoru, ES nespēj atteikties no Krievijas energoresursiem.
Šobrīd Eiropas valstu savienība apspriež plānu par pilnīgu atteikšanos no Krievijas energoresursiem līdz 2027. gadam, šī plāna publiskojamajai versijai vajadzētu parādīties maijā. Vai tas būs iespējams piecu gadu laikā – tas pagaidām ir atklāts jautājums.
Ir zināms, ka Eiropa alternatīvu Krievijas energoresursiem saskata sašķidrinātās gāzes piegādēs no citiem reģioniem, pirmkārt jau no ASV, Kataras un Norvēģijas, atjaunojamo gāzu, proti, ūdeņraža plašākā izmantošanā, visu veidu atjaunojamās enerģētikas projektu ieviešanas paātrināšanā un energoefektivitātes kāpināšanā. Galvenā problēma slēpjas tieši Krievijas gāzes aizvietošanā.
Lai apmēram saprastu problēmas mērogu, būtu jāzina, ka Krievijas gāzes aizvietošanai Eiropai būtu vajadzīgi 50–100 miljoni tonnu sašķidrinātās gāzes gadā.
Viss pašreizējais sašķidrinātās gāzes tirgus apjoms pasaulē šobrīd ir 400 miljoni tonnu gadā, tātad runa ir par tirgus apjoma palielināšanu par 25% dažu gadu laikā, kas ir ļoti sarežģīti.
Katrā ziņā jau šobrīd skaidras vairākas 2021.–2022. gada ziemas un kara sekas. Eiropai nāksies strādāt pie agrāk pieļauto kļūdu novēršanas. Galvenie jautājumi, kas jāizvirza, būs divi – būs nepieciešama vēlreizēja diskusija par to, vai gāze spēs būt galvenā pārejas degviela ceļā uz zaļo enerģētiku un, ja spēs, tad – vai Krievija varēs būt galvenā šīs gāzes piegādātāja. Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir nē, tad jāatrod alternatīvas.
Savukārt Krievijai nāksies samierināties ar droša piegādātāja reputācijas zaudēšanu – šīs ziemas notikumu rezultātā tas būtu noticis pat bez iebrukuma Ukrainā. Vismaz daļa, ja ne viss Krievijas gāzes noiets Eiropā tiks aizstāts ar gāzi no citiem avotiem, un tas bija lielākais un ienesīgākais Krievijas gāzes tirgus, kurā tika pārdots desmit reizes vairāk gāzes nekā Ķīnā – Eiropai pērn piegādāti 155 miljardi m3, Ķīnai – 15 miljardi.
Arī Krievijai Eiropas atteikšanās no gāzes radīs grandiozas problēmas, jo alternatīvu gāzesvadu uz citurieni nav, lai tos radītu, ir jāattīsta jaunas gāzes atradnes, jābūvē gāzesvadi – un tas viss cauri tundrai un taigai, kur nav gandrīz nekādas infrastruktūras.
Nav arī skaidrs, par kādu naudu to varētu izdarīt, jo pieeja pasaules kapitāla tirgiem mūsu kaimiņvalstij ir slēgta.
Katrā ziņā – Krievijas problēmas ir vismaz tikpat grandiozas kā Eiropas problēmas, bet līdzekļu to risināšanai – daudz mazāk.
Tomēr atbrīvoties no atkarības no Krievijas gāzes ātri un viegli neizdosies. Ziemas deficīta segšanai Eiropa pirka gāzi par neprātīgām cenām, kas būtu salīdzināmas ar 400 ASV dolāru cenām par naftas barelu (šobrīd – ap 116 dolāriem par barelu).
Tā kā apkure daudz kur ir brīvprātīga, tad ES pilsoņi šoziem ekonomēja un sala. Var teikt, ka šoziem mums paveicās, jo ziema bija salīdzinoši maiga. Taču, pat neskatoties uz to, ES oficiālais vērtējums ir, ka 27 savienības valstīs enerģētiskā nabadzībā dzīvo ap 30 miljoniem pilsoņu, taču ir arī citi vērtējumi, kas enerģētiskās nabadzības apjomu vērtē krietni augstāk – no 50 līdz 125 miljoniem pilsoņu. “Bank of America” prognozē, ka līdz 2022. gada beigām vidējās eiropiešu ģimenes izmaksas par enerģiju pieaugs vēl par 50%.
Katrā ziņā cerības uz energoresursu cenu samazināšanos šogad un arī dažos turpmākajos gados ir jāaizmirst.
Eiropā ir iestājusies totāla enerģētiskā krīze un tā turpināsies vēl vismaz vairākus gadus. Jautājums – cik ilgi ekonomika spēs izturēt šādas energoresursu cenas.
Domājams, ka ne pārāk ilgi, tādēļ paralēli enerģētiskajiem plāniem Eiropas Savienība konsultējas arī par nodokļu izmaiņām, energoresursu cenu iesaldēšanu un palīdzības sniegšanu trūcīgākajiem sabiedrības slāņiem un uzņēmējdarbībai. Ja palīdzība nokavēs – energoresursu cenas draud nožņaugt ES ekonomikas atkopšanos no Covid-19 krīzes.
