Uldis Šmits: Pēc ievēlēšanas viņš solīja ievērot “Bībeli un konstitūciju” 0
Norises pasaulē ir savstarpēji saistītas, tāpēc Eiropas galvaspilsētās jaušams satraukums par to, ka Brazīlijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis Žairs Bolsonaru, kurš politiskajiem pretiniekiem paredzēja vietu “cietumā vai trimdā” un kurš nav slēpis nostalģiju pēc militārās diktatūras laikiem.
Šie un citi draudi, cerams, netiks īstenoti, jo pēc ievēlēšanas viņš solīja ievērot “Bībeli un konstitūciju”, bet tas, kā viss izvērtīsies, kļūs redzams vien pēc Bolsonaru stāšanās amatā nākama gada janvārī. Viņš gan apņēmās apkarot arī visaptverošo korupciju un noziedzību, bet ekonomikas jomā izvirzīja klaji liberālus lozungus, kas nav pārāk raksturīgi politiķiem, kuriem piedēvē populismu un galēji labējas noslieces.
Viņa ievēlēšana tomēr pārsteidza. Īpaši tos, kuriem Brazīlija asociējas ar karnevāliem, futbolu un citādām dzīvespriecīgām izpausmēm. Eiropieši vienmēr to uzlūkojuši kā lielo iespēju zemi, un, kā zināms, kopš 19. gadsimta beigām tur dažādu iemeslu dēļ ieceļoja arī diezgan daudz latviešu.
Mūsdienās šī valsts pieder kopai, ko apzīmē ar anglisko akronīmu BRICS – Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika. Akronīms bija investīciju bankas “Goldman Sachs” izgudrojums (sākotnēji BRIC, bez Dienvidāfrikas), lai norādītu, ka globālās ekonomikas izaugsmi turpmāk nodrošinās “attīstības valstis” ar milzīgu teritoriju un dabas resursiem un ar tikpat milzīgu lēta darbaspēka daudzumu.
BRICS laika gaitā ieguva noteiktas organizatoriskas aprises minēto valstu vadītāju sanāksmju un kopēju projektu veidolā. Eiropas uzņēmēji saņēma signālu, ka viņu liktenis būs atkarīgs no spējas izvērsties t. s. jaunietekmes tirgus valstīs un, savstarpēji konkurēdami, metās šo tirgu apgūt atbilstoši mums pazīstamajai devīzei “eksportē vai mirsti”.
Turklāt prognozētāji apgalvoja, ka minētās valstis jau pārskatāmā nākotnē valdīs pār pasaules ekonomiku. Zemtekstā – diktēs arī politiku. Rietumu biznesu tādi pareģojumi pārāk nemulsināja, kaut arī, piemēram, Ķīna ienākušos ārzemju uzņēmumus pakļauj stingrai partijas un valdības kontrolei.
Savukārt Eiropas valdošie politiķi arvien retāk piesauca cilvēktiesības vai kaut kādas demokrātiskās vērtības, kas būtu jāņem vērā stratēģisko partnerattiecību veidošanā. BRICS un citās “attīstības valstīs” piekopto politisko slepkavību, etnisko tīrīšanu un tamlīdzīgas tēmas pārsvarā tika atstātas attiecīgā profila nevalstiskajām organizācijām vai Eiropas Parlamentam.
Protams, reizēm augstākās amatpersonas nevarēja izvairīties – nācās “paust bažas” vai ārkārtas gadījumā pat ierosināt sankcijas, taču Rietumu attieksmes maiņa nepalika nepamanīta. Un ir, kas to izmanto. Brazīlija vismaz līdz šim bija viens no izņēmumiem, kas pēc demokrātijas atjaunošanas 1985. gadā par spīti visām grūtībām tomēr raisījusi paļāvību. Pārsvarā makroekonomiskajos aprēķinos balstītu.
Pagaidām vairāk satrauc augošais pieprasījums pēc Bolsonaru tipa politiķiem, nevis pati jaunievēlētā prezidenta persona, ko vēl vajadzēs iepazīt. Viņa varbūt bīstamākais solījums ir apņemšanās atcelt Amazones baseina mežu izciršanas aizliegumus, kas var radīt globāla mēroga sekas.
Tikmēr pasaules politiskā aina uzskatāmi attēlota Roberta Kagana jaunajā grāmatā “Džungļi ataug” (“The Jungle Grows Back”), kurā politikas vide salīdzināta ar dārzu. Ja to nekopj, dārzā atgriežas savvaļas krūmi un nezāles, jo tāds ir dabas likums.
Arī demokrātija kā vismazāk izplatītā pārvaldes forma prasa nepārtrauktu uzraudzīšanu un aizstāvību, ko desmitgadēm ilgi uzņēmās galvenokārt ASV. Ne gluži nesavtīgi, bet arī amerikāņu interesēs. Tāpēc Donalda Trampa izrādītā vēlēšanās atkratīties no šīs nastas ir kļūda, uzskata pazīstamais politologs.
Kādam tomēr būs jāķeras pie darba. Iekams viss vēl nav aizaudzis.
