Aizgāja, lai dzīvotu sev. Kāpēc cilvēki izvēlas dzīvot vieni? 9
Dzīvi vienatnē lielākoties saistām ar cilvēkiem, kuri vecumdienās zaudējuši savus dzīves draugus. Tomēr mūsdienās arvien pieaug tendence dzīvot vienam arī jaunības dienās un pusmūža gados. Egoisms? Dzīves baudīšana? Bērnības trauma? Apstākļu sakritība? Apzināta vai neapzināta izvēle? Šajā numura tematā apskatīsim dzīvi no vienpatņa prizmas, lai izprastu motivāciju, kā arī ieguvumus un zaudējumus.
Viņš dzīvo viens, jo viņam tā esot labāk. Neesot jādomā par to, ko otrs grib ēst, kur grib doties, kā viņš jūtas. Visu savu dārgo laiku varot veltīt tikai un vienīgi pats sev,” tā, raizējoties par savu 34 gadus veco dēlu, stāsta liepājniece Aivita.
Viņa uztraucas par to, ka dēlam neveidojas nopietnas attiecības un ka viņam pēc tādām pat īsti neesot vēlmes: “Mēs ejam no vienas galējības otrā – agrāk tika kultivēta pārspīlēta upurēšanās otram, vienalga, ko viņš vai viņa darīja. Kaut vai sita, krāpa, izmantoja, bija jāpaliek uzticīgam un jānodzīvo kopā viss mūžs. Caur ciešanām, sāpēm, skandāliem jāupurē dzīve otram. Tagad savukārt aktuāls ir “es” kults. Dzīvot tikai sev. Nu kur tad ir saprātīgais vidusceļš?”
Dzīvi vienatnē izvēlas aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē, piemēram, statistika liecina, ka 20,3% Vācijas iedzīvotāju dzīvo vieni, Itālijā dzīvot vienam dažādu iemeslu dēļ izvēlas 31,6% iedzīvotāju.
Latvijā šis procents ir pārsteidzoši augsts – 35%, un tas ir krietni kāpis kopš 2005. gada, kad vienatnē dzīvoja 25% Latvijā mītošo.
Dzīve vienatnē – statuss sabiedrībā
Iemesli dzīvošanai vienatnē var būt dažādi – nereti vieni paliek pensijas vecuma cilvēki, zaudējot savu otro pusi, taču arvien biežāk apzināti vientuļnieka dzīvesveidu izvēlas gados jauni cilvēki. Sociālantropologs Kārlis Lakševics skaidro, ka tā vairs nav sociāla problēma, ar kuru lielākoties saskaras tikai atraitņi, – mūsdienās tas izveidojies par tādu kā vitāli nepieciešamu pieauguša cilvēka dzīves posmu, lai pilnveidotu un pierādītu sevi: “Kādreiz nelieli dzīvokļi bija tiem, kuri nevarēja atļauties lielākus, bet pašlaik studio tipa dzīvokļi ir zināms statusa simbols – vari atļauties īrēt viens.
Cilvēkiem ir pieaugušas prasības pret partnera izvēli, kā pamatā ir brīvāka attieksme pret intīmu attiecību veidošanu un seksuālām attiecībām, kas nozīmē, ka lielāka loma ir eksperimentēšanai.
Ātra ģimenes veidošana tiek uzskatīta nevis par vērtību, bet par neapdomīgu, karjeru apdraudošu rīcību. Dzīvošana vienam arvien vairāk tiek uzskatīta par zināmu pieaugšanas posmu jauniešu dzīvē. To var īstenot, studējot vai strādājot ārzemēs, caur to savukārt tiek nostiprinātas, piemēram, patstāvīgas dzīvošanas prasmes, kuras tiek uzskatītas par lielu vērtību.”
Arī ekonomists Pēteris Strautiņš uzsver, ka izdevumus, kuri rodas, dzīvojot vienatnē, nereti spēj “panest” tikai turīgi cilvēki. Un tas savā ziņā arī ir statuss sabiedrībā: “Vienmēr ir bijis daudz cilvēku, kuri vecumdienās paliek vieni, taču mūsdienās ir daudz jaunu un vidēja vecuma cilvēku, kuri izvēlas šo konkrēto dzīves modeli. Ļoti iespējams, ka šie cilvēki caurmērā ir turīgāki par vidusmēru, ja jau var atļauties šādi dzīvot.”
Strautiņš stāsta, ka komunālie maksājumi pavisam noteikti būs izdevīgāki, ja tos dala uz vairākiem cilvēkiem.
Tāpat arī mazi pārtikas, sadzīves ķīmijas un citu preču iepakojumi ir mazāk izdevīgi. Līdz ar to arī dabas resursu patēriņš uz vienu cilvēku noteikti ir lielāks.
Dabas resursu un piesārņojuma problēmu dziļāk apskatījusi Londonas universitātes koledžas profesore Džoanna Viljamsa, atklājot, ka dzīvošana vienam apdraud klimatu – viens cilvēks iztērē vairāk elektrības, ražo vairāk atkritumu, brauc katrs ar savu mašīnu, radot vairāk izplūdes gāzu nekā vairāki kopā dzīvojoši cilvēki, kad patēriņš izlīdzinās.
Strautiņš piebilst, ka dzīve ģimenē nozīmē arī iespēju dalīt riskus – ir mazāka varbūtība, ka abi reizē zaudēs darbu. Vēl viena lielāka problēma – sabiedrības ilgtspēja jeb, vienkāršāk sakot, kā ģimene palīdz sabiedrībai pašai sevi atražot, attīstīties un turpināties.
Ekonomiski izdevīgāk
27 gadus vecā Munise Jaunciemā dzīvo viena. Pašas izvēle. Viņa ir dzīvojusi gan ģimenē, gan ar otro pusīti un ir nonākusi pie atziņas, ka vienai viņai ir vislabāk: “Pat tad, ja man būtu attiecības, kopā dzīvošanu noteikti atliktu līdz pēdējam.
Es strādāju divos darbos no rīta līdz vakaram, mājās gribu mieru. Manuprāt, vislielākā bauda, ka vari darīt, ko gribi, netraucējot otru.
Brīvība it visā. Nav jādomā par vakariņām, trijos naktī vari ieslēgt mūziku, paņemt vīna glāzi…” Munise tomēr saskata arī dažus mīnusus: “Ir grūti, kad esi pamatīgi slims. Tādos brīžos gribētos, lai ir kāds, kurš var palīdzēt, kaut ko atnest. Un jā, komunālie maksājumi. Bet tajā pašā laikā divatā tiek iztērēts divreiz vairāk elektrības, ūdens. Tā ka varbūt tas pats vien beigās sanāk.”
“Swedbank” ekonomiste Evija Kropa pamatoti paskaidro, ka dzīve divatā tomēr ir ekonomiski izdevīgāka: “Vairāk personu vienā miteklī kaut kādā brīdī nozīmē arī vajadzību pēc dzīvojamās telpas palielināšanas. Tomēr, pat salīdzinot ieguvumus no vienas personas īres izmaksām vienistabas dzīvoklī pret divu personu kopīgām izmaksām divistabu dzīvoklī, joprojām vērojams ap 35% izmaksu ietaupījums. Arī dzīvesvietas uzkopšanas pienākumi divatā ir paveicami vieglāk. Visu darīt vienam var būt izaicinoši, un kaut kādā brīdī varētu nākties maksāt par palīdzību.”
Runājot par ekonomista Strautiņa pieminēto sabiedrības ilgtspējības jautājumu, Munise Jaunciema arī atzīst, ka ir jutusi sabiedrības spiedienu: “Redz, sabiedrībā tā ir pieņemts – kaut kādā konkrētā vecumā apprecēties, radīt bērnus.
Es gan nesaku, ka neesmu ģimenes cilvēks. Man ir vajadzīga komunikācija, mīlestība, ģimene. Tikai ar tādu nosacījumu, ka tas nav tikai tādēļ, ka tā vajag.
Es ticu tam, ka būs mirklis, īstais laiks un cilvēks, ar kuru gribēšu dzīvot zem viena jumta.”
Arī Evija Kropa piekodina, ka visi ieguvumi, dzīvojot ar kādu kopā, stājas spēkā vien tad, ja partneru finansiālais ieguldījums un atbildības līmenis ir līdzvērtīgs: “Ja vienam pa prātam ir nemitīgas ballītes un naudas tērēšana ik uz soļa, savukārt otram sirdij tuvāks ir mierīgāks dzīves ritms, tad šādā situācijā dzīvošana vienam varētu būt arī izdevīgāka no ekonomiskā viedokļa. Šeit jau nonākam pie aspekta, kas mazāk saistīts ar finansēm – spēju pielāgoties un vienoties par kopējiem mērķiem.”
Izvēle starp sevi un otru
Ne vienmēr dzīve vienatnē ir apzināta izvēle – 27 gadus vecajai Katei pirms gada dzīve uzlika pamatīgu pārbaudījumu – no viņas aizgāja draugs, ar kuru kopā meitene bija veselus sešus gadus. Kate atzīst, ka sākums bijis ļoti, ļoti grūts.
Viņa domājusi, ka viena dzīvot vairs nemāk. Viss laiks ticis veltīts otram cilvēkam, hobiji un sirdij tuvās lietas nonākušas aizmirstībā: “Jau kādu laiku attiecības bija sašķobījušās, tomēr nekad neiedomājos, ka cilvēks, kuru uzskati par labāko draugu, var vienā dienā pateikt – man vajag brīvību. Tas bija ļoti smagi. Mēs dzīvojām kopā, visus maksājumus dalījām uz pusēm, Ziemassvētku dāvanas pirkām, sadalot līdzekļus. Īsāk sakot – visā bijām līdzvērtīgi. Un, kad pēkšņi tev viss jādara vienam, jūties kā izmests no laivas.”
Laiks gāja, un Kate iemācījās dzīvot viena. Atsāka spēlēt klavieres, kas agrāk viņai tik ļoti patika, ceļo vienatnē un mācās būt ar sevi. Vecāki aicinājuši meiteni dzīvot pie sevis, lai nav pārāk skumji vienai, tomēr Kate atteikusies: “Pie dzīves vienatnē pierod.
Tā tiešām ir brīvības sajūta. Taču es netaisos tā pavadīt visu dzīvi. Uzskatu šo par mācību sev – man tika dota iespēja iemācīties sevi mīlēt.
Es to biju aizmirsusi. Katram ir sevi jāmīl, tāpat jāciena un jāmīl arī otrs. Zelta vidusceļš starp “tikai tev” un “tikai sev”. Zinu pārus, kur puisis nemitīgi skrien apkārt pa entajām ballītēm, neņem vērā meitenes viedokli, sāpina viņu. Lūk, tad ir vērts pārdomāt iemeslus – kāpēc es vispār esmu kopā ar tādu cilvēku? Dzīve vienatnē tādos gadījumos šķiet vilinošāka. Bet noslēgties un teikt, ka man vienam ir labāk – nē, tā arī es nesaku.”
Kates situāciju par dzīvošanu tikai par labu otram cilvēkam ļoti labi pazīst ģimenes psiholoģe Iveta Upeniece, kura ikdienā šādu atdošanos otram redz bieži: “Viens grāvis – ir ļoti daudz cilvēku, kuri nemaz nemāk dzīvot sev, viņu dzīve pamatā ir pakārtota citu cilvēku vajadzību apmierināšanai: vīra vai sievas, bērnu, vecāku. Ir pat gadījumi, kad cilvēks uzkrauj uz saviem pleciem arī partnera vecāku aprūpi.
Otrs grāvis – cilvēks izvairās veidot tuvas attiecības, jo viņam, piemēram, pašam to nemaz neapzinoties, ir bail no tuvības.
Šādos gadījumos cilvēks, uzsākot attiecības, drīz vien tās pārtrauc vai arī laikus distancējas, liekot potenciālajam partnerim manīt, ka nekāda kopā dzīvošana te nebūs. Tuvību vai distanci attiecībās nosaka ģimenē piedzīvotās attiecības ar vecākiem, vecvecākiem. Ja kādreiz bērns, tagad pieaugušais, ir zaudējis uzticību vecākiem kā saviem pirmajiem drošās piesaistes objektiem, kam par cēloni var būt viena vai abu vecāku pāragra nāve, emocionāla distancēšanās, arī šķiršanās vai smagas slimības, atkarības un vardarbība, tad, visticamāk, pieaugot cilvēks mēģinās sevi laikus pasargāt no emocionāliem pārdzīvojumiem un vilšanās.”
Katra paša tiesības un izvēle
Sociālantropologs Lakševics paskaidro, ka dzīve vienatnē nebūt nenozīmē to, ka cilvēkam ir mazāk nozīmīgu sociālo attiecību vai prasmju: “Cilvēkam, tieši otrādi, var izveidoties lielāka kontrole pār to, ko un kad viņš vēlas satikt, un mazāka atkarība no mājas biedriem, kas, iespējams, var nozīmēt tieši biežāku satikšanos ar draugiem. Daudzbērnu ģimenēm esot grūtāk uzturēt draudzību ārpus ģimenes. Tajā pašā laikā kopdzīve ir saistīta ar specifiskām prasmēm – tajā ir lielāks uzsvars, piemēram, uz konfliktu risināšanas prasmēm, kas ir mazāk aktuālas, tiekoties ar draugiem vai darba vidē.”
Lakševics piemin vientulības prakses, kas bijušas populāras jau vēsturiski, skaidrojot, ka vientulība ne vienmēr nozīmē pilnīgu koncentrēšanos tikai uz sevi: “Piemēram, askētisms ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks koncentrējas tikai uz sevi – viņš mērķtiecīgi veido saikni ar to, kas sniedzas pāri “sev”. Ne viena vien sociālā mācība tiekšanos uz ko augstāku konstantās attiecībās redz kā grūtāk sasniedzamu, jo nākas pozicionēties pret citiem caur ikdienas varas attiecībām un popularitāti, piemēram – skaitot, cik reižu cilvēki nospieduši “patīk” pogu sociālajos tīklos. No vienas puses, cilvēki dara lietas, lai patiktu citiem, tā veidojot attiecības. No otras puses, šāda tipa attiecības arī var tikt skatītas kā individuālistiskas, jo primāri tiek strādāts ar paštēlu.”
Psiholoģe Upeniece atgādina – nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par sevi.
Lai cilvēks būtu veiksmīgs gan individuāli, gan attiecībās, ir jāsaglabā savas individuālās intereses, hobiji un vērtības. Un attiecībās jābūt līdzvērtīgiem, kā iepriekš minēja arī ekonomiste Kropa.
Sociālantropoloģe Ilze Mileiko par aplamiem uzskata stereotipus par to, ka cilvēks, kurš dzīvo viens, ir egoists vai sava labuma meklētājs. Viņa ir pārliecināta: ja vien cilvēks ar savām izvēlēm nekaitē citiem, problēmu nav: “Arī dzīvošanai kopā ar citiem bieži vien ir egoistiski iemesli – jo tā ir ērtāk, tas liek man justies labāk, jo es otru mīlu, viņš par mani rūpējas utt.
Domāju, ka sava daļa ieguvumu un zaudējumu ir gan dzīvei vienatnē, gan dzīvei ar kādu kopā.
Kādam dzīvošana vienatnē būs iespēja baudīt dzīvi, rūpēties par sevi, citam – vientulīga traģēdija. Tas lielā mērā atkarīgs no skatpunkta, attiecībām ar līdzcilvēkiem utt. Svarīgi ir nenosodīt tos, kuri izvēlas dzīvot vieni, jo cilvēki noteiktā vecumā saskaras ar sabiedrības spiedienu veidot ģimeni, kas ne vienmēr ir korekti attiecībā pret cilvēkiem, kuri izvēlas dzīvot vieni.”
Reāls stāsts
Aizgāja, lai dzīvotu sev
Kārlis (28)
Septiņus gadus biju ar meiteni, kuru patiesi mīlēju. Bet mēs kopā sagājām jauni, nācās augt attiecību procesā, kā arī saprast, ka tomēr esam tik dažādi. Dalot visu uz pusēm – savā ziņā arī sevi –, gribas izrauties. Jutos ierobežots un iztukšots.
Visiem noteikti tā nav, bet attiecību dēļ sapratu, ka patiesībā vairāk esmu vienpatis. Devos meklēt sevi.
Draugi un radi bija šokā, tētis teju lūdzās, lai pārdomāju. Mamma raudāja, ka mums taču šajā brīdī jāprecas, nevis jāšķiras. Visi bija pieraduši, bet kā ar mani? Tā ir mana dzīve, kuru gribu nodzīvot tikai sev. Tagad laikam visi ir samierinājušies ar manas dzīves modeli. Attiecības nemeklēšu, to nedaru jau gadus divus. Esmu laimīgs, atsāku studēt, meklēju jaunu darbu, virzos dzīvē uz priekšu. Es nenoliedzu mīlošas un uzticamas attiecības, bet tas nav piemērots visiem.
