Pārejam uz festivāla principu? 7
– Lai kādus risinājumus arī meklētu, noslēguma koncerts Mežaparkā vienmēr būs tikai viens. Ja šajā svētku vainagojumā estrādē tik tiešām varēs nokļūt tikai katrs otrais dalībnieks, vai lielāka konkurence nebūs pretrunā ar svētku tradīciju, vai tā svētkus neaizlauzīs?
I. Mažāne: – Ņemot vērā Rīgas infrastruktūru, esam sasnieguši optimālo dalībnieku skaitu. Tie ir šie trīsdesmit septiņi līdz četrdesmit tūkstoši. Dziesmu un deju svētki ir mūsu olimpiskās spēles, uz kuriem arī tiek labākie. Ja pazaudēsim atlasi, pazaudēsim kvalitāti.
G. Catlaks: – Kā jau teicu, skaitļi ir pretrunīgi. Arī “Rīgas mežu” mājaslapā, izīrējot estrādi, tā tiek reklamēta sešiem līdz deviņiem tūkstošiem dalībnieku. Trūkst konsekvences, taču ignorēt “Rīgas mežu” vēstuli nevaram.
A. Platpers: – Ja noslēguma koncertā estrādē būs vietas tikai sešiem tūkstošiem dalībnieku, tas būs liels trieciens svētku tradīcijai, tad mēs pārejam uz festivālu principu. Tāpēc uzskatu, ka tieši valsts pienākums ir būvēt jaunu estrādi. Un jāliek punkts strīdiņiem par valsts un pašvaldības īpašumu.
R. Pauls: – Te tika pieminēts viens no nozīmīgākajiem koncertiem “Lūgšana Latvijai”. Bet kāda Pēterbaznīca, šī koncerta norises vieta, izskatās? Cik gadus tā gaida remontu! Pašā Rīgas centrā! Un cik gadus mēs jau runājam par Daugavas stadionu? Kad Rīga beidzot sagaidīs akustisko koncertzāli, kur varētu notikt Eiropas mēroga cienīgi pasākumi, lielu simfonisko orķestru koncerti?
I. Krišāne: – Dziesmu svētku tradīcija ir interešu vai valstisks jautājums? Varbūt jāveido valstiska programma ar attiecīgu finansējumu?
R. Pauls: – Nedomāju, ka mākslinieciskais sniegums mainīsies atkarībā no tā, vai estrādē būs pāris tūkstošu vairāk vai mazāk. Vai galvenais nav saglabāt kustību, domāt par vadītāju atlīdzību? Novados tradīcija drūp. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir repertuārs. Pa kuru ceļu iesim nākotnē? Var redzēt, kā mūzikā spiežas iekšā un arvien vairāk dominē ritms. Koris atdzīvojas roka vai instrumentālās grupas pavadījumā. Klasiskās vērtības arvien vairāk zaudē savas pozīcijas.
I. Krišāne: – Šajā aspektā ir divi citi riski, par ko nerunā. Svētki būs tad, ja būs jauni pedagogi. Piecpadsmit gadus esot iesaistītai pūtēju orķestra koncerta veidošanā, esmu redzējusi divus trīs klātnākušus gados jaunus diriģentus, pārējie tie paši kungi gados. Kāda jaunajiem ir motivācija? Otrs lielākais risks ir akustiskā kultūra. Ja jau bērnudārzā dzejolīti runā mikrofonā, dzied ar fonogrammu, tad zūd sajūta par klusumu, skaņu, dabiskumu.
A. Platpers: – Valstij jau piecus gadus pirms Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem budžetā tiem jāparedz nauda. Jo svētki ir piecu gadu cikls, to sagatavošanas sistēmu nedrīkst izjaukt.
