Nākotne un noklusēti fakti 7
– Bērnu estrādē bijis pārāk daudz, un arī tas ietekmējis viņu pašsajūtu, bijis viens no ģībšanas iemesliem 11. jūlija ģenerālmēģinājumā.
– Arī šāds pārmetums ir nepamatots. Kā novitāte bija režisores Mirdzas Zīveres izdoma, ka dziesmas jāveido ar kustībām. Ja estrāde būtu pārblīvēta, vai bērni septiņās dziesmās varētu pagriezties par 180 grādiem? Vai viņi varētu koncerta sākumā atbrīvot divas ejas? Un kāpēc tiek noklusēts fakts, ka noslēguma koncertā, uz kuru bērni ieradās atpūtušies un siltām pusdienām paēdināti, noģība vēl vairāk bērnu? Bērni ģība arī skolās 1. septembrī… Izglītības likumā ir lasāms melns uz balta, ka mācību procesā vienam bērnam nepieciešamā platība ir 0,32 kvadrātmetri, tātad, stāvot estrādē, kur priekšā ir soli, vietas ir vēl vairāk… Un cik dziedātāju piedalījās Ziemeļvalstu dziesmu svētkos? Un vai tiesībsarga vēršanās pie ģenerālprokurora nav bērnu pazemošana? Vai netiek aizskartas viņu iegūtās pozitīvās emocijas? Balstoties uz vienas ārstes vēstuli, tiesībsargs uzreiz vēršas prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt, vai nav noticis noziegums pret bērniem?! Cik tālu Latvijā var aiziet! Ziniet, esmu ierāmējis un mājās pie sienas pielicis ģenerālprokurora atbildi: “nav nozieguma sastāva”!
G. Catlaks: – Informācija par estrādes ietilpību ir pretrunīga. Arī šoreiz nav viena skaidra skaitļa. Atšķiras arī vērtējumi atkarībā no tā, vai runājam par galvenās tribīnes celtspēju vai nestspēju, kas ir svara un tehniskā kapacitāte, vai arī runājam par laukumu, kas nepieciešams katram dalībniekam. Arī IZM izvērtēšanas komisijā viennozīmīga secinājuma nebija. Mūsu rīcībā ir šī “Rīgas mežu” vēstule par pieļaujamiem sešiem tūkstošiem dalībnieku bez paskaidrojumiem, vai runa par bērniem vai pieaugušajiem. Nekur normatīvos aktos nav pateikts, cik vietu būtu jāgarantē vienam dalībniekam brīvdabas pasākumos. Tāda regulācija ir par iekštelpu pasākumiem – viens kvadrātmetrs. Jā, taisnība Platpera kungam, ka ejas tiešām ir liela teritorija un tās tika atbrīvotas. Tāpat neapšaubāmi ģenerālmēģinājumā, kad sākās ģībšana, bija problēma ar evakuāciju. Mediķiem nebija viegli bērniem piekļūt.
I. Krišāne: – Es ļoti rūpīgi izlasīju izvērtēšanas komisijas ziņojumu. Tajā atbildīgais par svētku drošību K. Rubīns informē, ka pārsvarā ģībšanu izraisīja masveida panika, kuras iemesls bija apstāklis, ka Latvijas Sarkanā Krusta darbinieki sajauca skatuves kreiso pusi ar labo. Tā vietā, lai vienu no pirmajiem noģībušajiem aiznestu pa kreiso pusi, jo bērns atradās estrādes kreisajā pusē, aiznesa pa priekšu starp kori un virsdiriģentu. Situācija izskatījās dramatiska, kas arī provocēja masveida reakciju.
G. Catlaks: – Protams, ir ļoti svarīgi, lai Rīgas pašvaldība atrastu līdzekļus kapitāliem infrastruktūras uzlabojumiem Mežaparka estrādē, ko gan neņemos prognozēt. Visideālākais variants, bez šaubām, būtu jauna estrāde, taču, ja nekas nemainīsies, nākamajos svētkos nevarēsim atļauties uz estrādes vienlaikus to dalībnieku skaitu, kas bija šoreiz. Būs jāmeklē citi risinājumi, jo drošība, negribu kritizēt, ka tās nebija šoreiz, taču nākamajos svētkos būs daudz augstāka prioritāte nekā šajos.
I. Mažāne: – Drošība? Mums Daugavas stadionā gandrīz visi stūri appolsterēti, kur vien bērni varētu ieskriet… Manā divdesmit gadu svētku pieredzē biju absolūtā šokā – no kurienes šāds skaitlis par sešiem tūkstošiem dalībnieku estrādē? Mūsu valstī vispār ir nenormāli daudz regulu, kas organizatoriem gluži kā vergu laikos pie kājām liek lielus akmeņus. Pērn vispārējie svētki notika Lietuvā un Igaunijā. “Kaleva” stadions ir vēl sliktākā stāvoklī nekā mums “Daugavas”, izņemot to, ka tur ir vairāk skatītāju vietu. Mēs sēdējām uz celtniecības stalažās saliktiem krēsliem. Pie mums nekas tāds nebūtu iedomājams. “Žalgira” stadionā Viļņā evakuācijas eju nebija ne skatītājiem, ne dejotājiem. Neapskaužu, ja tur kas notiktu…
Baiba Sipeniece: – Kā divu svētku dalībnieku mamma un arī svētku vērotāja varu teikt, ka tādu gandarījumu kā šo svētku koncertos nebiju saņēmusi sen. Manas draudzenes vīrs strādā Manhetenā, viņa darbs saistīts ar ļoti lielām naudas summām. Viņš sacīja – jums jābūt ļoti iedomīgiem par tādu uzvedumu kā Daugavas stadionā, kur var sēdēt piectūkstoš vietās un skatīties, kā organizēti veido rakstus un dejo piecpadsmit tūkstoši! Tas ir ārkārtīgi ekskluzīvi! Viņam, pēc tautības indietim, bija ārkārtīgs pārsteigums par tik precīzu organizētību kā mūsu svētkos. Man ir grūti lasīt sociālajos tīklos mammu dusmas un redzēt viņu nofotografētās desu maizes, kas ir, ai, ai, cik šausmīgs pazemojums bērnam! Jāmāk taču pacelties pāri sīkumiem un ieraudzīt, ka svētki ir milzīga vērtība, novērtēt skolotāju, diriģentu ieguldīto darbu… Paldies svētku rīkotājiem, ka beidzot mūzikas skolu audzēkņi arī tika ievēroti un viņiem bija iespēja piedalīties svētkos. Mans bērns deviņus gadus spēlē mūzikas skolas simfoniskajā orķestrī, bet lielāko balvu – dalību svētkos – viņš līdz šim nebija dabūjis. Un ziniet, mājās es ne ar pušplēstu vārdu ne no viena nedzirdēju ne par kādu pārgurumu.
