Mēģinām no jauna izgudrot riteni 7
– Runājot par Daugavas stadionu, var droši teikt, ka arī nākamajos svētkos tā laukums pēc solītās pārbūves lielāks nekļūs. Ir diezgan traģiska tradīcija, ka uz Deju svētku lieluzvedumu tiek puse no dejotājiem, kas piedalās skatēs un mājās paliek pat pirmo pakāpi ieguvušie. Kāds tam īsti ir izskaidrojums?
I. Mažāne: – Viss sākas ar budžetu. Tas un Rīgas infrastruktūra, nevis laukums, neļauj uzņemt vairāk dejotāju. Mums bija limits sešpadsmit ar pusi tūkstoši dejotāju. Līdz ar to mājās palika 170 kolektīvi visās vecuma grupās ar pirmajām pakāpēm. Sapratām, ka pāri nedrīkst darīt vidusskolēniem un 7. līdz 9. klašu audzēkņiem, jo viņiem šie ir pēdējie svētki. Bija jāupurē mazākās klases, kuriem vēl būs otrie un trešie svētki. Vienmēr ir diskusijas par pirmsskolas vecuma bērnu piedalīšanos. Mums ir tāds desmit gadu cikls. Vienos svētkos mazie piedalās, nākamajos ne. Un tad ir nenormāls spiediens no sabiedrības, vecākiem un skolotājiem – mazie aizies skolās un vairs nedejos! Ir pilnīgi skaidrs, ka nākamajos svētkos pirmsskolas dancotāji nepiedalīsies un vairāk vietu būs skolēniem.
Guntars Catlaks: – Pēc ārpus Latvijas aizvadītiem gadiem man šie svētki bija unikāla pieredze. Pirmais kultūršoks bija svētdienas vakarā koncertā Pētera baznīcā. Nebiju iedomājies skolēnu svētkos redzēt tādu profesionālo līmeni, kādu varētu sagaidīt jebkurā augstas raudzes profesionāļu koncertā ar ārzemju viesmāksliniekiem. Es gribētu izcelt vēl vienu pasākumu. Simfoniskās mūzikas orķestra koncertā man bija liels pārsteigums, cik daudz Latvijas mūzikas skolās ir lieliski spēlējošu orķestru. Apmeklējot lielu daļu pasākumu nedēļas garumā, mans subjektīvais iespaids – viens no aplamiem pieņēmumiem ir, ka skaists ir tikai kaut kas liels. Man tas liekas aplam. Mani personiski dziļāk uzrunāja mazākie un intīmākie pasākumi, kur katrs varēja atrast savu un kur kopumā bija iespēja izpausties lielākam dalībnieku skaitam. Protams, nesaku, ka nevajag lielā tautas deju vai noslēguma koncerta. Bet mani uzrunāja daudzveidība. Kā iestādes vadītājs esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes par svētku māksliniecisko kvalitāti.
– Izglītības un zinātnes ministrijas svētku izvērtēšanas komisijas ziņojumā lasāmi viedokļi, ka šī mākslinieciskā snieguma dēļ bērni tikuši pārslogoti svētku nedēļas laikā. Tādēļ viens no ierosinājumiem – mēģinājumus Mežaparka estrādē īsākus, bet vairākas dienas.
A. Platpers: – Tas ir naudas jautājums. Vienas dienas uzturēšanās Rīgā desmitiem tūkstošu dalībnieku izmaksā ārkārtīgi daudz. Ja valsts un pašvaldība varētu atrast divreiz vairāk naudas, lūdzu, no mēģinājumu viedokļa nekādu problēmu.
I. Krišāne: – Bet tādā gadījumā vajag motivētu skolotāju, kurš pavadītu bērnus uz svētku koncertiem.
A. Platpers: – Kādēļ 12 tūkstošiem dziedātāju vai 15 tūkstošiem dejotāju norises vietās jāsarodas piecpadsmit minūtēs? Tās ir infrastruktūras nepilnības, kas paņem laiku. Mežaparkā mēģinājumi nebija ilgi, divarpus stundas, pēc tam sekoja pusdienas un otras divarpus mēģinājuma stundas. Varu apgalvot, ka bērni nemaz nebija nogurdināti. Problēma ir ēdināšana, kas Igaunijā sen jau atrisināta ar lauku virtuves siltām pusdienām estrādē, bet mēs nez kāpēc stūrgalvīgi mēģinām no jauna izgudrot riteni. Braukāšana šurpu turpu, tas, lūk, aizņem milzu daudz laika un arī nogurdina.
