Vai Dziesmu svētku nākotne apdraudēta? 7
Šovasar notikušie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki pierādīja, no vienas puses, ka Latvijā aug patriotiska, emocionāli bagāta paaudze, kas vēlas būt klātesoša šajā lieliskākajā latviskuma parādē, sniedzot visaugstākās raudzes priekšnesumus, un ir tūkstošiem pedagogu, kas pašaizliedzīgi dod savu ieguldījumu Dziesmu svētku tradīcijas turpinājumā. No otras puses, izrādījās tomēr, ka neesam gatavi ārkārtas situācijām, šādi rosinot virkni jautājumu, kas saistīti gan ar šo svētku nākotni, gan arī visas Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijas pastāvēšanu un attīstību. “Rīgas mežu” pasūtītā monitoringa rezultāti, kas iegūti, novērojot estrādi XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā, liecina, ka no drošības viedokļa Mežaparka Lielās estrādes tribīnes drīkst uzņemt no 6000 līdz 8000 pieaugušu cilvēku. Ko šāds secinājums nozīmē svētku nākotnei? Kā izvērtēt XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pienesumu kopējās tradīcijas stiprināšanā? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Raimonds Pauls, Saeimas deputāts, virsdiriģents Arvīds Platpers, Valsts izglītības satura centra (svētku rīkotājs) vadītājs Guntars Catlaks, koncerta “Mana skārienjutīgā kokle” mākslinieciskā vadītāja Kristīne Ojala, svētku koncepcijas autore Inga Krišāne, tautas deju lieluzveduma “Līdz varavīksnei tikt” projekta vadītāja Ilze Mažāne un divu svētku dalībnieku māmiņa, TV3 raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Svētki domāti bērniem
– Kā vērtējat skolēnu svētku māksliniecisko sniegumu, kādi ir secinājumi nākamajiem svētkiem, kas notiks 2020. gadā?
Raimonds Pauls: – Atklāti runājot, no mākslinieciskā viedokļa svētki ir izdevušies. Man vislielākais prieks par noslēguma koncertu, kas citkārt izpelnās visvairāk pārmetumu. Šajos skolēnu svētkos programma bija interesanta, ne par garu vai garlaicīgu.
Arvīds Platpers: – Ārkārtīgi aizkustināja koncerts “Lūgšana Latvijai” Pēterbaznīcā. Jaunas izpausmes, jauni autori, lielisks Latvijas kā daudznacionālas valsts atklājums mūzikā. Mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais kārtējo reizi apliecināja savu pieeju izcelt katru niansi un izkopt līdz pilnībai. Pirmo reizi redzējām, cik augsta kvalitāte ir mūzikas skolu tīklam.
Kristīne Ojala: – Klausoties mammu runās un bērnu stāstos, priecājos, ka svētku dalībnieki varēja koncertos izpaust to, ko juta un vēlējās viņi paši.
Inga Krišāne: – Izdevās līdzsvarot tradīciju ar mūsdienīgo. Ja bērni sajūt, ka mākslinieciskais pārdzīvojums un izpildījuma kvalitāte ir vērtība, kā to, piemēram, savām acīm redzēju pūtēju orķestru koncertā, tad svētki ir bijuši visu piecu gadu skrupulozā darba vērti. Varbūt skaļi skanēs, taču ar katru projektu mēģinājām ieskandēt tēvzemes mīlestības stīgu. Latviskuma izpratni esam apguvuši, bet uz valstiskuma apziņu ceļš vēl ejams. Protams, man ir žēl par gājienu, tā oficiālā atcelšana bija kļūda, jo arī gājiens tika veidots kā mākslinieciski augstvērtīgs pasākums ar kopā saplūšanas, visas Latvijas sajušanas ideju. Diemžēl nevarējām izvietot iecerētos goda vārtus, jo tikai piecpadsmit minūtes pirms gājiena tika slēgta satiksme. Man kā gājiena režisorei tās bija diezgan interesantas divdesmit četras stundas diennaktī ar pārdzīvojumu visam mūžam. Starp citu, pašvaldības vēl joprojām gaida atvainošanos, kuru nav saklausījušas.
Ilze Mažāne: – Vēl tagad diskutējam, vai vajadzēja piecdesmit sarīkojumus svētku nedēļā? Vai vajag tik daudz? Es tomēr uzskatu, tas bija tā vērts. Sadalījām skatītāju plūsmu, jo, piemēram, biļetes uz koncertu Daugavas stadionā tika ķertin izķertas, bet izvērsta svētku programma deva iespēju skatītājiem aiziet uz Vērmanes dārzu vai koncertzāli un tādējādi gūt svētku sajūtu. Būtu labi, ja Rīgā mēs varētu izplesties ne tikai centrā, bet svētki ienāktu arī mikrorajonos.
