Vai dziednieki drīkst savas spējas izmantot savā labā? 179
Kadrija Pudova, ekstrasense, čenelere / Spīgana
Kas mēs esam, un kas mūs definē? Vai tas, ko citi domā un redz par mums? Vai garīgie skolotāji, dziednieki, visi, kas šo lasām, apzināmies savu spēju, ieguldījuma, nozīmības vērtību? Vai to, ko mācām, nododam tālāk un dziedinām, pielietojam arī paši savā ikdienā?
Cik patiesi esam pret sevi, un cik ļoti ticam savām spējām? Vai tik ļoti, lai palīdzētu primāri sev? Vai mēs ietu pie skaistumkopšanas speciālista vai fitnesa trenera, ja speciālists pats nereprezentētu savu jomu ar savu ikdienu?
No laika gala vairākumā pasaku filmu ļaunās raganas parādītas skaistas un jaudīgas, turpretī vecās, labās sirmmāmiņas – kā vienīgās dziednieces un labdares, iekodējot, kā jāizskatās labajam un kā – ļaunajam. Vai varam saņemt garīgu vadību un atbalstu, ja paši ikdienā nepielietojam savas spējas un mūsu ikdiena atspoguļo maz no tā, ko nododam? Viss ir iespējams, taču mani personīgi tas pārāk neiedvesmo, jo tas ir, manuprāt, vieglākais ceļš. Iemācīties dzīvē apvienot materiālo un garīgo, spēt pielietot gan garīgās mācības, gan dot spēku, enerģiju, dziedinājumus sev un citiem, gan arī vienlaikus dzīvot fiziski veselīgu, piesātinātu, skaistu un interesantu Zemes dzīvi – tas ir jāmāk! Vai to var izdarīt? VAR! Iesim uz priekšu pa solim, ar katru teikumu un vārdu tu saņemsi enerģētisku dziedinājumu un aktivāciju, kas palīdzēs palīdzēt sev.
Tikai nesavtīgi?
Vienmēr bijuši uzskati, ka labus darbus, svētīgus darbus var veikt tikai nesavtīgi. Kas tātad nozīmē darīt LABU tikai citiem. Un izskatam un ikdienai par to jāliecina, jādzīvo askētiska dzīve un tam jābūt redzamam! Liela daļa mācītāju it kā dzīvo redzamu askētisku dzīvi, visu savu mūžu velta draudzei un cilvēkiem, taču par to arī viņiem ir savs atalgojums (protams, kā nu kuram, var atšķirties, bet, piemēram, ir draudzes un konfesijas, kur mācītājam ir draudzes nodrošināta māja, zeme, auto un alga). Tātad par garīgu ieguldījumu savā un draudzes dzīvē ir attiecīga alga un primāras rūpes par sevi – attiecīgi.
Kā tad sanāk, ja pati sev nedod labāko, ko Augstākie spēki tev devuši, un vēl pat nesaņem energoapmaiņu par to, ko dod citiem?
Sanāk, ka LABU ir pelnījis jebkurš cits, tikai ne pats LABA devējs – tu pati! Sanāk – tas, ko dari un dod, nav nekā vērts, tu to vērtē tik zemu, noniecini?
Kā tad var nesavtīgi dot citam, ja pats apzinās, ka ar šo tehniku vai rituālu, vai dziedinājumu varētu palīdzēt arī sev, bet to neizmanto un, citiem dodot, arī pretī gandrīz neko vai neko neprasa? Vai patiešām nepiezogas netaisnības un maza vai liela skaudības dzirksts, tāda sev LABA aizliegšana? Un tad tas tomēr nav tik tīri un gaiši? Vai – tieši otrādi – gribas tik ļoti visiem citiem visu to labāko, gan jau pati kaut kā, būs jau labi, gan jau…
Kā tad var ar savu dzīvi un piemēru iedot ticamību un redzamību, ka var mīlēt sevi, dodot visu labāko sev un arī otram?
Bailīte no kārdinājuma
Te gan saprotami var rasties diskusija par kārdinājumu un robežām, kas ir pilnīgi vietā, un izkropļojumi ir gan vienā, gan otrā virzienā. Tur ir atkal jautājums – cik katrs pats ir izaudzis apzinātībā, kā spēj atšķirt “vilku” avs ādā un otrādi. Vai tam, kurš nepielieto spējas sev, tās nav bailes, ka griba tiks pakļauta kārdinājumiem iet vairāk ēnas pusē, kas automātiski nozīmē kļūt par “slikto”? Un vai tas nenozīmē, ka sevi uzskati labāku nekā daļu vai vairākumu savu sekotāju, klientu, apkārtējo?
Vai varbūt viņi ir mazāk paštaisni un duāli, cenšoties pēc iespējas iet savu dzīves pieredzi, nemēroties ar labāko un sliktāko mērlenti. Varbūt, sevi par labāku un pārāk labu ieceļot, nemanot kļūsti par soģi? Un, metot “akmeni” citu virzienā, nemani, ka no pašiedomātā “labā” kļūsti par “slikto”.
Bet varbūt arī nē, jo gan tev, gan tiem, kuru virzienā raidi “akmeņu krusu”, tieši tāda pieredze ir vajadzīga un abpusēji gūtas vajadzīgas mācību stundas izaugsmei.
…Vai tomēr lem sevi šaustīt un darīt visu, lai atkal kļūtu par “labo”?
Materiālais un garīgais
Izklausās, ka, jo tālāk diskutējam, jo dziļāk mežā? Tikai viens jautājums. Vai tas nav viltus garīgums?
Materiālismu un garīgumu kopš aizlaikiem ir mēģināts nodalīt. Kāpēc? Vai tamdēļ, ka materiālisti ir sliktāki par garīgiem cilvēkiem? Vai ir iespējams izvairīties no materiālisma un būt tikai garīgam?
Un kāpēc tad visi to negrib? Atteikties no materiālā un dzīvot tikai garīgo dzīvi? Kāpēc tik ļoti gribas arī zemes dzīvi un gribas arī meklēt dzīves jēgu? Gribas piedzīvot maksimālas gradācijas. Gribas baudīt visas materiālās lietas, jo tās dod komfortu, vieglāku un patīkamāku ikdienu.
Gluži vienkārši, apzināti vai ne, viss ved un mēs tiecamies pēc harmonijas, pēc līdzsvara, pēc simetrijas visās jomās. Un katrs pārspīlējums vienā vai otrā virzienā rada disbalansu.
Tamdēļ bieži vien, ilgstoši ejot uz mērķi būt tikai LABAM, pēc laika tiek piespēlēti dažādi notikumi, situācijas, kas izsit no šī vienvirziena ceļojuma un iemet pretēju sajūtu un notikumu virpulī. Parasti – skarot cilvēkam visas vitāli svarīgās jomas, sākot ar veselību, beidzot ar finansēm, ar to mēģinot pateikt, ka laiks sabalansēties, laiks pievērsties Zemes dzīves jautājumiem arī, laiks iet savu pieredzi ar abām pēdām uz Mātes Zemītes.
Lidmašīnās skābekļa maska vispirms jāuzliek pašam sev un tad var palīdzēt arī citiem, un tā ir arī ikdienā. Kurš no tevis ir prasījis maksimālu sevis ziedošanu? Pat ja tā nav maksimāla, tad noteikti mēdz sevi pieķert pie vajadzības palīdzēt ar padomu vai komentāru, vai pamācību, ka vajadzētu darīt šādi vai šādi. Vai bieži vien meties risināt citu problēmjautājumus, pat ja nejautā palīdzību. Ja tevi neklausīs, tad tikai redzēs …un bieži vien arī neklausa un arī “tad tikai redz” un “es taču teicu”.
Kā atpazīt sevi šādā situācijā?
Pirmkārt, visdrīzāk tava pašas dzīve un Zemes dzīves pieredze netiks izieta vai pienācīgi ieta un apgūta, līdz ar to sāksies problēmas kādā no būtiskām jomām.
Un neaizmirsīsim, ka glābšana izaudzina nevarīšus un upurus, kuri dzīvo uz kakla vai var eksistēt tikai ar citu palīdzību, un tāpat nekas nekad īsti līdz galam nav labi vai ir par maz palīdzības, par maz iedotas naudas, par maz uzmanības, par maz mīlestības… Vai, ja esi meistare, tad ne tādi dziedinājumi, ne tā palīdzēja, ne tādas atbildes, padomi, ne tāda attieksme un vēl, un vēl. Tas attiecas ne tikai uz meistara un klienta, bet arī uz jebkuru citu attiecību modeli.
Kāds noteikti teiks – jā, bet bez manis tas cilvēks pazudīs. Vai esi pats KUNGS UN DIEVS, kas zina visu par visiem un pašas dzīve to atspoguļo? Un vai tad, kad pati pārvari grūtības, – vai tad uzvara nav vissaldākā un rezultāts – visvērtīgākais? Vai bērns var iemācīties braukt ar velosipēdu bez kritieniem? Un vai bez kritieniem var iemācīties krist un atkal celties? Ja darīsi citu vietā un glābsi citus, kas ies tavu dzīves pieredzes ceļu?
Esi pamanījusi – ja pārāk pievērsies tikai bērniem, tad pēc laika sāc just, ka partnerattiecībās kaut kas sāk iet ne tā, kā gribētos, kaut kas ir palaists garām. Ja pārāk pievērsies citu dzīvju kārtošanai, tad juti, ka pašai šis tas sāk pieklibot. Ja ieslīgsi tikai karjeras veidošanā, personīgā dzīve un ģimene vai arī veselība liks par sevi manīt. Aiziesi garīguma dzīlēs, praksēs un meditācijās (kaut jutīsies augstās vibrācijās, pacilājoši, mīloši), ikdienas jautājumi izsitīs no sliedēm. Vīrs kļūs kaitinošs vai bērni negarīgi, ar nepareizām izvēlēm, vecāki netaisni pāridarītāji, darba devējs kļūs par enerģijas izsūcēju, kas ir pamatīgs disbalanss.
Un šeit mēģinājums mainīt apkārtējos vai aizbēgt vēl dziļāk garīgumā (vai tieši otrādi – tikai materiālismā) dzīvē sāk izcelt vai piespēlēt fiziskās veselības problēmas. Visbiežāk depresiju, trauksmi, panikas lēkmes jeb distoniju, kā arī citas psihosomatiskas kaites, kas katra signalizē par disharmoniju kādā jomā. Aiziešana vienā vai otrā galējībā rada izkropļojumus, tas ir līdzīgi kā gatavot ēdienu un nemitīgi pārsālīt vai pārcukurot.
Ego dancina visus
Parasti līdz galējībām ceļa rādītājs un vadītājs ir tikai ego. Arī meistarus ego var maldināt un vedināt īstenot garīgi egoistiskus mērķus par katru cenu. Ir tādi meistari arī Latvijā, kuri piespēlē sekotājiem tādu informāciju, kas, piemēram, cilvēkus biedē, tā sauktās sazvērestību teorijas. Šokējošas ziņas vienmēr pievilina! Vai pasludina par viltvāržiem visus meistarus, kuri prasa naudu, izceļot līdz ar to tikai sevi kā vienīgo LABO. Vai baida ar citu meistaru astrāliem pieslēgumiem un destruktīvu civilizāciju līgumiem, sevi ieliekot Eņģeļu statusā.
Viss, kas liek tev izvēlēties puses un just, ka, ja neizvēlēsies, būsi sliktāka, ir tīra manipulācija ar katra iekšējām traumām, bailēm un vēlmi būt piederīgam kādai LABĀKO grupai. Un patiesībā aiz tā arī slēpjas vislielākā viltīgākā spēle ar tevi – nemitīgi turpināt būt bailēs, ka neesi pietiekami laba, un vainot sevi, ja padomā un sajūties citādi, gribi citādu dzīves pieredzi.
Nemaz nerunājot par tādām sludinātāju manipulācijām, kas šķeļ lielas cilvēku grupas, kas aicina sacelties, nomelnot, ienīst, atriebt un iznīcināt IDEJAS vārdā. Iznīcināšana notiek arī tad, ja pat tikai iekšēji to vēlies “labās” idejas vārdā (kosmosā aiziet tavs pasūtījums, un enerģija, kāda palaista, tāda pēc laika atgriežas). Kur nu vēl, ja to izsaki skaļi vai maldini citus, baumojot un komentējot, bet nezinot “patieso patiesību”. Un, protams, apzināts nodarījums otram fiziski, kaut nedaudz “pieliekot savu roku”, rada cēloņu–seku likumsakarību.
Kāds teiks – kas te šī par baidīšanu? Ka kāds kaut ko ne tā darījis, tad ir pelnījis! Rodas jautājums: vai tava sirds ir tik skaidra kā dimanta oliņa un nav neviena melnuma? Un ko tad pati esi pelnījusi? Atceroties par balansu – arī šeit tas strādā! Vai varbūt tā vienkārši ir karma?
Katram mums ir gan mirdzoši dimanti, gan melnas ogles, un abiem ir nozīme, vērtība un pielietojums atbilstošās situācijās un apstākļos. Neviens nav kristāltīrs un, kā saka, “bez grēka”, kā arī nav neviens, kurā nav bijis gaismas un mīlestības lielākā vai mazākā mērā pret kaut ko vai pret kādu. Jautājums tikai, kas ir noticis, kāds “slēdzis” ir nospiests, kāda iemesla pēc un cik tas ir neatgriezeniski, ja kāds ir to pazaudējis vai izlēmis aiziet no gaismas sevī.
Visi mazie zīdainīši taču ienāk pasaulē tīri un balti, viss, kas viņos ir, – vecāku un dzimtas mantojums; pārējo ieliek cilvēki. Jautājums – cik katrs izaugušais zīdainītis spēj sekot savai gaismai, lai sadzirdētu savas dvēseles čukstus, un cik viņš izvēlas šķietami vieglāko – sekot tumsai, lai aizietu no sava dvēseles ceļa, lai maldītos un, iespējams, maldinātu līdzi citus. Viss ir par izvēlēm un ko sevī barot vairāk – eņģeli vai dēmonu. To arī izstarosi! Protams, pirms tam ir jāspēj pieņemt, ka nav tumsas bez gaismas un nav laba bez ļauna, kā arī nav eņģeļu bez dēmoniem un prieka bez bēdām, un grūtību bez sasniegumiem. Tikai esot visām gradācijām, ir iespējams iziet šo Zemes pieredzi – atšķirt dažādas sajūtas un izpausmes, saprast savas vēlmes un bailes. Piedzīvot izaugsmi un kritienus, mīlestību un sāpes, virzoties pa apzinātības spirāli uz augšu.
Tieši tāpēc ir tik svarīgi sākt ar sevi, sevis pieņemšanu, mīlestību, piedošanu primāri sev. Ieraudzīt savu unikalitāti, pārstāt censties būt, kā citi prasa un vērtē. Būt pašai savas dzīves radītājai un veidotājai. Iet savu unikālo pieredzi visās krāsās!
…un pat vajag!
Atgriežoties pie savu spēju izmantošanas savā labā – vai to drīkst vai nē? Drīkst un vajag! Es ieteiktu (un tā arī daru) vienmēr gan sev, gan citiem ielikt nodomu KATRA visaugstākajam labumam, katra visaugstākajai labklājībai, visaugstākajai pārpilnībai, katra visaugstākajam dvēseles ceļam un vibrācijām saskaņā ar katra augstāko Es un katra brīvo gribu. Un tad, lai kā tu baidītos ko pārkāpt vai paņemt sev vairāk un otru ietekmēt, šis nodoms ieliek balansa ideju katram pēc individuāli paredzēta plāna un viņa gribas.
Veic dziedinājumus, kāršu izlikumus u. c. tev palīdzošus un atbalstošus procesus, lai padarītu savu dzīvi labāku, pieredzi interesantāku, pārbaudītu un dalītos ar jaunām tehnikām, rituāliem, dziedinājumu paņēmieniem, attīstītu savas spējas, pārliecinātos par veiksmīgu rezultātu savā un savu tuvinieku dzīvē, lai palīdzētu citiem! (Pret energoapmaiņu, jo cilvēks novērtē vērtības: jo materiāli vairāk ieguldījies, jo vērtīgāk, jo lielāka enerģijas atdeve abpusēji. Par velti parasti novērtē īslaicīgi un dažreiz izmet ārā. Lēti iegūto parasti uzskata par krāmiem, kaut ko mazvērtīgu. Ar lielu atlaidi – tātad patiesā vērtība ir zemāka, nekā tiek stāstīts, tas rada neuzticību.)
Protams enerģijas apmaiņai jābūt atbilstošai – ko iedod, to saņem. Ja neiedod pietiekami, tev rodas energoparāds un tāpat nāksies norēķināties pēc kosmosa likumiem (kaut kas kaut kur tev vai tuviniekiem tiks paņemts un caur notikumu un situāciju virteni atdots tam, kam liedzi atbilstošu samaksu). Ja nemāki vai nepaprasi atbilstošu samaksu, tad liedz arī otram saņemt pilnu dziedinājumu, jo viņš saņem tikai tādu apjomu, par ko paprasi (ja vien jums nav individuāls karmisks līgums). Bieži vien dziedinājumi par ziedojumu ir tavs tests, cik augstu vērtē savu veselību, cik augstu vērtē ģimeni, materiālo pasauli u. tml. Kā iedosi pretī, tā arī visa pasaule dos tev caur brīnumainiem un negaidītiem, pat neticamiem notikumiem.
Dāsniem cilvēkiem ātrāk viss atnāk dubultā atpakaļ visās jomās. Skopiem un taupīgiem problēmas turpinās un eskalējas. Kādu enerģiju dod uz āru, tādu saņem atpakaļ. Tas pats uz sevi pašu attiecas: ja neizmanto savas spējas un iespējas arī savā labā, vari vainot tikai sevi un savas izvēles.
