Māris Zanders: Ja izrādīsies, ka plūkšanās Viļņā ir bijusi organiska, tad tas ir trauksmes zvans 117
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms daudziem gadiem – tik daudziem, ka neatceros vairs demonstrācijas iemeslu, – manā uzmanības lokā nonāca video ieraksts no demonstrantu sadursmes ar tiesībsargiem Budapeštā.
Nekas neparasts filmētajā nebija līdz brīdim, kad kaut kādu iemeslu dēļ sāka skanēt Ungārijas himna, un konfliktējošās puses pārtrauca plūkšanos, lai kolektīvi himnu dūšīgi nodziedātu.
Šis video tā iespiedies atmiņā tāpēc, ka, lai gan ļoti atturīgi izturos pret nacionālo simbolu institūtu, ungāru rīcība man šķita kaut kā simpātiska, sirsnīga.
Šādā kontekstā man arī ilgstoši ir licies, ka salīdzinoši nelielas un salīdzinoši viendabīgas sabiedrības protestētāju un tiesībsargu pretstāvēšanu pārdzīvo relatīvi vieglāk.
Abās pusēs stāvošie pieder vienai kolektīvās identitātes grupai, kas, protams, neliedz no sirds izlamāties, tomēr slāpē arī vēlmi pretējā pusē redzēt skaidru un nepārprotamu ienaidnieku.
Starp citu, ne velti vara dažkārt (piemēram, savulaik Katalonijā) praktizē spēka struktūru ievešanu no cita reģiona, lai šo kolektīvo identitāti izjauktu.
Pēdējā laikā man tā vairs neliekas, un sadursmes Viļņā, šķiet, to apliecina. Ne tāpēc, ka tās būtu bijušas īpaši vardarbīgas – pretstāves Baltijā vispār ir savaldības (jo īpaši no policijas puses) paraugs, ja salīdzina ar, teiksim, Grieķiju, par ASV nerunājot.
Vienkārši ir iespaids, ka kaut kur instinktu līmenī funkcionējusī piederības sajūta izzūd. Mēģināšu paskaidrot.
Verbāli aizskart policistus, piemēram, kliedzot, ka “mēs jums par to algu nemaksājam!”, “kāpēc jūs neesat tautas pusē?!” un līdzīgi, ir normāla izdarīšanās kopienas ietvaros.
Daudz neatšķiras no aurošanas uz kaimiņu, kopīgi gaļu cepot, “nu, kā tu vari balsot par tiem idiotiem?!”.
Savukārt, ja indivīds policistam ar kaut ko met vai, kā liecina kadri Viļņā, sit ar mietu, tad tā ir, ja tā var teikt, konflikta pāreja kvalitatīvi pavisam citā līmenī. Kaut tā banālā iemesla dēļ, ka tad arī tiesībsargi vairākumā gadījumu reaģē citādi.
Respektīvi, viņi nevis uzrauga kārtību viņu pašu kopienas locekļu sarīkotā protesta akcijā, viņi atbild uz uzbrukumu. Lai emocionāli noskaņotu sevi pretuzbrukumam, protestētājā ir jāsaredz ienaidnieks, nevis kopienas loceklis, kurš, iespējams, kaut ko nepārdomāti klaigā.
Tāpat, lai sistu kopienas loceklim, kurš – protestētāja ieskatā – kļūdaini izprot pasauli, ir jāredz ienaidnieks, nevis uz nerviem krītošs savējais. Vienreiz dzīvē ir gadījies Parīzē nejauši patrāpīties tuvumā šāda līmeņa pretstāvei, un sajūtas pavisam citas – tu saproti, ka ātri jālasās prom, jo te vairs nebūs ugunīgas debates par valdības politiku, un tam, ka tu esi tūrists, turklāt nekaitīga dīvaiņa paskatā, arī nav nozīmes.
Ir pilnvērtīga “klope”, jo abas puses viena otru uztver kā ienaidniekus. Atgriežoties pie piemēra par kaimiņu, jūs nevis sabļaujat viens uz otru un nosolaties vairs nekad nesarunāties, bet cenšaties viens otram nodarīt fizisku kaitējumu. Ir atšķirība, ziniet.
Man šķiet, ka nelielās sabiedrībās šādu greznību atļauties nevar, tādēļ, īsi sakot, plūkties ar policistiem nedrīkst. Mēs redzam, ko nodara pat savstarpējie verbālie uzbrukumi sociālajās platformās.
Simboliski izsakoties, rūgtumiņš par reāli pārsistu pieri saglabājas daudz fundamentālāk. Te nav runas par nevajadzīgu piekāpšanos varas pārstāvim, runa ir par kopienas nesašķelšanu līdz galam, pēc kura par kopienu vairs nevar runāt. (Jāatgādina, ka fiziskas sadursmes “izdzīvo” ne tikai tajās tieši iesaistītie, bet krietni plašāks loks, un vieni komentētāji sauks policistus par “ķēdes suņiem”, citi teiks, ka policisti varēja rīkoties vēl asāk).
Šādā kontekstā jāsaka, ka, ja izrādīsies, ka sadursmes Viļņā ir bijušas manipulāciju rezultāts, tad nedaudz paradoksālā kārtā varēs atviegloti nopūsties. Ja izrādīsies, ka plūkšanās ir bijusi, kā saka, organiska, tad tas ir trauksmes zvans. Lietuvai un arī Latvijai.
