Vai jādzīvo suņu būdā? Iedzīvotājus spiež deklarēties dārza mājiņās 36
Decembrī “LA” redakcijas pastā saņemto pensionēto rīdzinieku vēstuli varēju uzreiz iemest papīrkurvī, jo anonīma. Neiemetu, jo tajā aprakstītais absurds skar tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju, kuri savulaik galvaspilsētai tuvējo novadu teritorijās uzcēluši nelielas dārza mājiņas un vasarnīcas, kurās pavada vien dažus vasaras mēnešus vai pat vēl īsāku laiku.
Būdiņa vērtīgāka par dzīvokli
Šā gada pavasarī jau rakstīju par pensionēto rīdzinieci Liliju Eglīti, kurai par 46 kvadrātmetru dārza mājiņu Dārziņos pērn bija jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis 16,72 eiro apmērā. Bet šogad jau 125,40 eiro jeb gandrīz astoņas reizes vairāk nekā pērn. Kopā ar nodokli par 756 kvadrātmetriem zemes – 278,70 eiro.
Līdzīgas nodokļa summas nosauc rīdzinieki – dārza mājiņu īpašnieki Carnikavas novadā. Agrāk par necilu, no kokmateriāliem būvētu ēku kopā ar aptuveni 600 līdz 1000 kvadrātmetru zemes gabalu maksājuši ap 150 eiro, bet šogad nodoklis ir gandrīz divreiz lielāks – pāri par 300 eiro.
Par šādām būdiņām bez labiekārtojuma, ieskaitot nodokli par zemi, pašlaik jāmaksā aptuveni 300 eiro gadā. Tas ir aptuveni 10 reižu lielāks nekā nodoklis, piemēram, par labiekārtotu (ap 50 kvadrātmetru) divu istabu dzīvokli 50. gadu beigās celtā sērijveida namā Pļavnieku mikrorajonā.
Pretēji valdības publiskajiem solījumiem līdzsvarot nodokļu slogu, gādājot par taisnīgu nodokļu politiku, Carnikavas novadā vietējā vara paveikusi visu, lai šie solījumi nepiepildītos. Kopš šā gada 1. janvāra ar vairākkārt lielāku nodokli apliek visus tos mājokļus, ieskaitot pieminētās dārza mājiņas un vasarnīcas, kurās neviens nav deklarējis savu pastāvīgo dzīvesvietu.
Kā var deklarēt, ja nevar dzīvot?
Rīdzinieki – dārza mājiņu un vasarnīcu īpašnieki Carnikavas novadā – norāda, ka ēkas nav piemērotas pastāvīgai dzīvošanai. Jau būvniecības ieceres laikā tās šādam nolūkam nemaz nav bijušas paredzētas. Šajās no koka celtajās, dažviet jau laika zoba iegrauztajās ēkās nav apkures, kanalizācijas, logu rāmji ir tikai vienā kārtā bez siltumizolācijas. Lai ziemā neaizsaltu ūdens caurules, ūdensapgāde ir tikai no maija līdz septembrim. Kā ironiski piebilst manis uzrunātie rīdzinieki, tikpat labi tad varētu deklarēt pastāvīgo dzīvesvietu vistu kūtī vai suņu būdā.
Tāpēc pilnīgi pamatoti jautā: “Kā varam deklarēt dzīvesvietu tur, kur pastāvīgi dzīvot nemaz nav iespējams?!”
Deklarēšanās nolūks ir norādīt cilvēka pastāvīgo dzīvesvietu, lai vietējā pašvaldība, Valsts ieņēmumu dienests vai citas valsts pārvaldes iestādes var nosūtīt viņam svarīgus paziņojumus, tostarp par nodokļa maksājumiem. Bet ar šo aptuveni astoņas reizes lielāku nodokli pašvaldības spiež iedzīvotājus pārkāpt Dzīvesvietas deklarēšanas likumu. Lai izbēgtu no lielāka nodokļa, sniegt pašvaldībām nepatiesas ziņas, proti, deklarēt pastāvīgo dzīvesvietu tur, kur pastāvīgi dzīvot nav iespējams.
Ministrijā nekomentē
Šā absurda cēlonis slēpjas 2009. gadā izdotajos un 2012. gadā pārgrozītajos būvju klasifikācijas noteikumos. Pēc tiem viena dzīvokļa mājām pieder visas vasarnīcas ar koka ārsienām un dārza mājas ar kopējo platību, lielāku par 40 kvadrātmetriem. Viena dzīvokļa mājas tagad ir arī tās dārza mājas, kuras galvenokārt izmantojamas vasarā, ar dažādu materiālu ārsienām un ar kopplatību līdz 40 kvadrātmetriem.
Ekonomikas ministrijā atsakās no komentāriem par nodokļiem, ar kuriem pašvaldībās apliek dārza mājiņas un vasarnīcas. Vien teic, ka, pēc būvju klasifikācijas noteikumiem, visas ēkas iedala pēc to izmantošanas veida. Tās, kurās var dzīvot cilvēki, kaut arī būtu domātas tikai atpūtai vasarā, nekur citur nevarot pieskaitīt kā vien apdzīvojamām ēkām. Tāpēc neesot svarīgi, vai dzīvojamo ēku tās īpašnieks izmanto visu gadu vai tikai vasaras mēnešos.
