Vai dārzeņu audzēšanā pietiek ar kūtsmēsliem? Eksperta padomi rūpīgai augsnes analīzei 0
Raksts par to, ka dārzeņu audzēšanā minerālmēslus vajadzētu aizstāt ar kūtsmēsliem, nesen bija lasāms portālā laukos.la.lv. Iespējams, graudkopībā to arī varētu, bet dārzeņu un arī augļu audzēšanā viss ir daudz sarežģītāk. Kūtsmēsli satur samērā daudz ūdens un ļoti maz (salīdzinājumā ar minerālmēsliem) barības elementu precīzi nezināmā daudzumā. Tos var uzskatīt par organisko vielu avotu (kā arī patogēnu un nezāļu sēklu avotu), bet, ja gribam virzīties uz precīzu lauksaimniecību, pirms kūtsmēslu lietošanas vajadzētu veikt analīzi visai kūtsmēslu partijai.
Augu barošanās ir visai sarežģīta lieta, tā ietekmē ne tikai ražas lielumu, bet arī augu veselību un galaprodukta pārtikas kvalitāti un drošību. Nepietiek aprēķināt NPK daudzumu, izmantojot pirms dažiem gadiem veiktas augšņu agroķīmiskās izpētes datus un pēc plānotās ražas, jāņem vērā arī daudzi faktori, kas ietekmē barības elementu pieejamību augiem un to faktisku uzņemšanu augos.
Augsne nav tikai substrāts augiem
Augsne ir kas vairāk nekā vienkārši substrāts saknēm, tajā mīt neskaitāmi daudz dažādu dzīvo organismu – sēnes, baktērijas, nematodes, tārpi un sliekas, skudras un kurmji un daudz kas cits. Lielākā to daļa vēl joprojām nav izpētīta.
Lielākoties mikroorganismi pārtiek no sakņu izdalījumiem – eksudātiem, kas savukārt sastāv galvenokārt no cukuriem. Audzējot tomātus siltumnīcā minerālvatē, ir izpētīts, ka tikai 15% no visiem lapās saražotiem cukuriem nonāk saknēs to tālākai attīstībai un no šī daudzuma tikai 5% nonāk sakņu zonā eksudātu veidā. Atklātā laukā šī proporcija ir citāda. Holandiešu pētnieki lēš, ka līdz 30% lapās saražotu cukuru tiek izvadīti sakņu zonā. Augi baro augsni ar eksudātiem, un, jo veselāka un lielāka lapu virsma, jo vairāk eksudātu nonāk augsnē un jo lielāka kļūst mikrobioloģiskā aktivitāte. Savukārt mikroorganismi, kas pārtiek no eksudātiem, veicina sakņu apgādi ar barības elementiem, kā arī mazina patogēnās mikrofloras attīstību. No siltumnīcu agronomu un manas personīgās pieredzes ir zināms, ka svaigi tvaicētā augsnē augi attīstās daudz sliktāk nekā mikrobioloģiski aktīvā augsnē.
Faktori, kas ietekmē elementu pieejamību
Augsnes skābuma reakcija. Agronomiem jau sen ir zināms, ka elementu pieejamība ir atkarīga no augsnes skābuma reakcijas (pH). Latvijā, it sevišķi Zemgalē, daudzos laukos pH/KCl ir virs 7, tāpat Latvijā netrūkst lauku ar pH/KCl 5,5–5,7. Ja pH/KCl ir ļoti zems (zem 6), samazinās slāpekļa (N), fosfora (P), kālija (K), kalcija (Ca), sēra (S), magnija (Mg) un molibdēna (Mo) pieejamība augiem, jo šādos apstākļos samazinās baktēriju aktivitāte. (Audzējot dārzeņus inertajos substrātos, barības šķīduma pH apzināti uztur 5,5–5,7 līmenī, lai mazinātu bakteriālo infekciju izplatību.)
Savukārt, ja pH ir augsts (virs 7,5–8), samazinās dzelzs (Fe), mangāna (Mn), bora (B), vara (Cu) un cinka (Zn) pieejamība augiem. Holandieši uzskata, ka augiem optimālais pH/KCl variē atkarībā no sugas un augsnes granulometriskā sastāva starp 5,5 (smiltīs) un 7 (mālā).
Augsnes mitrums. Cits faktors, kas ietekmē barības elementu pieejamību, ir augsnes mitrums. Piemēram, kalcijs (Ca) tiek uzņemts augā ar sakņu spurgaliņām un pārvietojas tā audos tikai ar ūdens plūsmu. Daudzi dārzkopji mēdz apraut dēstu saknes pirms stādīšanas, uzskatot, ka tas veicinās sakņu sistēmas attīstību, bet patiesībā tieši aizkavē auga augšanu, jo saknes nespēj uzņemt barības elementus pat no pietiekami samēslotas augsnes.
Ca uzņemšana augā ir atkarīga arī no transpirācijas (ūdens iztvaikošanas) un mikroorganismu aktivitātes, jo tieši mikroorganismi atbrīvo kalciju no kalcija karbonāta (Ca(CO3)2), ko mēs visbiežāk izmantojam augsnes kaļķošanai. Ja augsnē trūkst mitruma (kā tas bija šopavasar), mikrobioloģiskā aktivitāte samazinās un arī iztvaikošana samazinās, tāpēc augs nespēj uzņemt kalciju pietiekamā daudzumā.
Augsnes temperatūra. Mikrobioloģiskā aktivitāte ir atkarīga arī no augsnes temperatūras, tāpēc agri pavasarī, kamēr augsne vēl ir auksta, augi nespēj uzņemt fosforu. Tieši tāpēc daudzos kompleksos mēslojumos, ko izmanto dārzeņu audzēšanai, ir krietni paaugstināts fosfora daudzums, piemēram, Yara dzeltenajā kristalonā P2O5 daudzums sasniedz 40%, bet firmas Compo mēslojumā Easy Start – 48%.
Arī sēra (S) pieejamība augiem ļoti lielā mērā ir atkarīga no augsnes mikrofloras aktivitātes, un tieši tāpēc rapšu un dārzeņu audzētāji tik daudz lieto sēru saturošus lapu mēslojumus. Augam sērs var būt nepieciešams tūlīt, bet mikroorganismi vēl nespēj to piegādāt nepieciešamā daudzumā. Tiesa, galvenais sēra avots augsnē ir kūtsmēsli. Sēru var iedot arī tīrā maltā sēra veidā, bet tas ir tehniski sarežģītāk. Dārzeņu audzētājiem labs sēra avots ir arī kālija sulfāts un visi bezhlora kompleksie mēslojumi. Augsnes mikroorganismi aktivizējas, ja augsnes temperatūra ir vismaz 10 oC, labāk – 15 oC, aukstā augsnē gurķiem un tomātiem tik bieži novēro fosfora trūkuma pazīmes.
Elementu proporcija augsnē
Vēl viena ļoti svarīga lieta ir atsevišķu elementu attiecība jeb proporcija. Augi neuzņem fosforu un kāliju P2O5 vai K2O veidā, tie uzņem K+ un HPO4-, tāpat arī citus elementus tie uzņem katjonu (+) vai anjonu (-) veidā. Ja augam pieejams par daudz kālija, tiek apgrūtināta citu katjonu, piemēram, kalcija un magnija, uzņemšana. Tas pats notiek ar anjoniem. Katjoniem ir pozitīvs lādiņš, tāpēc tie saistās ar māla–humusa kompleksa daļiņām.
Augam ir nepieciešami visi elementi, bet atšķirīgā daudzumā un dažādos laika posmos. Augam sezonas laikā var būt nepieciešami 250 kg K/ha, bet tikai 0,5 kg B/ha. Ir svarīgi sadalīt kopējo aprēķināto kāda barības elementa devu tā, lai tas būtu pieejams augam tieši tad, kad nepieciešams.
Kalcijs, bors un silīcijs (Si) ir vajadzīgi, lai šūnas sieniņas būtu izturīgas un elastīgas – stieptos, bet neplīstu. Ja kāda no šiem elementiem trūkst, šūnas kļūst vājas, tādējādi atmirst augšanas pumpurs vai veidojas lapu malas iedega. Dzelzs (Fe) ir nepieciešams hlorofila veidošanai. Jo vairāk hlorofila, jo intensīvāk norisinās fotosintēze, ir augstāka raža un arī augsnē mītošajai mikroflorai tiek vairāk barības. Hlorofila molekula sastāv no viena magnija atoma un četriem slāpekļa (N) atomiem, ja kāda no tiem trūkst vai ir par daudz, hlorofila veidošanās tiek traucēta.
Kad šūna ir izveidojusies, ir nepieciešams arī kālijs, ar kura palīdzību osmozes procesā šūnās nonāk ūdens. Ir svarīga arī kālija un kalcija attiecība. Ja kālija ir par daudz vai kalcija par maz, šūnas plīst. Audzētāji to novēro katru gadu tomātiem vasaras otrajā pusē. Parasti, lai veicinātu tomātu sārtošanos, tiek palielinātas kālija devas, bet par kalciju tiek piemirsts.
Augos slāpeklis ir ceturtais barības elements pēc oglekļa (C), skābekļa (O2) un ūdeņraža (H). Pēdējie trīs elementi tiek uzņemti no gaisa un ūdens, bet slāpeklis nāk galvenokārt no augsnes un ļoti nedaudz caur lapām ar lietus ūdeni negaisa laikā. Augā slāpeklis (arī sērs) ir amīnskābju un olbaltumvielu sastāvā un ir nepieciešams to veidošanai. Gandrīz 70% visa slāpekļa tiek patērēti hlorofila veidošanai.
Ar kūtsmēsliem vai citu organisku vielu iedots slāpeklis baktēriju darbības gaitā vispirms pārveidojas par amonija (NH4+) formas slāpekli un pēc tam par nitrāta (NO3-) formu. Pēc uzņemšanas augā norisinās pretējs process – nitrāti pārvēršas par nitrītiem, tālāk – amoniju un visbeidzot amīnskābēs un olbaltumvielās. Šis process norisinās jau saknēs, bet daļēji arī lapās un augļos. Lai augā uzņemtais slāpeklis veiksmīgi tiktu izmantots, ir nepieciešams pietiekams dzelzs daudzums, turklāt noteiktā formā. Sanāk, ka nodrošināt noteiktai augu sugai (un šķirnei) noteiktā attīstības stadijā pareizi sabalansētu barības elementu kombināciju nemaz nav tik vienkārši, lai pietiktu ar dažu tonnu kūtsmēslu iestrādi augsnē.
Jāveic rūpīgas augsnes analīzes
Latvijā dārzeņu audzētāji (tāpat kā citi zemnieki) faktiski neveic slāpekļa noteikšanu augsnē pirms sezonas sākuma un tās laikā. Arī augsnes agroķīmisko izpēti parasti veic ne biežāk, kā to prasa normatīvie akti.
Tikai dažas saimniecības analizē augsni katru gadu, lai varētu precīzāk aprēķināt mēslošanas plānu noteiktā ražas līmeņa un kvalitātes sasniegšanai.
Savukārt Holandē darbojas vairākas konsultāciju firmas, kas veic augsnes, ūdens un mēslošanas līdzekļu analīzes un uz to pamata sniedz konsultācijas saviem klientiem. Ir svarīgi, ka augsnes analīzes, tostarp augiem pieejamā minerālā slāpekļa Nmin noteikšanu, audzētāji veic vairākas reizes sezonā, lai pārliecinātos, ka barības elementi ir pieejami augiem pietiekamā daudzumā. Tas ir svarīgi ne tikai kāpostu un puravu, bet arī zemeņu audzēšanā. Viena no tādām konsultāciju firmām ir Eurofin Agro. Šā gada jūnija sākumā tā publicēja internetā ļoti svarīgu informāciju par dažu barības elementu pēkšņu atbrīvošanos augsnē.
Šopavasar laika apstākļi Holandē bija ļoti līdzīgi Latvijas situācijai. Proti, martā, aprīlī un pat maijā siltie periodi mijās ar aukstiem un arī saulainā laikā dienas bija siltas, bet naktis vēsas. Kultūraugi sadīga, bet atpalika augšanā (tāpat kā pie mums). Arī mitruma ļoti pietrūka. Normāli Holandē maijā vidēji nolīst 61 mm nokrišņu, bet šogad bija tikai 33 mm. Puslīdz siltā augsnē sēnes un baktērijas bija aktivizējušās, bet mitruma trūkums kavēja to attīstību.
Dažas dienas pēc tam, kad jūnija sākumā pēkšņi nolija kārtīgs lietus, minerālā slāpekļa (Nmin) daudzums augsnē pēkšņi un strauji palielinājās no 70 kg/ha līdz pat 300 kg/ha atsevišķos laukos (vidēji līdz 185 kg/ha). Vienlaikus ar slāpekli palielinājās arī augiem pieejamā sēra un mazākā mērā arī fosfora daudzums. Tas notika tāpēc, ka mitrā augsnē mikroorganismi sāka strauji vairoties un noārdīt organisko vielu. Arī pamatmēslojumā iestrādātie minerālmēsli kļuva vairāk pieejami augiem.
No vienas puses, par slāpekļa un sēra palielinājumu varētu priecāties, bet nelaime tā, ka katrai augu sugai ir savas īpašas prasības pēc noteiktiem barības elementiem noteiktā attīstības posmā. Augšanā aizkavējušies augi ļoti bieži vienkārši nespēj uzņemt 300 kg N/ha, tāpēc liela tā daļa tiek izskalota, ja nokrišņi turpinās, vai arī traucē citu augiem nepieciešamu elementu uzņemšanu.
Kā jau teikts, organiskās vielas mineralizācijas procesā vispirms veidojas amonija formas slāpeklis un tikai vēlāk tas pārtop nitrāta formā. Amonija (NH4+) joni konkurē ar citiem katjoniem un var traucēt kālija, kalcija, magnija un citu katjonu uzņemšanos. Tādējādi augā un it sevišķi tā galotnē veidojas lielas ar ūdeni piepumpētas šūnas ar vājām sieniņām. Tieši tādas šūnas kļūst par vieglu upuri kaitēkļiem – laputīm, baltblusiņām, tripšiem un citiem, kā arī infekcijām, tostarp bakteriālajām. Jūnija vidū arī Latvijā kāpostu laukos strauji palielinājās laputu un cekulkožu populācijas. Arī kokos un krūmos strauji savairojas laputis. Bet pastāv arī citas briesmas.
No dārzeņu audzēšanas hidroponikā (Latvijā to dara ap 30 ha lielā platībā) mēs zinām, ka augi apēd amonija formas slāpekli kā bērni saldumus. Tieši tāpēc barības šķīdumu receptūrās vienmēr tiek ievērota noteikta proporcija starp abām slāpekļa formām (NH4- veido tikai 6–7% no kopējā N daudzuma). Uzņemot katjonus – amoniju, kāliju, dzelzi un citus –, sakne apmaina tos pret ūdeņraža joniem un pH pazeminās. Tas var notikt tieši sakņu zonā, nevis uzreiz visā laukā, tāpēc bieži paliek neievērots. Strauji pazeminoties skābuma reakcijai, palielinās Mn, Cu, Zn un B pieejamība saknēm.
Mikroelementi tieši tāpēc ir mikro, ka augam ir vajadzīgi ļoti nelielā daudzumā. To pārpalikums mēdz būt toksisks augiem un atšķirībā no trūkuma praktiski nav labojams. Ja kāda elementa augā trūkst, to var ātri iedot caur lapām, bet, ja tā ir par daudz, dabūt to ārā no auga nav iespējams. Visgrūtāk ir ar boru, kam ir ļoti šaura robeža starp par maz (mazāk nekā 0,2–0,3 mg/dm3) un par daudz (vairāk nekā 3,5 mg/dm3). Bora pārbagātība vizuāli ir ļoti līdzīga kalcija trūkumam, un faktisku lapas malas iedegas cēloni var noteikt, tikai veicot lapu vai lapu sulas analīzi.
Ja dārzeņu lauki būtu laistāmi arī sausuma periodā, augsnes mitrums tik strauji nemainītos un organisko vielu mineralizācija norisinātos vienmērīgāk, neradot pārbagātības un elementu proporcijas izjaukšanas risku. Pēc tirgotāju datiem, šogad dārzeņu un ogu audzētāji ir sākuši ierīkot laistīšanas, tostarp pilienlaistīšanas, sistēmas. Tas ir labi, jo pilienlaistīšana nodrošina arī fertigācijas iespējas, augiem var iedot nepieciešamos barības elementus tieši tad un tādā daudzumā, kad un cik nepieciešams, neriskējot ar spontānu organisko vielu mineralizāciju.
