Armands Kalniņš: Vai darba drošība pie mums strādā tikai “uz papīra”? 1
Autors: “Sunstar Group” valdes priekšsēdētājs Armands Kalniņš
Par spīti informācijas pārpilnībai, pēdējo piecu gadu laikā negadījumu skaits darba vietās palielinājies par 20%. Kas vainīgs – neapdomīgi un pārgalvīgi darbinieki vai arī darba devēji, kas nepietiekami seko līdzi darba drošības jautājumiem?
Ko darīt, lai vienkārši darba aizsardzības pamatprincipi kļūtu par ieradumu gan darba devējiem, gan ņēmējiem?
Šobrīd Latvijā ir ierasts uzskatīt, ka brīdī, kad darbinieks guvis kādu savainojumu darba laikā, vainīgs ir darba devējs.
Tomēr ne vienmēr tas tā ir. Vērtējot dažādas situācijas pēc būtības, liels skaits negadījumu notiek tieši instrukciju neievērošanas vai rupju pārkāpumu gadījumā.
Pirkstu zaudējumi darbā ar dažādu tehniku, kurā darbinieki savus pienākumus veikuši reibumā, ir tikai viens no piemēriem. Šī ir situācija, kur īstais pārkāpējs ir darbinieks, nevis darba devējs.
Tomēr likumdošana šos jautājumus nereti interpretē kā darba devēja vainu.
Valsts iestādes šādās situācijās ieņem cilvēkam, nevis darba devējam labvēlīgu pozīciju, jo teorētiski tieši cilvēks vienmēr būs “neaizsargātais”.
Atbildību vieglāk prasīt no apzinīgākās un nosacīti spēcīgākās puses. Šeit varam vilkt paralēlas ar vecākiem un bērniem – ja kopīgas pastaigas laikā bērns skries un pamatīgi nobrāzīs ceļgalus, vainīgi būs vecāki – pietiekami nepieskatīja.
Zināma taisnība šajā salīdzinājumā ir, tāpēc jautājums, uz kuru katram uzņēmējam vērts atbildēt, – vai esmu pietiekami sakārtojis visus ar darba drošību saistītos jautājumus, vai tomēr darba drošība pie mums strādā tikai “uz papīra”?
Šobrīd valsts mērogā varam vērot cīņu ar sekām, lai gan pareizāk būtu, ka darba aizsardzības jautājumus mēs apgūtu jau skolas solā.
Iedomājieties situāciju, ka jaunie speciālisti, stājoties darba attiecībās, jau būtu informēti par visiem darba drošības noteikumiem – obligātajām veselības pārbaudēm, darba riskiem u. c. aspektiem.
Tad darba devēju uzdevums būtu vien atgādināt šo informāciju. Diemžēl realitātē darba devējs skolo jau pieaugušus cilvēkus. Tas ir jautājums arī par attieksmi pašiem pret savu veselību un dzīvību.
Vai darba devējs var iemācīt 20, 30, 50 gadus vecam cilvēkam sākt domāt pašam par savu drošību? Diezin vai.
Nereti par tik pašsaprotamām lietām, ka būvniecībā jāvalkā ķivere vai teritorijā, kur norādīts, ka ir bīstami uzturēties, tiešām aizliegts iet.
Situācijas nopietnību apliecina arī Valsts darba inspekcijas dati – aizgājušajā gadā Latvijas darba vietās fiksēti 2182 nelaimes gadījumi, no kuriem 25 beigušies letāli.
Šogad līdz aprīļa beigām darba vietā cietuši jau 67 cilvēki, no kuriem 8 gadījumi bijuši letāli, taču 59 uzskatāmi par smagiem.
Ko darīt uzņēmuma vadītājam, lai radītu drošu darba vidi? Pirmkārt, rādīt savu piemēru.
Ja būvdarbu vadītājs pats nenēsā ķiveri, tad kāpēc lai to darītu viņa darbinieki?
Ja priekšnieks sakņupis sēž pie datora un neprot noregulēt savu krēslu atbilstoši galda augstuma un sava auguma proporcijai, tad šaubos, vai viņa darbinieki tam pievērsīs uzmanību. Atbildes slēpjas vienkāršās lietās.
Piemēram, iknedēļas sapulcēs iekļaut diskusiju par darba vides uzlabošanas iespējām.
Iespējams, uzņēmumā nepieciešama kāda ergoterapeita, datu aizsardzības vai darba drošības speciālista lekcija, varbūt vingrošana vai uztura speciālista lekcija.
Ja gribam reālas izmaiņas statistikas datos, jāsāk no sevis, nevis jāmeklē, kurš vainīgāks – darbinieks, darba devējs vai valsts.
