Vai dabas takas pieejamas visiem? Novērojumi un ieteikumi 0
Dabas tūrisms Latvijā kļūst aizvien populārāks un piedāvā jaunas iespējas atpūtai. Iedzīvotāji siltās brīvdienas vēlas pavadīt nevis iekštelpās, bet svaigā gaisā. Lai gan būt pie dabas un baudīt tūrismu ir tiesības ikvienam, tomēr liela daļa apskates objektu Latvijā nav visiem pieejami. To apstiprina arī apvienības Apeirons vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.
Vides pieejamība nav saistāma tikai ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi. Vide jāpielāgo lielākajai daļai sabiedrības: riteņbraucējiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, maziem bērniem, senioriem, personām, kas guvušas traumu vai cieš no kādas slimības.
Trūkst informācijas un izpratnes
Parasti dabas tūrisma objekti atrodas attālāk no apdzīvotām vietām, tāpēc vispirms jāpārdomā, kā cilvēkiem ar invaliditāti nokļūt līdz konkrētajai vietai – jābūt atbilstošai autostāvvietai. “Cilvēks ratiņkrēslā nevar fiksi ieskriet mežā vai krūmos, lai nokārtotos, tāpēc jābūt arī pielāgotai tualetei,” piebilst Jurģis Briedis. “Ja zināms, ka tūrisma objektā nebūs pieejamas labierīcības, daudzus tas vispār attur no apmeklējuma.”
Jāņem vērā arī tas, kā no autostāvvietas var nokļūt līdz dabas objektam. Ne vienmēr vajag koka laipas vai betonētu segumu. Arī grantēts, labi noblietēts ceļš ir gana labs, lai pa to pārvietotos ratiņkrēslā, tikai tas jāzina iepriekš, jo jāpaņem tāds ratiņkrēsls, ar ko vieglāk braukt pa nelīdzenu virsmu.
Būtisks apstāklis, kas liek pieņemt lēmumu par atteikšanos no tūrisma objektu apmeklēšanas, ir informācijas trūkums. Ir gana daudz objektu, par kuru pieejamību potenciālie apmeklētāji nemaz nezina. Informācija jāapkopo informācijas centriem, stāsta speciālists.
“Arī izpratne par dabas pieejamību nav pietiekama. Ļaudis domā, ka ārpus pilsētas nekas nebūs sasniedzams. Daudzi baidās, uzskata, ka tas var būt bīstami – paklups aiz kādas koka saknes un gūs traumu.”
Jābūt norādēm un brīdinājumiem
Ir zināmi kritēriji, kas nosaka, kādiem jābūt apstākļiem, lai dabas objekts būtu draudzīgs un pieejams. “Mēdz būt tā, ka ir šķietami smuka laipa, kas sākas no autostāvvietas, bet, dodoties uz priekšu, kādā posmā pēkšņi ir straujš slīpums. Cilvēks tiek iedzīts strupceļā, jo laipas šauruma dēļ atpakaļ vairs nevar tikt. Protams, laipai nav jābūt tādai, lai visur var apgriezties pretējā virzienā, bet ik pēc noteikta attāluma tas būtu jāparedz,” skaidro vides speciālists.
Piemēram, Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir mainīgs reljefs, bet visur ir norādes, kas cilvēkus ratiņkrēslā brīdina par viņiem nepiemērotu slīpumu. Tad var braukt pa otru pusi, kur ceļš ir lēzenāks. Pretējā gadījumā cilvēks nobrauc pa stāvo nogāzi un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. “Norādes un brīdinājumi ļauj saprast, ar ko jārēķinās. Ja ir asistents, var doties lejup pa slīpo ceļu, bet viens pats ratiņkrēslā neriskēs un lejā nebrauks. Protams, arī pārvietojoties ar asistentu, drošības labad jāievēro slīpuma robežas, citādi tas var kļūt par ekstrēmu pasākumu.”
Nedomā par apmeklētājiem
Lielā Ķemeru tīreļa laipa ir izveidota samērā nesen, tomēr tā ir tik šaura, ka nav piemērota pat bērnu ratiņiem. Tā būtu ideāla vieta, kur doties ģimenēm – nav nekādu pacēlumu, uzkalnu, tikai horizontāla taka. “Kad jautājām, kāpēc laipa nav pieejama konkrētām ļaužu grupām, pretī saņēmām atbildi, ka tāds nebija uzstādījums. Pilnībā nav domāts par to, kas dabas taku apmeklēs. Šādu gadījumu dēļ mēs dodamies un runājam ar cilvēkiem. Dažkārt šķiet, ka tas viss ir lieki, bet ik pa laikam kāds ieklausās un, iespējams, nākamajā projektā vidi veidos pieejamu visiem,” vērtē Jurģis Briedis.
Cilvēki par to parasti aizdomājas, atgriežoties no ārzemēm. Ja pamana, ka tur ļaudis ar invaliditāti dodas uz kempingiem, šādu iespēju pēc tam piedāvā arī mūsu valstī. “Kolēģis, kurš kādu laika posmu strādāja ārpus Latvijas, novēroja, ka tur cilvēkus ratiņkrēslā var redzēt katru dienu. Latvijā var mēnesi staigāt pa pilsētu, bet nevienu nemanīt, it īpaši, ja dzīvo ārpus Rīgas, bet nav jau tā, ka ārzemēs cilvēku ratiņkrēslos būtu vairāk!”
Tur, kur ir lielāks apmeklētāju skaits, ir arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Ne vienmēr viņi ir ratiņkrēslā, bet varbūt ar spieķi vai staiguli, kas tāpat liecina par grūtībām pārvietoties. Iespējams, dabas objektā vajag uzlikt kādu soliņu, jo, piemēram, seniors nespēj noiet tik lielu attālumu kā jaunietis un vēlas atvilkt elpu.
Jāņem vērā vēl tas, lai cilvēks ar redzes vai dzirdes traucējumiem spēj saņemt informāciju. “Aizejot uz banku, pretī sniedz līgumu ar ļoti maza izmēra burtiem, ko grūti salasīt pat bez redzes traucējumiem. Par šādiem sīkumiem ir jādomā! Vienmēr var sākt ar kādu mazumiņu, piemēram, noņemt ieejas slieksni vai uzlikt visiem redzamas zīmes,” aicina vides pieejamības eksperts.
Pieejamība aizsargā vidi
“Ja izveido pārdomātu infrastruktūru, cilvēki to izmanto. Ne vienmēr vides pieejamība vai universālais dizains, ko mēs cenšamies popularizēt, attiecas uz cilvēku ar invaliditāti, kurš šo objektu izmanto varbūt reizi mēnesī. Dabas takas vēlas apmeklēt arī ģimenes ar bērniem ratiņos,” atgādina Jurģis Briedis.
Turklāt vides pieejamība iet roku rokā ar dabas aizsardzību. Ja izveido pārdomātu infrastruktūru, piemēram, pieeju pie jūras, sabiedrība to izmanto. Ja nav atbilstošas infrastruktūras, iet, kur pagadās, kur ērtāk – vairāk izbradā neatļautās zonas, teiksim, pelēkās kāpas. Jābūt norādēm, ka konkrētā vietā ir autostāvvieta, ieeja, atkritumu tvertnes, galdiņi. Pretējā gadījumā iebrauks mežā, atkritumus izmetīs pa roku galam un pikniku uztaisīs tur, kur ērtāk.
Ja vide tiek veidota, domājot par cilvēku interesēm, tas tiek novērtēts. Parasti rīkojas pretēji, piemēram, tā vietā, lai izbradātajā zālienā ierīkotu skaistu taciņu, zālienu sēj no jauna, taku uzrok vai kā citādi mēģina atturēt cilvēkus iet pa ierasto trajektoriju.
Vēlas justies droši
Protams, ir ļaudis, kuri uzskata, ka vides pieejamība nav vajadzīga, jo tā ir lieka naudas šķiešana. Tas vairāk raksturīgs vecākajai paaudzei, kas ilgus gadus strādājusi un dzīvojusi citā sistēmā. Mainoties paaudzēm, vides pieejamības skeptiķu kļūst aizvien mazāk, novērojis Jurģis Briedis. Būvējot jaunas ēkas, par to vairs nav jautājumu – jaunāki arhitekti arī apstiprina, ka vides pieejamība ir norma.
“Ir muļķīgi spriest par ekonomisko pamatojumu. Mēs dzīvojam valstī ar eiropeiskām vērtībām, kur par savējiem jārūpējas. Ja kādam ģimenē ir slikti, mēs taču nesākam domāt, cik šis ģimenes loceklis ir neizdevīgs, kā no viņa varētu atbrīvoties un aizsūtīt uz mežu. Arī valstij jāparūpējas par cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk. Tiklīdz sākas problēmas, var just, ka zūd valsts un apkārtējās sabiedrības atbalsts. Daudzi tāpēc aizbrauc,” novērojis Jurģis Briedis. “Arī tiem, kuri ir veseli, zemapziņā mēdz būt doma – ja ar mani kaut kas notiks, ko tad? Cilvēki vēlas dzīvot ar pārliecību: ja ar mani atgadīsies kaut kas slikts, par mani parūpēsies.”
Aptuveni 10% iedzīvotāju vides pieejamība ir dzīves nepieciešamība. Tomēr pieejamība atvieglo dzīvi un noder ap 80% cilvēku, tostarp maziem bērniem, ģimenēm ar bērnu ratiņiem, senioriem, vecāka gadagājuma tūristiem, cilvēkiem ar īslaicīgu invaliditāti un traumām. Piemēram, Lielo ģildi daudzi seniori neapmeklē, jo nespēj uzkāpt ceturtajā stāvā. Cilvēkam nav kustību traucējumu, viņš regulāri pārvietojas, bet varbūt ir kāda sirdskaite vai cita slimība. Daudzi neizmanto vilcienus tikai tāpēc, ka grūti iekāpt vagonā.
Universāls dizains
Eiropā un citur pasaulē pamazām ievieš universālo dizainu: iekļaujošu, visiem pieejamu vidi, kas veicina integrāciju un vienlīdzību.
Universālā dizaina stratēģija ir veidot vidi, kur netiek nodalīti cilvēki ar kustību traucējumiem. Patlaban pieejamību nereti risina tā, ka ierīko liftu ar speciālu norādi Invalīdiem, kas tiek izmantots ļoti reti. Varbūt lifts nemaz nav vajadzīgs, bet tā vietā var uzlikt uzbrauktuvi vai ierīkot visiem pieejamu liftu. Piemēram, pie mājas durvīm ir kāpnes un blakus – uzbrauktuve, kas paredzēta ratiņiem. Universālā dizaina gadījumā būtu tikai uzbrauktuve, pa kuru var gan staigāt, gan uzbraukt. Tad vairs nebūtu nodalīšanas, marķēšanas, sētas durvju, sarkanu uzrakstu vai zīmju. Košo uzrakstu vietā pirms pirmā un pēc pēdējā pakāpiena var uzlikt citas krāsas flīzes. Cilvēki, kam tas nav aktuāli, nemaz nezinās, ka tas daudziem palīdz ērtāk pārvietoties, piemērus min Jurģis Briedis. Autoostās vai dzelzceļa stacijās derētu padomāt, kur tiek novietota informācija, lai cilvēks to spēj salasīt gan augstuma, gan krāsu ziņā, piemēram, sarkani cipari uz melna fona personām ar redzes traucējumiem nav saskatāmi, turpretī zaļi burti vai cipari ir labi redzami.
Prioritāšu saraksta apakšā
2014. gadā apvienība Apeirons un biedrība Babyroom pētīja vides pieejamību Vidzemē, kur secināja, ka tikai 5% sabiedrisko vietu ir pieejamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī ģimenēm ar bērnu ratiņiem. Jauns apsekojums nav veikts, bet Jurģis Briedis ir pārliecināts, ka situācija nav īpaši uzlabojusies. Valsts institūcijas, piemēram, Ekonomikas, Labklājības un Kultūras ministrija šādiem cilvēkiem vispār nav pieejama, kaut gan šīm iestādēm būtu jārāda piemērs pārējai sabiedrībai. Varbūt tā vietā, lai atrunātos ar līdzekļu trūkumu, ministrijas no vēsturiskajām ēkām varētu pārcelties uz modernākām un pieejamākām? “Kā valsts iestāde var nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, ja tā viņiem nav pieejama? Tas liecina, ka vides pieejamība ir prioritāšu saraksta beigās. Atklāj ierēdņu attieksmi un domāšanu, sak, viņi jau var pagaidīt. Līdzekļi ir, bet jautājums – kur tos novirza un kas ir prioritāte,” prāto eksperts.
Mēs jau gadiem cenšamies veicināt uzlabojumus, bet tas prasa laiku. Jāatrod kāds, kurš sadzird un palīdz idejas virzīt tālāk. Latvijā cilvēkam ar invaliditāti ir uzkrauta birokrātija. Lai nokārtotu invaliditāti, saņemtu asistentu vai ratiņkrēslu, jāiesniedz kaudze dokumentu. Tas viss summējas, un persona to vien dara, kā vāc un iesniedz dokumentus. Ir jābūt ļoti lielai motivācijai, vēlmei un spēkam, lai brīvajā laikā papildus ietu un cīnītos par savām tiesībām. Protams, šādi cilvēki atrodas. Viens no viņiem ir Aigars Bolis, kurš jau 20 gadu cīnās par vides pieejamību. Apeirona darbības dēļ vides pieejamības jomā pamazām notiek pozitīvas pārmaiņas. Protams, Eiropas regulas arī ierēdņiem dod impulsu risināt šos jautājumus, kaut gan tos bieži atliek. “Ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā, iespējams, vide, it īpaši transports, vēl ilgi nebūtu pieejami,” uzskata speciālists.
Pamazām veic uzlabojumus
Apeirons kopā ar sabiedrību Latvijas Valsts meži sākuši apbraukāt dabas objektus un ir apzinājuši vietas, kas ir pieejamas, kā arī fiksējuši dažādus trūkumus. “Kopā ar uzņēmumu Latvijas Zaļā kustība plānojam izsniegt sertifikātu Nāc!, kas apstiprina, ka vietas ir pieejamas personām ar invaliditāti un atbilst vajadzīgajiem kritērijiem,” atklāj Jurģis Briedis.
Ir bezmaksas mobilā aplikācija Mapeirons, kurā arī apkopoti Latvijā pieejamie dabas objekti, kafejnīcas, tualetes, restorāni, mācību iestādes. “Protams, mums nav tik daudz resursu, lai pilnībā apsekotu un pārbaudītu visu Latvijas teritoriju. Aplikācija Mapeirons no citām atšķiras ar to, ka mēs, Apeirona pārstāvji, paši braucam uz konkrētajām vietām un pārbaudām, lai dati būtu objektīvi,” paskaidro speciālists. Citās šāda veida aplikācijās apmeklētāji paši atzīmē pieejamību, bet tad zūd ticamība. Piemēram, kādam konkrētajā vietā ļoti paticis, jo viņam līdzi bijuši 10 draugi, kuri palīdzējuši piekļūt un aiznesuši, kur nepieciešams. Cits aizbrauc uz šo vietu un atklāj, ka patiesība ir citāda un nekas īsti nav pieejams.
Patlaban draudzīgi tūrisma objekti ir Tērvetes dabas parks, daļa no Līgatnes dabas parka, Rojas pludmale un laipas. Ar Apeironu piekritusi sadarboties arī Ventspils novada Jūrkalne, Salacgrīvas novads un Ainažu mols, kā arī Mērsrags – pie Mērsraga bākas stāvlaukumā būs tualete. Savukārt pie Kuldīgas vecā rātsnama būvēs pacēlāju.
Pagājušajā gadā Lucavsalā ierīkoja īpašu pludmali cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā, tomēr nav padomāts par tualetēm. “Lucavsalā ir pārvietojama tualetes būdiņa, kas novietota tuvāk autostāvvietai, nevis pludmalei. No pludmales līdz stāvvietai jāmēro diezgan liels attālums. Varbūt, sākoties sezonai, to novietos tuvāk pludmalei,” prāto speciālists. “Piemēram, Zviedrijā uzskata, ka visām pludmalēm jābūt pieejamām.”
Mūsu eksperts JURĢIS BRIEDIS, vides pieejamības pārzinātājs
