Šausmīgās dzemdībās mājās mirst bērns un māte. Kas ir draudze, kurā liedz doties pie ārsta? Stāsta pilnā versija 6
Divdesmit vienu gadu vecajai Līvai 14. maijā sākās dzemdības. Viņas vīrs Renārs, tēvs Valdis un reliģiskās draudzes garīgā līdera sieva Solvita nolēma dzemdības pieņemt paši. Nevienam no viņiem nebija medicīniskas izglītības. Sieviete aizskrējusi uz aptieku pēc vienreizējas lietošanas paladziņiem. Dzemdības bijušas smagas, Līva ik pa laikam bijusi bezsamaņā, bijuši krampji.
Vīrieši turējuši dzemdētājas kājas, mutē viņai likta karote. Taču bērniņš piedzimis nosmacis…
Tikmēr Līva mocījusies krampjos un bijusi bezsamaņā. Solvita aizbraukusi, bet dzemdētājas vīrs un tēvs palikuši. Nākamajā dienā no rīta Līva gārgusi, vēmusi zaļas gļotas, un tēvs viņai devis padzerties ūdeni. Tas nelīdzējis, un jaunā sieviete nomirusi no vissmagākās grūtniecības toksikozes formas – eklampsijas.
Šādi šausminoši fakti, kas izklausās neticami 21. gadsimta Latvijā, pagājušajā nedēļā izskanēja prokurores Zinaīdas Egles apsūdzībā Zemgales rajona tiesā, kur sākās krimināllietas izskatīšana par notikumiem kādā mājā Jelgavā šā gada 14.–15. maijā. Trīs personas tiek apsūdzētas pēc Krimināllikuma 137. un 141. panta 2.d. par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības.
Par to draud cietumsods līdz astoņiem gadiem. Divi apsūdzētie – 25 gadus vecais Renārs (redakcijai uzvārds zināms, taču ņemot vērā, ka viņš nav saistīts ar draudzes vadību, to neminam) un 51 gadu vecais Valdis Simsons – atrodas pirmstiesas apcietinājumā un uz tiesu tika konvojēti, bet 40 gadus vecā Solvita Dāvida ir uz brīvām kājām.
Šajā tiesas procesā cietušo personu nav un neviens nekādu kompensāciju nepieprasa.
S. Dāvida savu vainu neatzina, vīrieši atzina daļēji – klāt esot bijuši, darbības veikuši, bet neatļauta ārstniecība nebijusi.
Tiesvedība būs gara un smaga. Sēdes noliktas vairākus mēnešus uz priekšu, tiks nopratināti daudzi liecinieki, tajā skaitā arī Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes garīgais līderis Jānis Dāvids. Draudzē – 177 locekļi. Iepriekšminētie cilvēki ir draudzes locekļi. Apsūdzētais Valdis Simsons, pēc “Lursoft” sniegtajām ziņām, ir šīs nelielās draudzes galvenā amatpersona – draudzes gans.
Vai tiesa atzīs trīs apsūdzēto vainu, vēl tik ātri neuzzināsim. Taču es nolēmu papētīt un iegūt informāciju ārpus tiesas procesa – kas iesaistītajām personām lika nevērsties pēc profesionālas medicīniskas palīdzības. Spriežot pēc avotu stāstītā, atsevišķām publikācijām, Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekļi tiek aicināti uz aklu paklausību draudzes līderim, norobežošanos no laicīgās dzīves, mantas neieredzēšanu, atteikšanos no grāmatām, piemiņas lietām, relikvijām, žurnāliem, interneta ziņām, video, kavēšanās atmiņās, attiecību uzturēšanas ar cilvēkiem ārpus draudzes.
Slikti arī izmantot pasaules gudrības. Un pēc konteksta nojaušams, ka šie kaitīgie “pasaules gudrību” pārstāvji ir arī mediķi, tāpēc uz tiem labāk nepaļauties…
Labāk grūtās dzemdībās “piesaukt Debestēvu par palīgu”, labāk nepaklausīt ārstu ieteikumam, ka dzemdētājai pret streptokoka infekciju vajadzīgas antibiotikas, bet tā vietā “stiprināties ar Dieva vārdu”, bet, ja mazulim ir augsta temperatūra, tad draudzes locekļiem labāk “izsūtīt īsziņas, lai mūs piemin lūgšanās” (šie ir citāti no draudzes 2017. gada izdevuma, kurā jauni pāri dalās ar savu pieredzi dzemdībās un bērna ārstniecībā; skaidrības labad jāpiebilst, ka šajā izdevumā publicētajos divu ģimeņu pieredzes stāstos lasāms, ka dzemdētājas šajos gadījumos uz slimnīcu devušās, tātad mediķu palīdzība, kaut ar iebildumiem, bet pieņemta).
Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze ir Latvijā oficiāli reģistrēta, pēc 2018. gada draudzes pārskata secināms, ka tajā ir 132 pilngadīgi un 45 nepilngadīgi locekļi.
Nekādi “negatīvi signāli” oficiālajās valsts iestādēs neesot saņemti.
Kā noskaidroju Valsts policijā, tā esot informēta par šo draudzi, tomēr plašāk šobrīd nekomentē tās rīcībā esošo informāciju. “Latvijas Avīzei” policijas pārstāve vienīgi teica, ka policija pievēršot uzmanību jebkādai informācijai par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem un iedzīvotāji tiek aicināti ziņot par tiem.
Atkritējas liecība
Pagājušajā nedēļā Zemgales rajona tiesā notikušajā sēdē kā pirmā liecību tiesā sniedza Kristīne – apsūdzētā Renāra māsa. Viņa pēc notikušā pati uzmeklējusi policiju, lai saprastu, kas noticis ar brāli un labo paziņu Līvu. Kristīne pirms trim gadiem aizgājusi no draudzes, jo viņai neesot bijis pieņemami, ka tā esot pārvērtusies par sektu un sākusi ierobežot un kontrolēt cilvēkus – ko viņi drīkst zināt, darīt, ar kuriem cilvēkiem ārpus draudzes kontaktēties un ar kuriem – ne.
Kristīne uzskata, ka Līvas un viņas bērniņa nāvē vainojami draudzes pēdējos gados radikalizējušies uzskati.
“Līvu pēdējoreiz redzēju 2017. gada novembrī. Viņa arī bija aizgājusi no draudzes, bet viņai uzstājīgi zvanīja tētis un aicināja atpakaļ. Jutu, ka Līva atgriezīsies. Tas bija liels spiediens.
Jo ar tiem, kas pametuši draudzi, palikušie nedrīkst vairs nekādi kontaktēties. Vecāki un brālis ar mani nekomunicē, es mēģināju no savas puses, bet neveiksmīgi.
Agrāk draudzes locekļiem ārstu apmeklējumi nebija aizliegti. Taču, kad par draudzes garīgo līderi kļuva Jānis Dāvids, viņš sāka liegt apmeklēt ārstus – to uzskatīja par vājas ticības pazīmi, iešanu pret Dieva gribu. Ja cilvēks saslima, par viņu lūdzās, pielietoja tautas medicīnu. Nedomāju, ka brālis Līvai gribēja ļaunu, tāpat viņas tēvs, kurš ir ļoti ticīgs cilvēks,” tiesā teica Kristīne.
Jaunā sieviete domā, ka pēc šādas ārstu noliegšanas bijis tikai laika jautājums, kad notiks šāda traģēdija. Kristīne gan teica, ka draudzes statūtos neesot rakstīts, ka jāizvairoties no ārstiem, tikai maksimāli jāpaļaujoties uz ticību. Taču aizliegums parādoties sarunās un ieteikumos.
“Tas ir tāds milzīgs psiholoģisks spiediens – to es tikai tagad saprotu, kad esmu no draudzes aizgājusi. Ja es kaut ko gribēju, man vajadzēja prasīt atļauju tētim, savukārt viņš prasīja atļauju draudzes vadībai. Lemt pašai nozīmēja miesas prāta piepildīšanu. Viss bija jāizlūdzas. Visas likstas ar veselību piedēvēja ticības vājumam.
Domāju, ka mans brālis nemeklēja ārstu palīdzību, jo baidījās, ka draudze tad liks atteikties no tuviniekiem un Dievs sodīs.
Arī es ilgi vilcinājos ar aiziešanu no draudzes, jo nav viegli nostāties pret to, kam tik ilgi esi ticējis. Pat tagad, jau trīs gadus esot prom, stāvot tiesas priekšā, jūtos vainīga, ka stāstu par to, kas notiek draudzē, jo tas draudzes locekļiem ir aizliegts. Bet es to daru tāpēc, ka varbūt tas kādam izglābs dzīvību,” asarām acīs tiesā teica Kristīne.
Vienlaikus viņa piebilda, ka viss teiktais nenozīmē, ka draudzes cilvēki ir stulbi, taču ar viņiem tiekot manipulēts, nemitīgi norādīts uz ticības vājumu, ka ģimenes saites nedrīkstot būt stiprākas par draudzi un ticību Dievam. Tieši tāpēc pēdējos gados daudziem draudzes cilvēkiem likts pārdot savas mājas un pārcelties uz dzīvošanu vairākām ģimenēm kopā. Arī mājā, kurā mira Līva un viņas bērniņš, vienkopus dzīvojušas vairākas ģimenes.
Kristīne sacīja, ka arī viņas vecākiem draudzes vadība likusi pārdot mājas, jo, lūk, draudzes locekļiem nedrīkstot piederēt īpašums, kur dzimis kāds atkritējs no draudzes – konkrētajā gadījumā viņa, Kristīne. Tā esot vecāku neizdarība, ka kaut kas tāds varējis notikt.
Dievs kā vienīgais dakteris
Pirmajā tiesas sēdē tika nopratināti vēl divi liecinieki: apsūdzētā Renāra vecāki. Abi izteikumos bija ļoti uzmanīgi un izvairīgi.
Māte sacīja, ka Līvai un viņas dēlam bijusi stipra ticība, ka būs labi dzemdībās.
Tēvs apgalvoja, ka par dzemdībām mājās ar jauniešiem neesot runājis, ļoti gaidījis mazbērnu. Uz jautājumu tiesā, kas notiek, ja kādam no draudzes nepieciešama medicīniska palīdzība, atbildēja: “Tad palīdzību prasa tam, kas blakus. Ja nevar paprasīt, tad klātesošie lemj, ko darīt.” Starp citu, pašiem bērni dzimuši slimnīcā, kā Renāra tēvs pats apgalvoja.
Tiesā abi apcietinātie lūdza viņus atbrīvot no apcietinājuma: pirmais lūgumu ne ar ko nepamatoja, otrais to lūdza tāpēc, ka sieva esot bezpalīdzības stāvoklī. Tiesa šo lūgumu neapmierināja.
“Jūs redzējāt, ka apsūdzētie nemaz nepārdzīvo notikušo, jo, viņuprāt, tā bija Dieva griba, ka meitene un bērniņš nomira!” man teica kāda jauna sieviete, kas arī bija ieradusies uz tiesas sēdi. Viņa apprecējusi vīrieti, kas bija draudzes loceklis. Ilgu laiku dzīve bijusi normāla, bet pirms pāris gadiem esot sākusies šantāža: draudzes vadība esot likusi pārdot īpašumus, kontrolēta privātā dzīve. Kad nepakļāvušies, no draudzes izslēgti.
Sieviete uzskata, ka policijai vajadzētu nopietni pārbaudīt draudzes darbību: gan par īpašumiem, gan mīklaini mirušiem un pazudušiem cilvēkiem.
“Jūs par šo draudzi no pašiem locekļiem neko neuzzināsiet, jo viņiem noliegts par sevi un draudzi runāt, un Jāni Dāvidu neatradīsiet, jo viņš tagad no visiem slēpjas,” man saka Anita, apsūdzētā Simsona māsa, kura arī bija ieradusies uz tiesu.
Viņa draudzi esot pametusi jau krietni sen, jo nebija pieņemami stingrie nosacījumi, piemēram, aizliegums sievietēm valkāt bikses, visiem – aizliegums skatīties televīziju, teātri, dejot, lasīt laicīgas grāmatas un citas laicīgas lietas. Arī lietot alkoholiskus dzērienus un smēķēt.
“Kopumā draudzē ir kārtīgi, godīgi un strādīgi cilvēki, kas cenšas dzīvot pēc valsts likumiem un noliedz ārišķības, arī, piemēram, svētbildes, krustiņus kaklā.
Draudzei nav mācītāja, bet ir svētais gans – garīgais līderis. Galvenā ir Bībele, kas sanākšanas reizēs tiek lasīta. Noliegts mācīties par mediķiem, jo Dievs ir ārsts.
Pašiem gan agrāk netika aizliegts iet pie ārstiem un dzemdēt slimnīcās, manam brālim visi bērni dzimuši slimnīcā. To, kā bija agrāk, varēja pieņemt vai nepieņemt, nekas ārkārtējs, bet tas, kas notiek pēdējos trīs gadus, ir šausmas,” man saka Anita.
“Par savu brāli kā par cilvēku nevaru teikt neviena slikta vārda, bet Jānis Dāvids viņam, manuprāt, ir izskalojis smadzenes – ko viņš saka, tas ir kā likums.
Dāvids liek sevi dēvēt par Svēto garu, kam ik pa laikam nāk apskaidrības, kam jāpakļaujas, piemēram, kādi īpašumi jāpārdod, kam ar ko jāprecas vai jāšķiras.
Draudzei ir septiņi gani, kas izpilda Svētā gara apskaidrības. Brālim bija galdniecība un maiznīca, bet to viņš pārdeva. Pēdējā laikā Dāvids īpaši pievērsās laicīgai mantai un īpašumiem, tos lika pārdot, bet cilvēkiem apvienoties dzīvošanai kopīgās mājās, kas ir vairākās vietās Latvijā un arī tika celtas no jauna. Viss it kā notiek brīvprātīgi. Kur paliek nauda, nezinu. Bet pavisam traki ir ar to, ka nedrīkst iet pie dakteriem: nu kā tā var!?”
Garīgais līderis slapstās
Nedēļas laikā man tā arī neizdevās satikt Jāni Dāvidu jeb, kā viņu dēvē draudzes locekļi, Svēto garu.
Internetā par viņu informācija skopa – tur atrodami ieraksti, ka viņš ir bijis Svētes maiznīcas saimnieks, taču ziņas ir vismaz dažus gadus vecas.
SIA “Svētes maize” joprojām darbojas, bet to J. Dāvids un tagad apsūdzētais V. Simsons (uzņēmums “Svētes maize” viņiem piederēja attiecīgi 52,97% un 47,03%) februārī pārdevuši citam Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes loceklim Robertam Neimanim.
Sazvanīts R. Neimanis atteicās man dot J. Dāvida telefona numuru un arī sacīja, ka J. Dāvids diez vai gribēšot ar mani sazināties. Nepalīdzēja arī mani argumenti, ka rakstīšu par tiesā dzirdēto un, lai raksts būtu objektīvs, svarīgs būtu arī draudzes garīgā līdera viedoklis.
Paša R. Neimaņa īsais komentārs par notikušo: sievietes un bērna nāve bijis negadījums, Kristīnes un citu draudzes atkritēju liecības ir vienpusējas.
Abiem apsūdzētajiem vīriešiem man nav iespējams pajautāt versiju par notikušo, ņemot vērā, ka viņi atrodas apcietinājumā. Taču trešo apsūdzēto – Solvitu Dāvidu – satiku, klauvējot pie apsūdzētā V. Simsona mājas durvīm. S. Dāvida tur cepa pankūkas.
Saruna mums gan iznāca tikai uz lieveņa, turklāt sieviete atteicās runāt par tiesas prāvu.
Kad lūdzu iespēju satikt viņas vīru Jāni Dāvidu, lai noskaidrotu viņa skatījumu par draudzes dzīvi un Jelgavā notikušo traģēdiju, tad Solvita atbildēja, ka vīrs to negribēšot. Sieviete arī atteicās pierakstīt manu telefona numuru, lai nodotu to vīram un man piezvanītu.
Pārdeva īpašumus un mantu
Lielvārdes novada iedzīvotāja Gunita (vārds mainīts) ar vīru Pirmo evaņģēlisko Jēzus draudzi nolēmusi pamest pēc 2018. gada 19. augustā notikušā, kad pie viņiem lauku mājās esot ieradies tagad apsūdzētais V. Simsons un teicis, ka tajā pašā vakarā māja abiem jāatstājot un jāpārceļoties uz kopdzīvošanas māju Lēdmanes pagastā, bet viņu māja tikšot nodedzināta, jo esot nešķīsta.
Vīrs kliedzis pretim, ka to nedarīšot. Vēl trīs nedēļas draudzes gani braukuši viņus pārliecināt – gan abus kopā, gan atsevišķi –, bet neveiksmīgi.
Gunita bijusi klāt sapulcēs, kad Jānis Dāvids parādījies, bijusi draudzes izdevuma “Mēs” redakcijas sastāvā un var liecināt gan par to, kā bija agrāk un kā notika pārmaiņas.
“Mēs daudzus gadus bijām ļoti normāla draudze ar kristīgām vērtībām un bez fanātisma. Rūpējāmies par veciem savas draudzes locekļiem, katram bija sava privātā dzīve, kurā draudze nejaucās. Nevienam nelika pārdot īpašumus, mantu un nelika iet dzīvot kopus mājās.
Nebija nekādas runas par to, ka vajadzētu atteikties no ārstiem, – tas parādījās līdz ar J. Dāvida atnākšanu, kurš liedza apmeklēt ne tikai ārstus, arī zobārstus, bet arī teica, ka medikamentus nevajag lietot.
Cilvēki bija pārbiedēti par to, kas ticības vārdā jādara, bet domāju, ka pa kluso kādi jau medicīnu izmantoja,” man saka Gunita.
Kundze atceras, ka J. Dāvids draudzē parādījies 2015. gada septembrī. Tā paša gada oktobrī draudzē bijusi sapulce, kurā visus pārliecinājis, ka būs draudzes pravietis – Svētais gars. Iepriekšējam pravietim šis statuss atņemts – vēlāk viņam likts pārdot galdniecību, un šobrīd viņš mitinoties vienā no kopusmājām.
J. Dāvids sācis sludināt, ka 2019. gada janvārī pasauli sagaidot lielas briesmas, draudzes locekļiem jāejot projām no darba, jāpārdodot īpašumi un manta, biznesi jālikvidējot. Kā vēlāk izrādījās, nekāda kataklizma gan neesot notikusi…
“Un cilvēki klausīja. Pārdeva galdniecības, siltumnīcas, automazgātavas, automašīnas, turklāt to lika darīt līdz konkrētam datumam.
Piemēram, manam vīram lika atstāt māju Cēsu pusē, un mēs apmetāmies manu senču mājās Lielvārdes novadā. Lika pārdot arī vienu no divām ģimenes automašīnām, ko arī izdarījām. Kad mums lika atstāt arī otru māju, mēs vairs neizturējām,” atzīstas Gunita.
Kur palika nauda par īpašumiem un mantu? Gunita zina teikt, ka tā tika ieguldīta kopus māju uzturēšanā un būvēšanā no jauna vairākās Latvijas vietās. Viena tāda nepabeigta divstāvu jaunbūve ar desmit guļamistabām slejas arī Gunitas senču mājas pagalmā. Ko ar to tagad darīt, Gunita nezinot. Bet esot tādas mājās vairākās Latvijas vietās, kur tās ir apdzīvotas.
“Simsonu vada pārliecība, fanātisms, ka draudze var izveidot kristīgu sabiedrību, bet Dāvidā es redzu varaskāri, manipulatoru, kurš uzdodas par pravieti un dod pavēles.
Dāvids bārdamies gāja sapulcēs, un daudzi cilvēki bailēs drebēja pilnīgi fiziski. Prasīja pilnīgu paklausību, bet vienlaikus ir arī bailīgs – jūs nedabūsiet viņu rokā, jo viņš bēguļo.
Arī sapulcēs iepriekš viņš piekodināja nekur uz āru nepaust viņa vārdu, draudzes izdevuma redakcijai lika aiz auss, lai nekur netiktu drukāts viņa vārds. Kāpēc?” jautā Gunita.
“Draudzē ir nepārtraukta zombēšana. Agrāk mēs katrs par sevi ikdienā bijām, ar saviem darbiem un studijām, bet ar Dāvida atnākšanu visiem nu bija jābūt plikiem un nabagiem, jāstrādā vienam ar otru kopā kā kolhozā. Agrāk draudze mantu uzskatīja par Dieva svētību, bet Dāvids visu sagrieza kājām gaisā.” Gunita par notiekošo draudzē esot gatava liecināt arī policijai, ja tā izrādīšot interesi.
Slimajiem jāpaļaujas uz ticību
Gunita stāsta arī par kādu vīrieti, kuram draudzes vadība esot likusi atstāt slimnīcu, nelietot zāles un kuru vēlāk atrada noslīkušu Ogres upē. Par sievieti, kuru draudze izņēmusi no slimnīcas pēc smagiem lūzumiem un kura kopta draudzes – arī Gunitas – spēkiem kopusmājā un kura mocījusies šausmīgās mokās bez zālēm.
Vēlāk sieviete bezcerīgā stāvoklī nogādāta slimnīcā, kur mirusi. Pašas Gunitas māsa bijusi ļoti slima, un viņai liegts iet pie ārstiem.
2018. gadā kāds draudzes locekļu bērniņš dzimis priekšlaikus un slimnīcā viņam vajadzējis dot stipras zāles, ko vecāki neļāvuši. Tad ārsti piedraudējuši ar kriminālatbildību un zāles lietojuši uz savu atbildību. Bērns izdzīvojis, bet viņa tēvs draudzes priekšā pēc tam nožēlojis grēkus, ka neesot pastāvējis uz ticību.
Dāvids teicis: “Uz ko tad mēs paļausimies? Uz ārstiem, vai?” Starp citu, draudzes 2017. gada oktobra izdevumā, kas ir manā rīcībā, cita bērniņa vecāki apraksta, cik neiejūtīgs bijis slimnīcas personāls, kad viņi pēc dzemdībām gribējuši atteikties no sistēmas likšanas bērniņam un paļauties tikai uz Debestēvu.
Gunita zinot arī par vairākiem spontāniem abortiem mājas apstākļos pēdējos gados, kuri bijuši draudzes loceklēm un par kuriem mediķi nav bijuši informēti.
“Kas tu esi par kristieti, ja vari noskatīties ciešanās un nelūgt mediķu palīdzību?” tas ir jautājums, ko Gunita tagad gribētu uzdot Dāvidam.
Apsūdzības panti un sodi
Trīs personas tiek apsūdzētas pēc Krimināllikuma 137. panta 2. daļas un 141. panta 2. daļas.
137. p. 2. d. Par neatļautu ārstniecību, ja tā izraisījusi cietušā nāvi vai smagus miesas bojājumus vainīgā neuzmanības dēļ, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.
141. p. 2. d. Par tādas personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības, kura atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamā stāvoklī un kurai nav iespējas saglabāt sevi mazgadības, vecuma, slimības vai savas nevarības dēļ, ja vainīgajam bijusi iespēja sniegt cietušajam palīdzību un bijis pienākums rūpēties par viņu vai arī vainīgais pats viņu nostādījis dzīvībai bīstamā stāvoklī, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
Kas ir Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze
Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Olga Zeile informē, ka Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze reģistrēta 1996. gada 2. maijā. Sākotnēji draudze tika reģistrēta kā pārreģistrējama draudze – atbilstoši Reliģisko organizāciju likumam, kurš noteica, ka draudzēm, kuras pirmo reizi sāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām organizācijām, pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē. 2006. gadā draudze tika reģistrēta kā pastāvīga reliģiskā organizācija – atbilstoši desmit gadu termiņa notecējumam.
Aktuālās izmaiņas par draudzi veiktas 2018. gada 3. decembrī, kuras iesniedzis draudzes priekšnieks Valdis Simsons.
“Sazinoties ar Uzņēmumu reģistru, secinājām, ka draudzes lietā esošie materiāli liecina, ka šobrīd nav sūdzību vai negatīvu ziņojumu no tiesību aizsardzības iestādēm par draudzes darbību. Ir likumiem atbilstoši statūti, kuros nav teikts, piemēram, ka būtu jāatsakās no medicīniskas palīdzības, jāatsakās no īpašumiem. Ministrijā strādāju jau gandrīz divdesmit gadu un neatceros, ka par šo draudzi būtu negatīvi signāli,” man saka O. Zeile.
Pēc šā gada februārī Tieslietu ministrijā saņemtā draudzes pārskata par draudzes darbību 2018. gadā secināms, ka draudzē ir 132 pilngadīgi locekļi un 45 nepilngadīgi locekļi.
Divas Jēzus draudzes
Tā kā Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes gans atrodas apcietinājumā, garīgais līderis izvairās no kontaktiem un publiskā vidē par šīs organizācijas darbību informāciju neatradu, vērsos pie evaņģēliskās Jēzus draudzes priekšnieka Gunta Jansona. Izrādās, ka abām draudzēm ne tikai nosaukums līdzīgs, bet arī kopīga vēsture un Jansons ar Simsonu ir diezgan tuvi radinieki.
Kā pastāstīja G. Jansons, evaņģēlisko Jēzus draudzi 1899. gadā dibinājuši latvieši, kas nav bijuši apmierināti ar klasiskām baznīcām, kuras bijušas par vaļīgu.
Gribējuši būt stingrāki ticībā un sadzīvē, bez liekām ārišķībām, tostarp bez mācītājiem un citām liekām lietām. Galvenais balsts: Bībele un Svētie raksti.
Draudze nekad nav bijusi liela. Sākumā bijusi kā māju draudze, vēlāk īrējusi baznīcu (arī tagad – Ģertrūdes baznīcu Rīgā). Padomju gados darbojusies nelegāli un sašķēlusies divās daļās. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vispirms darbību atjaunojusi viena daļa kā evaņģēliskā Jēzus draudze, otra pēc dažiem gadiem tādam pašam nosaukumam pielikusi klāt vārdu “pirmā”. Nespējuši apvienoties, bet arī nekarojuši viens ar otru.
Jansons pat īpaši neesot interesējies par radinieka draudzi, bet zinājis, ka tie esot ticīgi un strādīgi cilvēki. Kad viņam stāstu par pēdējo gadu notikumiem,
Jansons rauc pieri un saka: ja tā esot patiesība, tad patiešām esot sajūta, “ka tas ir stāsts pa naudu, jo kā gan var izskaidrot vēlmi veidot noslēgtu kopienu un aicināt cilvēkus pārdot savus īpašumus un mantu”.
Viņa vadītā draudze ne ar ko tādu nenodarbojoties, esot atklāta un moderna, ne ar ko īpašu neatšķiroties no klasiskām kristiešu draudzēm, ja nu vienīgi iztiekot bez mācītāja un baznīcas liturģiskām procedūrām, stingrāka dzīves principos, bet neaizliedz neko saprātīgam mūsu laiku cilvēkam piedienošu, pat nav kategoriska pret alkohola lietošanu, bet ko, protams, neiesakot. Tāpat medicīnas pakalpojumi ir brīvi izmantojami.
