Vai cildenajiem arī būs jāraud? Pārdomas par režisora Jura Kursieša filmu 0
Mārtiņš Kalējs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viss, kas Jura Kursieša filmā “Cildenie” notiek abu galveno varoņu starpā, ir īsts.
15. novembrī Latvijā pirmizrādi piedzīvoja režisora Jura Kursieša filma “Cildenie”. Biežais latviešu kino pirmizrāžu skaits šajā rudenī un jo īpaši svētku laikā ir daudzsološa parādība. Latviešu kino nevaid miris, bet par spīti izaicinājumiem un pārbaudījumiem ļauj mums, skatītājiem, ne vien lepoties, bet pat ar cerībām raudzīties nākotnē.
“Cildenie” ir kopražojuma filma, kurā savus spēkus apvienojuši vairāku valstu kinematogrāfisti un producenti. Tā stāsta par pasaulslavenas vācu ērģelnieces Annas un viņas vīra, latvieša Andra, liela valsts uzņēmuma vadītāja, attiecībām, atklājoties aizdomām par saistību ar korupcijas skandālu, kas gluži kā atvars ierauj sevī galveno varoņu dzīvi un tuvākos cilvēkus, pārbaudot attiecības, atklājot, kas ir kas.
Filmā skartais jautājumu loks ir aktuāls, korupcijas skandāli atklājas ne tikai Austrumeiropā, pie kā esam pieraduši, bet arī Skandināvijā un Vācijā, kur valda ļoti augsti morāles un ētikas standarti. Šā gada septembrī Stokholmas apelācijas tiesa piesprieda reālu cietumsodu “Swedbank” bijušajai vadītājai Birgitei Bonnesenai par naudas atmazgāšanu, ko banka ilgstoši veica Krievijas oligarhu interesēs tieši caur Baltijas valstu filiālēm. Tas bija pirmais šāda veida sods tik augsta līmeņa vadītājai Skandināvijas valstu vēsturē. Tāpat ilgus gadus Krievijas un Putina intereses Vācijā lobēja tās bijušais kanclers Gerhards Šrēders, pēc pensionēšanās saņemot ienesīgu vietu Putina “Gazprom” valdē. Korupcija ir veca kā pasaule, un nauda, kā saka, nesmird – ne tur, vecajos Rietumos, ne šeit, pie mums Latvijā. Sabiedrībai patīk, ka tiek atbalstīta māksla un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošana, bet tā pārāk reti uzdod jautājumus, cik ētiski ir iegūti privātie līdzekļi, kuri šo mākslu un mecenātismu baro. “Cildenie” mums atgādina, ka mēs visi vēlamies, lai mums ir tīras rokas un, ja ir pieļauta kāda šmuce, tad lai par to atbild citi.
Filma vienlīdz aktuāli runā par vīrieša un sievietes attiecībām pusmūžā. Gan Andrim, gan Annai tā ir otrā laulība, abiem jau ir lieli bērni no iepriekšējām attiecībām. Kā to visu līdzsvarot? Kā īsti sievietei kļūt laimīgai? Vai sasniedzot visu un pieskaroties augstākajām slavas un profesionālajām virsotnēm, vai tad, kad blakus ir mīlošs vīrietis un atbalstoša ģimene? Ko darīt, kad visa dzīves celtne sāk ļodzīties un brukt kā kāršu namiņš, pagātnes notikumu rēgiem postot ilgi veidoto un būvēto ģimenes miera ostu? Kā rīkoties, kad visu vairs nav iespējams saglābt? Kurā pusē nostāties un palikt? Turklāt vēl reliģiski ētiskais sabiedrības spiediens…
Viss minētais jautājumu loks padara filmu par ļoti aktuālu un gaidītu kinodarbu, veidojot šo ģimenes drāmu skatītājam interesantu, aicinot meklēt atbildes uz radošās grupas uzdotajiem jautājumiem.
“Cildenajos” galvenās lomas atveido vācu aktrise Johanna Vokaleka (Anna) un mūsu aktieris Juris Žagars (Andris). Vokalekas vārds Latvijas skatītājam visdrīzāk ir svešs, toties Jura Žagara vārds komentārus neprasa. Viņa ir skaista, sievišķīga un gudra sieviete, bet viņš – vīrišķīgs vīrietis, tāds, kurš “nečurā sēdus”. Paldies filmas veidotājiem par šo pretstatu. Ieraudzīt stipru un vīrišķīgu vīrieti latviešu modernajā kino nenākas nemaz tik bieži. Īpaši, ja viņam pretī ir ne mazāk stipra, bet tieši savā sievišķībā un trauslumā stipra un gudra sieviete. Viss, kas filmā notiek abu galveno varoņu starpā, ir īsts. Viņiem ir jāveic gana smagas un izšķirošas izvēles, taču ticu viņu attiecībām un to skaistumam. Un tas ir daudz.
Divkāršs paldies scenāristei par galvenajai varonei izvēlēto ērģelnieces arodu. Kaut arī Vokaleka ir prasmīga pianiste, spēlēt ērģeles nav tas pats, kas pārvaldīt klavieru taustiņus. Aktrise gatavojās lomai pusotru gadu, mācīdamās virtuozās un mūsu visu mīlētās ērģelnieces Ivetas Apkalnas vadībā. Tur, kur to objektīvi nav iespējams tik īsā laikā apgūt, Iveta Apkalna ir filmā aizstājusi Johannas Vokalekas kājas pie instrumenta ar savējām. Paldies mūsu izcilajai ērģelniecei un radošajai komandai par izvēlētajiem skaņdarbiem filmas mūzikas celiņā, to skaistums un ģenialitāte stāstam dāvā papildu dziļuma slāni un valdzinoši kontrastē ar pliekano popmūziku, kas kādā epizodē apzināti ielaužas šajā idillē viesu ballītē.
Kas ir filma bez antagonista? Annas aģentes lomā iejutusies vācu aktrise Džūdita Hofmane, kuras sākumā gudri apslēptais, bet, “Cildeno” stāstam ritot uz priekšu, arvien lielāku lomu iegūstošais mefistofeliskais aģentes Gabrielas tēls kļūst par nepieciešamo pretsvaru Annas un Andra attiecībām. Gabriela, izrādīdama rūpes un mēģinot aizstāvēt Annas intereses, to arvien vairāk kārdina karjeras vārdā beidzot pielikt punktu attiecībām ar Andri un atgriezties Vācijā. Rietumu snobiskās sabiedrības skatu uz šīm dzimšanas dienas svinībām, kurās aizvien pieaug spriedze, prasmīgi nospēlē grieķu aktieris Jorgoss Pirpassopouloss, tēlodams prestiža un ūberpieklājīga izdevuma žurnālistu, kuram izcilā ērģelniece jāintervē kā nominante starptautiskai balvai. Tās saņemšana varētu viņu padarīt par megazvaigzni visas pasaules klasiskās mūzikas mīļotāju acīs un materiāli nodrošināt uz visu atlikušo dzīvi. Tikai viņš nekādi nevar saprast, ko Anna ir atradusi šajā Eiropas nomalē un kāpēc ir kopā ar tādu tipu kā Andris.
Visbeidzot – kā pēdējais aktieru ansamblī uzmanību izpelnās Egons Dombrovskis parasta lauku mācītāja lomā. Jāatzīst, ka arī visi pārējie izvēlētie aktieri kopumā ir atlasīti atbilstoši izvēlētajām lomām un, izņemot Dombrovski, no lomas ārā nekrīt, bet tas drīzāk lai paliek uz scenārija autores un režisora, nevis paša aktiera sirdsapziņas.
Grūti ir noticēt mācītāja tēlam un uzvedībai. Vairums mūsdienu luterāņu mācītāju pārvalda vairāk nekā divas svešvalodas un neizceļas ar tik frivolu un nepieklājīgu uzvedību, kādā kariķēto mācītāju spēlē Dombrovskis. Baznīcas atjaunotājiem Andris, kā izrādās, ir parādā apsolīto naudu – veselus trīsdesmit tūkstošus. Tā varētu būt. Taču sakiet, kā šajā kontekstā iederas jautājums par sieviešu neordinēšanu Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā! Vai tad saruna atbilstoši stāsta loģikai nav par godīgumu un solījumu nepildīšanu? Diemžēl virsroku ir guvusi vēlme baznīcai iekost, izsmejot mācītāju un atbilstoši skandināvu (jaunā laika literatūras un kino) tradīcijai parādot to par nejēgu un rupekli. Tāda dīvaina divkosība filmā, kura mēģina mums atklāt divkosības ļaunumu cilvēku dzīvē, karjerā un lēmumos. Tāpēc, lai tas paliek uz filmas veidotāju sirdsapziņas.
Man ir pāris jautājumu par poļu operatora Bogumila Godfrejova veikumu, kurš filmas sākuma daļā spēj uzburt tādu atmosfēru, kas skatītājam ar vājāku vestibulāro aparātu var radīt burtiski sliktu dūšu kameras raustīšanas un brīvā peldējuma dēļ. Sajūta ir tāda, ka sēžam kustīgā laivā vai automobilī, kura vadītājs to rausta, impulsīvi spaidot gāzes un bremzes pedāļus, un mēs, skatītāji, līgojamies tam līdzi. Man vajadzēja vismaz trīsdesmit minūtes, lai spētu pie tā pierast, varbūt esmu vecmodīgs, bet, manā skatījumā, šādas kino inovācijas tik lielā devā ir filmas defekts, nevis efekts. Operatora darbs pirmajā filmas trešdaļā vairāk traucē stāsta uztverei, īpaši brīžos, kad uzmanība ir pievērsta varoņu dialogiem un tuvplāniem. Taču, iespējams, tieši jauniešiem šis varētu patikt.
Jāatzīst, ka filmā uzteicamais kopumā ir krietnā pārsvarā pār to, kas gribēts, bet nav izdevies līdz galam. Filmas galvenais ieguvums ir abi stāsta galvenie varoņi un viņu attiecības, kas vēl kādu laiku pēc “Cildeno” noskatīšanās liek domāt par filmas varoņu izvēlēm un to turpmākajām sekām.
