Iegūt 15 minūtes, bet riskēt ar drošību. Vai Latvija gatava ātrgaitas ceļiem? 23
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Kangaru kalniem jau nesen parunājām. Nu uzsākta vēl viena ceļu tīkla attīstības publiska apspriešana. Šoreiz temats daudz vērienīgāks. Visa Latvija. Vairākas desmitgades. Un priekšplānā izvilkti “ātrgaitas” ceļi.
Maģistrāles, kurām (pēc dažu politiķu domām) vajadzētu savienot Latvijas lielākās pilsētas un ļaut pilsoņiem starp tām pārvietoties ātrāk. Mūsdienīgāk.
Manuprāt – dīvaina ofensīva šajos grūtajos laikos. Kāpēc?
Attālumi mazi
Te nav Spānija, kur Vidusjūras maģistrāles gandrīz 1000 kilometros ātrumam ir tiešām vitāla nozīme. No Rīgas līdz Tukumam (ceļš, kurš minēts starp projekta pirmās desmitgades objektiem) ir 70 kilometri. Ja braucam 90 km/h – 47 minūtes. Ja 130 – 33 minūtes.
Vai iegūtā ceturtdaļstunda tiešām ir pārbūvei nepieciešamā naudas blāķa vērta? Un netiks jau tās 14 minūtes vinnētas, jo vidējais (nevis maksimāli atļautais) ātrums arī sapņu versijā nebūs 130 km/h. Paliks (ja vien jauno ceļu visā garumā nepaceļ uz stabiem) lēnākas apdzīvotās vietas ar gājēju pārejām, pievedceļiem, krustojumiem. Pat pārbūvējot visus tos par apļiem, tuneļiem, viaduktiem, ar 130 šajās zonās braukt nevarēs. Un iegūts (iztērējot miljonus piecus uz katru kilometru) tiks štrunts.
Braucienu uz Tukumu pa tām pašām jau esošajām divām joslām ir iespējams padarīt ātrāku ar daudz lētākiem un mazāk darbietilpīgiem paņēmieniem. Vairākas minūtes aprij Spuņciema 50 km/h zona, kurā saudzējamos gājējus gandrīz nekad nemana.
Ja tādi (un nerātni) tur tomēr ir – žogus viņiem, tuneļus, tiltiņus! Un atļaut mums braukt vismaz 70 km/h. Jau kādu minūtiņu vinnētu. Divos līmeņos būtu veidojams Ķemeru un Smārdes krustojumi – atkal vinnētas minūtes…
Nu, nevajag tās četras joslas un 130 km/h! Ātrums ap simtu, kas jau tagad iespējams un atļauts visos mūsu galvenajos ceļos, ir pilnīgi pietiekams Latvijas attālumiem.
Satiksmes blīvums neliels
Visi interneta krātuvēs atrodamie zinātniskie pētījumi liecina, ka četru (un vairāk) joslu ceļu izbūve kļūst nepieciešama vien tur, kur diennaktī aizbrauc vairāk nekā 10 000 transporta līdzekļu. Mums šādu ceļu maz (sk. tabulu). Rīgas apvedceļš. “Via Baltica”. Austrumu virziens (dažviet). Ne Ventspils, ne Liepāja nav autosatiksmes tranzīta punkti. Tie ir vien mērķis samērā nelielam skaitam braucēju, kura strauja izaugsme nez vai ir paredzama.
Turklāt – domāju, ka disciplinētā un saprātīgi rāmā kompānijā arī ceļš ar vienu joslu katrā virzienā var līdz mērķim gluži labi aizvest daudz vairāk nekā minētie 10 000 diennaktī. Nu, piemēram, kādus 600 auto stundā (24 stundās tas būtu 14 400). 600 stundā – tas ir tikai 10 auto minūtē.
Viens ik pēc sešām sekundēm. Kādas brīnišķīgi drošas un komfortablas distances starp tiem!
Pat ja dažubrīd blīvums divreiz lielāks (tā pirmdienas rītā ir pārbūvēt iecerētajā Ventspils šosejas sākumposmā) atstarpes iespējams saglabāt likuma robežās. Iespējams… Ja daļai līdzpilsoņu nekārotos apdzīšanas avantūrās izkarot dažas minūtes…
Varbūt ir jēga investēt nevis četru joslu aerodroma izbūvē pār Ķemeru tīreli, bet šo supersteidzīgo smadzeņu pieregulēšanā? Varbūt ir iespējams beidzot atcelt 80 km/h ierobežojumu kravas transportam? Tas gan kļuvis mazāk aktuāli, jo dažu stundu ilgs mans pētījums uz Rīgas apvedceļa starp Mārupi un Ķekavu liecina, ka smagie nu jau brauc vismaz 89 km/h. Daži pamanījās līst man pakaļā pat pie 95 km/h…
Kas notiks uz četrām joslām?
Tās nebūs drošākas par vecajām divām. Daudz ātrākas arī ne. Jo lielākā daļa mūsu stūrētāju ātrāk par simtu braukt ne māk, ne spēj. Nav tādu ieradumu. Ir bailes (labi, vismaz piesardzība) no ātruma. Un viņi, uz jaunbūves retu reizi nonākuši, brauks to pašu veco simtiņu. Vai vēl drusku rāmāk. Un ļoti iespējams, ka brauks aplami.
Ko jau lieliski redzējām uz Jelgavas ceļa aiz Olaines, uz vecās pirmsremonta Jūrmalas šosejas. Pa vidu… Tā drošāka dūša. Grāvis tālāk…
Te jums nav Vācija, kur katru lēno no kreisās joslas pūšus izpūtīs. Ne tikai kolēģi, policija uzbļaus. Lēnajam jābūt labā malējā joslā!!! Un viņš tur ir. Vācijā ir. Latvijā…
Ne tikai lēnie iespējamo un iecerēto moderna ceļa kārtību bojās. To darīs arī fiksie. Tie, kuriem 100 vietā vajag vismaz 120. Un 130 vietā derēs 150… Aizmirstot vai nezinot, ka pusbraukta (vēl ne tuvu ne plika) riepa, kas lieliski tur uz slapja asfalta pie 100 km/h, tikpat “lieliski” uzpeld pie 150. Ka lielos ātrumos veicot asus manevrus (to viducī peldošo lēno apbraucot) sānslīde iespējama pat uz sausa seguma.
Vārdu sakot – šajā jomā esmu pesimists. Drošāki četrjoslu ceļi nebūs. Drīzāk otrādi. Jo bakstīt telefonā tomēr labāk, ja spidometrs rāda mazāk…
Ja nu to naudiņu kāds dāvina…
Tas varētu būt vienīgais šādu investīciju attaisnojums. Ja tur, Eiropā, kādam miljonu līmenī lemt pilnvarotam ierēdnim šķiet, ka nabaga Latvijai ātrgaitas ceļi nu ļoti nepieciešami – jāņem! Būs darbs celtniekiem, būs nodokļi valsts kasei. Braucēji pieradīs…
Vien jāatceras, ka viss par Eiropas naudu būvētais pēc tās pašas Eiropas stingrajiem likumiem ir kopjams.
Virskārta regulāri atjaunojama (pat ja redzamu vai jūtamu defektu nav). Un tas jādara par savu naudu…
Manas prioritātes
Piedalieties megaprojekta apspriešanā! Es to jau daru. Un saku – man šķiet, ka valsts galvenie ceļi jau esošās programmas ietvaros uzlabojas pietiekami ātri. Bet kauns, ka joprojām ielāpu ielāpos ir aizvadītajā desmitgadē par tās pašas Eiropas naudu uzbūvētā skaistā P121 (Tukums–Kuldīga) sākuma posms.
Man šķiet, ka normālu pārvietošanos beidzot pelnījuši ne tikai tie daži, kas baigi steidzas no Ventspils uz Rīgu, bet desmiti un simti dundadznieku, kuriem Talsus sasniegt ir vitāli nepieciešami. Bet viņu taka (P125) joprojām ir nevis šoseja, bet padomjlaiku ceļabūves piemineklis.
Tāpat kā P129 (Lauciena–Rideļi–Engure), pa kuru no Talsiem uz Rīgu braukt ir daudz interesantāk nekā snaust uz sapņu ātrgaitas A10.
Es par reģionālajām prioritātēm! Arī “vietējām”. Neaizmirstiet par granti, par “dubultajām virsmām”! Latvijā nav tikai maģistrāles. Un 90 km/h nemaz nav pārāk lēni.
