Vai četri no pieciem kovida slimniekiem šobrīd slimnīcās ir tieši krievvalodīgie? 124
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pulmonoloģe Zaiga Kravale Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā izteikusi savu novērojumu, ka vidēji četri no pieciem Covid-19 slimniekiem esot krievvalodīgie. Drīz pēc tam Stradiņa slimnīcas preses sekretāre Janita Veinberga centās notušēt izskanējušo, sakot, ka dakteres sacītais esot balstīts viņas personiskajos novērojumos, ka slimnīca neapkopojot datus par pacientu tautību.
“Mēs nešķirojam pacientus ne pēc tautības, ne pēc kā cita,” rakstīja Veinberga. (Jāpiebilst gan, ka daktere Kravale nav teikusi, ka pacienti tiek šķiroti, viņa tikai paudusi informāciju par slimnīcā redzēto tendenci.)
Slimnīcas preses sekretāre gan arī piebilda, ka mediķi bažījoties par sabiedrības daļu, kas ir mazāk informēta par Covid-19 un vakcinācijas nepieciešamību – jau sākoties pandēmijai, ārsti esot novērojuši, ka krieviski runājošie varētu nesaņemt pietiekamu informāciju par Covid-19.
Savukārt Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs savā instagramkontā krievu valodā ierakstījis (neminot, no kurienes ņemti dati): “75% kovida pacientu slimnīcās patlaban ir krievvalodīgie! Var būt neapmierinātība ar daudz ko Latvijā. Bet nepotēties, saslimt un nokļūt reanimācijā – tā nav labākā protesta forma. Sargiet sevi!”
Sabiedrības pārstāvji un politiķi šonedēļ sāka aktīvāk apspriest šo problēmu, atgriežoties arī pie jautājuma – kā par pandēmiju un vakcinēšanos informēt krievu valodā runājošos iedzīvotājus.
Bet vienlaikus radās jautājums, vai valsts iestādes vāc un analizē datus par to, kādā valodā kovida pacienti runā un attiecīgi arī iegūst informāciju. Vai valstij, kura vakcinēšanos izvirzījusi par pašreizējo virsuzdevumu, nevajadzētu arī ievākt šādus datus? Tādējādi taču varētu mērķētāk uzrunāt šīs sabiedrības grupas.
Analizēt slimnieku tautību neesot vajadzības
Domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka uzskata, ka, analizējot saslimstības datus pēc tautību principa, varētu atklāties kādas ar valodu vai etnisko piederību saistītas atšķirības Latvijas sabiedrībā un tad tās būtu jārisina. “Politikas pārvaldes darbinieki, visticamāk, jau savlaikus domā, ka nespēs tās atrisināt, un tāpēc šāda veida datus neuzkrāj,” secina Kažoka.
Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs sacīja, ka nezinot nevienu valsti, kur saslimstības dati analizēti tautību aspektā, un tas netiekot prasīts arī Latvijas slimnīcās.
Epidemiologs Ņikita Trojanskis uzskata, ka šāda datu analīze neesot nepieciešama, jo socioloģiskās aptaujas, īpaši pēdējā SKDS septembrī veiktā, jau uzrādot, kādas atšķirības esot starp krievvalodīgajiem un latviešiem attieksmē pret vakcinēšanos, kas ir būtisks cēlonis, kāpēc cilvēki saslimst un nokļūst slimnīcās. Arī testējot cilvēkus, lai pārliecinātos, vai viņiem nav kovids, daudzi nejustos komfortabli, ja viņiem prasītu etnisko piederību, vai esi krievs vai latvietis, kas nemaz nav tik viegli definējams, atzina Trojanskis. (Jāpiebilst gan, ka aptaujās šādos gadījumos jautājums tiek formulēts nevis “kas jūs esat – krievs vai latvietis?”, bet gan “kādā valodā jūs ģimenē pamatā runājat?”.)
Kaktiņš: “Runa ir par attieksmi.”
Sociologs Arnis Kaktiņš, kurš pārstāv tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, uzsvēra: “Lai izdarītu objektīvus secinājumus par latviešiem un krieviski runājošajiem, kas nokļūst slimnīcās, nepietiek ar vienas ārstes novērojumiem savās palātās. Ir nepieciešams daudz lielāks respondentu skaits.
No viena cilvēka sacītā nevar izdarīt secinājumus par visu Latviju. Mēs veicām socioloģisko aptauju ar mērķi, lai saprastu, vai latviski un krieviski runājošo starpā ir atšķirības jautājumos, kas saistīti ar kovidu un vakcinēšanos. Tās bija nelielas. Patlaban pret Covid-19 potējušies 62% latviešu un 46% krievvalodīgo. Krievvalodīgo vidū vairāk ir to (31%), kas nevēlas vakcinēties, atšķirībā no latviešiem, kur no potēšanās atsakās 24 procenti.
Turklāt jāņem vērā, ka latviešu vidū uzticības līmenis valdībai ir ļoti zems, bet krievvalodīgajiem tas ir vēl zemāks. Ja viņi dzird no Valsts valodas centra, ka krievu valodu nedrīkst lietot pat jautājumos, kas saistīti ar kovida sērgu un vakcināciju, tad kāda runa var būt par uzticēšanos valdībai?” vaicāja Kaktiņš un piebilda, ka “te nav tik daudz runa par informētības līmeni, bet gan attieksmi – kā attiecas pret mums, mēs līdzīgā veidā attiecamies pretī”.
“SKDS aptaujas rāda, ka starp latviski un krieviski runājošajiem nav lielu atšķirību kovida jautājumos, tāpēc negribu pretnostatīt vienu pret otru un teikt, redz, tie krievi sabojājuši kovida saslimstības statistiku. Ja analizē saslimstības datus Rīgā un Pierīgā, skaidrs, ka krievvalodīgo tur slimo vairāk nekā reģionos, kur viņu ir skaitliski mazāk. Ja ir vēlēšanās šo jautājumu saprast korekti, to nav iespējams izdarīt no vienas slimnīcas un vienas palātas,” atzina sociologs.
Stradiņa slimnīca neesot Latvijas mikromodelis
Komunikācijas zinātnes doktora, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieka Mārtiņa Kaprāna pētniecisko interešu lokā ir arī krievvalodīgās kopienas postpadomju telpā. Runājot par Stradiņa slimnīcas ārstes teikto, Kaprāns norādīja – jāņem vērā, ka runa ir par Rīgu, kur ir liels krievvalodīgo īpatsvars. “Un Rīgas, Pierīgas un Latgales krievvalodīgie diezgan būtiski atšķiras gan informētības ziņā, gan ar gatavību vakcinēties. Rīgas krievvalodīgie atrodas lielākā informācijas daudzveidībā nekā Latgales krievi, kuri pārsvarā izmanto Krievijas informatīvo telpu.”
Kaprāns uzskata, ka ir ļoti atturīgi jāvērtē dakteres Kravales sniegtā informācija: “Psiholoģijā to sauc par naivajiem novērojumiem – paskatās atsevišķu cilvēku rīcību un izdara vispārinājumus par visu sabiedrību. Zinātniska datu analīze tomēr krasi atšķiras. Stradiņa slimnīca ir tālu no Latvijas mikromodeļa, kur analīzei nepieciešams daudz lielāks cilvēku skaits.”
Kaprāns atzina, ka nestabilos apstākļos vērtības mainoties – pandēmijas laikā manāms, ka daudzi cenšas rūpēties par sevi un aizmirst par sociālo atbildību sabiedrības priekšā. “Kombinējas kopā neuzticība valdībai ar katra individuālo egoismu, rodas tāds kā kokteilis, kas turklāt ir sajaukts ar cilvēku fobijām, un to neitralizēt tikpat kā nav iespējams,” uzskata Kaprāns.
Noskaņojums mainoties pozitīvā virzienā
Pēdējā laikā veiktās socioloģiskās aptaujas gan uzrādot, ka krievvalodīgo attieksme pret vakcināciju strauji uzlabojas. Sociologs, sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas fakti” līdzīpašnieks Aigars Freimanis: “Gada sākumā īpaši Latgalē un jo īpaši Daugavpilī visaugstākā reputācija bija Krievijā ražotajai vakcīnai “Sputņik V”. Bet, kad šīs vakcīnas reputācija piedzīvoja krīzi, pat tika atklāts, ka atsevišķās vakcīnas partijās ir samazināts aktīvās vielas daudzums, vakcīnas reputācija strauji kritās arī Latvijas krievvalodīgo vidū.
Krievvalodīgo kopienai raksturīgi, ka informācijas plūsma tajā kļūst ļoti dinamiska un aktīva, ja tajā iesaistās daudzi cilvēki, bet tam nepieciešams laiks. Ja nav labi pazīstama televīzijas kanāla, kuram viņi uzticas, kāds bija, piemēram, “PBK”, tad krievvalodīgo aktivitāte rūk. Tur bieži viesojās Nils Ušakovs, kurā viņi ieklausījās un līdz ar to bija vieglāk virzāmi. Šobrīd viņiem nav tāda kanāla un tāpēc tā informācija ceļo no mutes mutē. Jo vairāk ir to krieviski runājošo cilvēku, kas nes stāstu, ka kovids ir bīstams, tāpēc jāvakcinējas, jo ātrāk mainās viņu kopējais noskaņojums pozitīvā virzienā. Ja runājam par vakcinācijas nepieciešamību, tad šajā aspektā šī informācijas aprite patlaban ir daudz konkurētspējīgāka nekā antivakseru izplatītā.”
Deputāts: Dezinformācija atstājusi nospiedumus
Ainars Latkovskis, Saeimas deputāts (“Jaunā Vienotība”): Situācija ir tāda, ka krievvalodīgie ir mazāk vakcinējušies, biežāk saslimst un biežāk nonāk slimnīcās. Šādi dati nav nekāda pacientu šķirošana, tā ir fakta konstatācija, mums nav iemesla neticēt tam, ko saka ārsti. Nav tā, ka tas būtu kaut kāds negaidīts atklājums. Par šo tendenci mēs jau pirms dažām nedēļām runājām kādā televīzijas diskusijā.
Šī informācija bija zināma kādu laiku, un to varēja redzēt arī pēc netiešajiem datiem. Vakcinējoties netiek prasīta tautība, taču, piemēram, apskatoties vakcinēto skaitu valsts pārvaldes iestādēs, var labi redzēt, kuros Latvijas reģionos tas ir zemāks, un, to salīdzinot ar iedzīvotāju nacionālo sastāvu, var rasties zināms priekšstats.
Te jāskatās uz iemesliem, kas daļēji saistīti ar dezinformāciju par Rietumos radītām vakcīnām, ko pirms kāda laika izplatīja Krievija. Šī informācija atstāja nospiedumu ne tikai uz krieviem Latvijā un citās Eiropas valstīs, bet arī uz cilvēkiem pašā Krievijā. Tur vakcinēšanās temps ir ļoti zems, lai gan tagad tiek ieguldītas lielas pūles, lai panāktu, ka iedzīvotāji tomēr vakcinētos.
Diemžēl uz Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem Krievijas sākotnējie centieni nomelnot vakcīnas atstājuši lielu iespaidu, protams, tam klāt nāk arī milzīga gūzma dezinformācijas sociālajos tīklos. Es saprotu, ka valsts valoda ir ļoti svarīga, bet šajā situācijā vajadzēja meklēt veidus, kā uzrunāt krievus viņu dzimtajā valodā. Ārkārtas situācijas apstākļos var izdarīt atkāpes arī valodas jomā. Tai obligāti nebija jābūt “Vakcinācijas avīzei”, gan jau varēja izdomāt labāku pieeju.
