Māris Niklass: Cik leģitīma ir 13. Saeima, ja par to aizgāja nobalsot nepilni 47% vēlētāju? 0
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1990. gada 21. aprīlī es biju viens no 8086 vietējiem tautas deputātiem, kuri Daugavas stadionā tikko ievēlētajiem Augstākās padomes (AP) deputātiem deva uzdevumu atjaunot valstisko neatkarību un ieviest tautvaldību. Kas mums bija devis šādas pilnvaras?
Visus okupācijas gadus tautas intereses bija uzurpējusi komunistiskā partija, taču 1989. gada decembra LPSR vietējo padomju vēlēšanās bija vismaz divi saraksti. Viens – kompartijas, otrs – Latvijas Tautas frontes veidots. Lai varētu balotēties vēlēšanās, bija jāsavāc noteikts vēlētāju parakstu skaits.
Vietējās tautas deputātu padomes ievēlēja vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Sapulces pirmo uzdevumu 1990. gada 4. maijā AP deputāti veica godam.
Par Tautvaldības sadaļas radīšanu mūsu pamatdokumentā Satversmē Saeimas deputātiem neatlika laika un sapratnes, varbūt arī nevēlēšanās. Daudzi varneši uzskatīja, ka pietiek ar Satversmē jau ierakstīto – Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai, kura varu realizē caur saviem priekšstāvjiem.
Tautā ne pirmskara Latvijā, ne okupācijas gados, ne arī tagad biedrošanās interešu grupās – sastāvēšana partijās – nav bijusi populāra. Citādi nevar izskaidrot faktu, ka Latvijā tajās darbojošos skaits nepārsniedz 22 tūkstošus vai apmēram 1,3% no iedzīvotāju skaita. Toties 50 partijas un septiņu partiju apvienības nosaka politisko klimatu valstī.
Te nu pie vainas saucama Saeima, kura noteikusi zemu pārstāvniecības normu. Pietiek sapulcēties 200 cilvēku grupai un ejam reģistrēt partiju. Vai tik mazai iedzīvotāju daļai tiesības pārstāvēt vairākumu?
Zināšanai – pirmskara Latvijā Zemnieku savienība varēja lepoties ar 45 tūkstošiem biedru, sociāldemokrātu ziedu laikos partiju pārstāvēja 60 tūkst. cilvēku, bet Tautas fronti – 240 tūkstoši aktīvistu. Ne velti pagājušā gadsimta sākumā vācu teologs un filozofs Alberts Šveicers teica, ka ne partijas vada valsti, bet gan kāda grupiņa, kura izveido partiju.
Taču vai kāds no mums ir aizdomājies, cik mums šo interešu grupu uzturēšana izmaksā? Partijas ar lielu prieku atsaucās Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājumam – lai it kā samazinātu partiju atkarību no sponsoriem, dāsni palielināja sev finansējumu. Šī gada budžetā tas ir apmēram nepilni pieci miljoni eiro, neskaitot deputātu algas.
Frakcijas “AP” vadītājs, pašvaldību reformators Juris Pūce gan dižojas – cik daudz vietējo deputātu algu esot ietaupīts, samazinot novadu skaitu līdz 42. Tiktāl, ka man labi pazīstamajā bijušā Cēsu novadā četrpadsmit teritoriālās vienības (tā varnešiem patīk dēvēt pagastus) palikušas bez pārstāvniecības, t. i., bez deputātiem novada domē. Te nu, lūk, demokrātiskas valsts pamats – tautas vara, kuras nav.
Ģeogrāfijas zinātņu doktors Valdis Šteins, kurš par tautvaldību iestājies jau no Augstākās padomes laikiem, savos izteikumos ir vēl skarbāks. Novadu centri kļuvuši par vietu, kur ievāc nodokļus. Nosaukums “pašvaldība” tālu no piepildījuma. Domju priekšsēdētāji, pildot tautas gribu, uz teritoriālo vienību centriem brauc tikties ar iedzīvotājiem. Tikšanos nevar saukt par lemšanu. Šteins saka – pašvaldība aizstāta ar patvaldību.
Un tagad par galveno – cik leģitīma ir 13. Saeima, ja par to aizgāja nobalsot nepilni 47% vēlētāju?
Mūsu pamatdokumentā ne ar vārdu nav pieminētas partijas, jo Satversme tādas neparedz. Laiks atgriezties pie bezpartiju vēlēšanu likuma. Ne visi zina, ka esam vienīgā valsts Eiropā, kuras pamatdokumenta Satversmes 2. pantā rakstīts: Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai. Laiks pašorganizēties un atteikties no politiskajiem karteļiem, kam rūp pašlabums.
