Kā tas ir, kad jau no 10 gadu vecuma zini, ka reiz būsi karaliene? Elizabete II jau 68 gadus valda Lielbritānijā 1
Zane Eniņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kā tas ir, kad jau no desmit gadu vecuma zini, ka reiz būsi karaliene? Vai kronis ir greznumlieta vai smaga nasta? Kas ir karalienes stiprais plecs un atbalsts, kad klājas visgrūtāk? Kā tautai izskaidrot nepatīkamus, nepopulārus lēmumus? Vai britu karaliskajā ģimenē vispār iespējams būt vienkārši cilvēkam ar visām cilvēciskajām vājībām? Piedāvājam ieskatu izdevniecības “Latvijas Mediji” klajā laistajā Sāras Bredfordas grāmatā “Karaliene Elizabete II”!
Sāra Bredforda ir vēsturniece, kuras darbi par karaliskās ģimenes locekļiem, kā arī par citām slavenībām, piemēram, Lukrēciju Bordžiju vai par Žaklīnu Kenediju, kas dēvēta par Amerikas karalieni, balstās rūpīgos pētījumos un faktos, tomēr ir tik prasmīgi sarakstīti, ka kļūst par tikpat aizraujošu lasāmvielu kā jebkurš dižpārdoklis. Arī Lielbritānijas karalienes Elizabetes II biogrāfija veidota, izmantojot dokumentus, intervijas un laikabiedru liecības. Lasītājam ļauts ielūkoties karaliskās ģimenes dzīves peripetijās un notikumos, kuru iznākumā Elizabete kļuva par neiedomājami varenās Britu impērijas valdnieci, politiskajos procesos un satricinājumos, ko Elizabetei II nācās izturēt kopā ar savu tautu, kā arī viņas privātajā dzīvē – laulībā ar princi Filipu, bērnu likteņos, priekos, bēdās un milzu traģēdijās.
***
1936. gada 10. decembris. Londona, Pikadilli 145. Divas māsas, desmitgadīgā princese Elizabete un sešgadīgā princese Mārgareta Roza, visu rītu bija līkņājušās ap četrstāvu Londonas nama augšējā stāva kāpņu margām un vērojušas, kā apakšā mutuļo satraukums. Abu tēvs, izskatīdamies novājējis, bāls un sasprindzis, agri bija devies prom, lai būtu klāt brīdī, kad viņa brālis Edvards savā Fort Belvediere namā parakstīs oficiālu dokumentu, kas paredz atsacīšanos no karaļa troņa. Princešu māte Jorkas hercogiene Elizabete gulēja gultā slima ar gripu vai ar kādu no tām psihosomatiskajām slimībām, kuras pēdējos gadus satraukumu brīžos mēdza viņu piemeklēt.
Pie durvīm sāka pulcēties ļaužu pūļi, nojauzdami, ka drīz notiks kas ievērības cienīgs. Beigu beigās kāds no darbiniekiem princesēm atklāja notiekošo. Viņu tik ļoti iemīļotais tēvocis Edvards bija atteicies no karaļa Edvarda VIII troņa un grasījās tajā pašā vakarā aizbraukt no valsts kā pavisam vienkāršs Vindzoras hercogs. Meiteņu tēvam Jorkas hercogam Albertam nāksies sava brāļa vietā kļūt par karali.
“Vai tas nozīmē, ka tu būsi karaliene, Lilibet?” vaicāja princese Mārgareta.
“Laikam gan…” atbildēja princese Elizabete.
Atgriezdamās savā istabā, viņa dienasgrāmatā ierakstīja: “Atteikšanās no troņa”. Jau desmit gadu vecumā Elizabete zināja, kas viņu gaida nākotnē.
Atteikšanās no troņa radīja nopietnāko krīzi britu monarhijas līdzšinējā vēsturē. Iepriekšējā gadā, 1935. gada 6. maijā, abas princeses, ģērbušās pilnīgi vienādās rozā kleitās, kopā ar saviem vecākiem pa ļaužu pārpildītām ielām bija karietē braukušas uz Sv. Pāvila katedrāli, lai atzīmētu sudraba jubileju – sava vectēva karaļa Džordža V valdīšanas divdesmit piecus gadus. Tajā vakarā viņas bija klausījušās karaļa uzrunu no Bakingemas pils, ar kuru viņš vērsās pie savas “ļoti, ļoti mīļās tautas”, pateikdamies tai par lojalitāti – “Un vai es drīkstētu sacīt – mīlestību?”. Tajā nedēļā ik vakaru ļaužu pūlis pulcējās pie Bakingemas pils, kas atradās otrpus parkam no Pikadilli 145. nama, lai princešu vectēvam nodziedātu For he’s a jolly good fellow*. Ārvalstu sūtņi un preses pārstāvji, tajā skaitā arī vācieši, kas drīz vien uzsāka karu ar Lielbritāniju, laikrakstā Deutsche Allgemeine Zeitung rakstīja par ģimenisko siltumu, ko radījis “nācijas tēvs”: “Lielbritānijas valdnieks ir kas vairāk par Anglijas karali. Viņš ir Pasaules impērijas galva, un tieši Džordžs V ir tas, kurš to panācis.” Savukārt Francijas vēstnieks Londonā paziņoja, ka ārvalstu sūtnis nav spējīgs noliegt, ka “šī ģimeniskā britu demokrātija ar savu pieķeršanos kronim ir padarījusi to saliedētu un stipru, ko vienlaikus var uzskatīt arī par tēvišķās varas un vienotības simbolu”.
Un tieši šis ģimeniskais tēls tika satricināts, kad pēc astoņpadsmit mēnešiem karaļa vecākais dēls Edvards nolēma apprecēt savu mīļāko, divreiz šķīrušos sievieti Volisu Simpsoni no Baltimoras. Edvards bija karaliskās ģimenes loceklis, kuram gan kā Velsas princim, gan kā karalim piemita īpašs talants. Edvardam atšķirībā no vairuma pārējo ģimenes locekļu bija gan valdzinošs šarms, kuru viņš attiecīgajos brīžos prata vai nu izmantot, vai arī veiksmīgi noslēpt, gan zēniski aizrautīga personība, ko varēja pamanīt neskaitāmajās kinohronikās un fotogrāfijās. Viņš bija karojis Pirmajā pasaules karā un pēc tam kā aktīvs karaliskās ģimenes loceklis darbojies labklājības jomā, īpašu uzmanību pievērsdams pajumtes un bezdarba jautājumiem. Kad viņš devās vizītēs pa impēriju vai Lielbritāniju, viņa neapšaubāmā spontanitāte un nepiespiestā attieksme iekaroja visu sirdis.
“Viņš tika idealizēts tik ļoti kā neviens no iepriekšējiem prinčiem,” rakstīja kāds viņa laikabiedrs. 1936. gada novembrī Edvards devās uz Velsu un bija acīmredzami saviļņots, satiekot satrauktos un bez darba palikušos kalnračus un viņu ģimenes. Pirms atgriešanās Londonā princis publiski paziņoja, ka “kaut kas ir jādara”. Tajā vakarā Belgrāvijā notika smalkas vakariņas, kurās viņš augstajiem viesiem, izmantojot spilgtus piemērus, nenogurdināmi stāstīja par redzēto. Tomēr paradoksāli izrādījās tas, ka, tiklīdz Edvards atbrauca atpakaļ pie Volisas Simpsones, viņš tai uzdāvināja iespaidīga lieluma Cartier smaragda gredzenu, kurš būtu bijis vairāk nekā dāsns ziedojums bezdarbnieku fondam.
***
Krīze, ko radīja karaļa atteikšanās no troņa, ir jāvērtē tā laika Lielbritānijas sociālajā un politiskajā kontekstā. Princese Elizabete piedzima 1926. gada 21. aprīlī, laikā, kad pastāvēja milzīgs kontrasts starp nabagajiem un bagātajiem, laikā, kad strādnieki redzēja, kā Loida Džordža solījumi piešķirt zemi Pirmā pasaules kara varoņiem netika pildīti. Avīzes bija pilnas ar jaunākajām ziņām par karaļa pirmā mazbērna piedzimšanu, taču jau nākamajā mēnesī tās vēstīja par vispārējo streiku. Vēlāk, 1929. gada oktobrī, sabruka Volstrīta un sākās Lielā depresija. 1936. gada oktobrī, dažas nedēļas pirms karaļa Edvarda vizītes Dienvidvelsā, bez darba esošie metālapstrādes strādnieki no ziemeļaustrumu Anglijas devās uz Londonu, lai piedalītos protestā, kas tika nodēvēts par Džerovas maršu. Šajos apstākļos Edvards tika uzskatīts par “tautas karali”, par vienīgo cilvēku, kurš var palīdzēt tautai nostāties pret politiķiem un bagātnieku savtīgajām interesēm.
10. novembrī pirmo reizi Pārstāvju palātā tika pieminēts Volisas Simpsones vārds, taču tajā pašā laikā gaiteņi bija pilni ar asinskāriem medniekiem no Lankašīras un Dienvidvelsas, kas protestēja pret jauno bezdarbnieku likumu un, sapulcējušies pie durvīm, vilka dziesmu “Sarkanais karogs”. Bija pagājuši mazāk nekā divdesmit gadu, kopš tika nogalināts Krievijas cars un gāzti Austrijas un Vācijas imperatori. Bailes no sociālisma un boļševisma bija radījušas situāciju, kad apšaubīt monarhiju šķita vēl bīstamāk.
* Populāra dziesma, kuru dzied, lai godinātu cilvēku kādā īpašā notikumā (dzimšanas dienā, kāzu jubilejā u. tml.)
