Latvisks nosaukums, izcelsme – cita. Vai burciņā vietējais gurķis? 3
Zaļie zirnīši no Ungārijas, marinētas sarkanās bietes no Zviedrijas, marinēti gurķīši no Turcijas – tie ir tikai daži no vietējo uzņēmēju piedāvājumiem veikalu plauktos. Skanīgie un bieži vien latviskie nosaukumi ir tikai leduskalna redzamā daļa, patiesībā ražojumi top tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas.
Daļu ražo ārvalstīs
Tuvojoties bagātīgajam konservēšanas laikam, “Mājas Viesis” izpētīja tikai dažus veikalu plauktus, pārliecinoties, ka liela daļa dārzeņu konservu top ārpus Latvijas. Piemēram, “Spilvas” marinētie asie gurķi un marinētie gurķi burciņās tiek salikti Turcijā, bet “Spilvas” “Lauku gurķi” – Igaunijā. “Muižkungu” gurķīšus pēc “Leversa” pasūtījuma ražo Ukrainā, savukārt “Kok” zaļos zirnīšus un “Valdo” zaļos zirnīšus – Ungārijā.
Pavisam interesanta aina paveras, izpētot galda biešu piedāvājumu. “Spilvas” bietes kubiņos pēc uzņēmuma pasūtījuma tiek ražotas Somijā, bet klasiskās marinētās bietes un marinētās bietes ar ķimenēm – Zviedrijā. Savukārt zīmola “Oma” ražotājs uz marinēto gurķu burciņas vispār nav norādīts.
Jautājām “Spilvas” zīmola īpašnieka – “Orkla Latvija” – pārstāvjiem, cik daudz dārzeņu konservu uzņēmuma ražotnē top no vietējiem dārzeņiem un kur izvietota tās produkcijas ražošana, kas netop Latvijā. “Orkla Latvija” komunikācijas direktore Lineta Mikša skaidro, ka “Orkla Latvija” Babītes novadā ražo dārzeņu salātus, mārrutkus, skābenes un citus produktus. Ražošanas apjoms un tam nepieciešamo dārzeņu daudzums šajā sezonā ir plānots iepriekšējā gada līmenī. Tiesa, esot paredzētas nelielas izmaiņas dažās dārzeņu pozīcijās, taču kopumā puse no visiem dārzeņiem tiek iepirkta Latvijā. Lineta Mikša stāsta, ka saskaņā ar šā gada plāniem šosezon ir paredzēts iepirkt 150 tonnas mārrutku, 143 tonnas skābeņu, 22 tonnas gurķu, 15 tonnas saldo piparu, 14 tonnas burkānu, astoņas tonnas sīpolu, vienu tonnu selerijas sakņu. Skābenes, burkānus, sīpolus, seleriju saknes, pelēkos zirņus uzņēmums iepērkot galvenokārt Latvijā.
“Raugoties pāris gadu griezumā, dārzeņu ražošanas apjoms Babītes novada ražotnē ir palicis līdzīgā apjomā, taču ir būtiski mainījusies ražotās produkcijas proporcija. Proti, “Orkla Latvija” ražotnei Babītes novadā specializējoties un kļūstot par “Orkla” grupas ekselences centru salātu mērču (dresingu), tomātu mērču un majonēžu ražošanā, ir būtiski pieaudzis šo kategoriju ražošanas apjoms,” skaidro Lineta Mikša. Kopumā nozarē esot novērojama ražošanas specializācija – konkrētās ražotnes attīsta un investē konkrētu kategoriju produktu ražošanā, kļūstot par attiecīgo produktu ražošanas ekspertiem un spējot saražot produkcijas apjomu, kas tālu pārsniedz ražošanas valsts robežas.
Arī “Orkla Latvija” Babītes novada ražotne ir specializējusies mērču ražošanā, arvien pieaugot eksporta tirgiem ražotās produkcijas apjomam, taču “Spilvas” produktu kategoriju ražošana lielākoties norisinās tepat, un tas arī attiecas uz konservētiem dārzeņiem. Daļu no nepieciešamajiem dārzeņu konserviem pēc “Orkla Latvija” pasūtījuma izgatavo specializētās ražotnēs Igaunijā, Zviedrijā un Turcijā, skaidro uzņēmuma pārstāve.
Cena un standarti
Aizvien biežāk lielveikali ražotājiem pasūta produkciju ar saviem privāto preču zīmoliem, kas ir salīdzinoši lētāki, un tas attiecas arī uz dārzeņu konserviem. Jautājām lielveikalu pārstāvjiem, cik liela daļa tiek ražota Latvijā. “Rimi Latvia” pārstāve Regīna Ikala skaidro, ka, lai gan šobrīd 80% no “Rimi” privātās preču zīmes produktiem tiek ražoti Latvijā, dārzeņu konservu kategorijā šobrīd nav neviena mūsu valstī tapuša produkta. Taču šobrīd notiekot pārrunas ar kādu Latvijas ražotāju, lai arī šajā kategorijā jau drīz būtu pieejami pie mums tapušie produkti.
Par privātās preču zīmes produktu ražošanu tiek izsludināti konkursi, kuros aicināti piedalīties gan vietējie, gan ārzemju ražotāji. Lēmuma pieņemšanā ņem vērā tādus faktorus kā uzņēmuma kvalitātes standartus un konkrēta produkta kvalitāti un specifikāciju, kā arī produkta cenu un ražotāja kapacitāti jeb spēju nodrošināt pietiekamus preces apjomus.
“Privātās preču zīmes produktu augstākās kvalitātes nodrošināšanai “Rimi” izvēlas tikai tādus sadarbības partnerus, kuri ir spējīgi apliecināt kvalitātes vadības sistēmas atbilstību starptautiski atzītajiem standartiem. Diemžēl ne visi Latvijas ražotāji ir spējīgi akreditēt savu kvalitātes vadības sistēmu un nodrošināt produkcijas apjomu, tāpēc šādos gadījumos “Rimi” meklē sadarbības iespējas ārzemēs,” tā Regīna Ikala.
Arī “Maxima Latvija” neslēpj, ka tās stratēģijas pamatvirziens ir zema un pieejama produktu cena. Lai to varētu nodrošināt, ir produkti, kurus uzņēmums iepērk vienoti visā uzņēmumā «Maxima Grupe». «Maxima» privāto zīmolu konservētā produkcija tiek iepirkta ārpus Latvijas vienoti visiem «Maxima Grupe» uzņēmumiem, tādējādi nodrošinot atbilstošu cenas un kvalitātes attiecību, skaidro kompānijas komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule. Viņa gan piebilst, ka kompānija ir atvērta sadarbībai ar Latvijas uzņēmumiem ar atbilstošu cenas un kvalitātes attiecību.
No abu veikalu pārstāvju teiktā izriet, ka faktiski citu zemju ražotāji ir izkonkurējuši vietējos ražotājus gan ar cenu, gan apjomiem un standartiem.
Vai tā tas ir, jautāju biedrības “Zemnieku saeima” valdes loceklei, “Globalg.A.P.” pārstāvei Latvijā Edītei Strazdiņai. “Vietējo izejvielu izmantošana pārstrādē iet mazumā. “Spilva” meklē sertificētus ražotājus, bet mūsu uzņēmēji ir diezgan slinki, lai sertificētos, tāpēc pārstrādātāji lūko pēc iespējas iepirkt izejvielas ārzemēs. Viņiem ir nepieciešamas ļoti zemas cenas. Bieži vien lielajiem pārstrādes uzņēmumiem pārstrādei nepieciešama otrās vai trešās šķiras prece, kas ļauj variēt ar cenu. Nereti Latvijas zemniekam nav otrās šķiras preces un viņš piedāvā pašu labāko produktu, kam cena ir augstāka, un tas savukārt neder pārstrādātājam,” skaidro Edīte Strazdiņa.
Pagaidām nesakārtotā produkcijas realizācija ir viens no iemesliem, kāpēc lauku uzņēmēji nav gatavi sertificēt savas saimniecības. Edīte Strazdiņa tomēr rosina sakārtot sertifikāciju, jo tas lauku uzņēmumiem dotu plašākas iespējas. Lietuvā ap 30 lielo saimniecību sertificējušās “Globalg. A.P.” sistēmā, Latvijā – trīs un drīzumā vēl dažas, bet Igaunijā – tikai viena. “Igauņi saka, ka latvieši un lietuvieši viņiem ir priekšā,” tā Edīte Strazdiņa.
Viņa domā, ka teorētiski vietējo izejvielu izmantošanai pārstrādē vajadzētu pieaugt, jo “iepriekšējie divi gadi bija salīdzinoši slikti – daļa ražas noslīka, daļa neizauga”. Kāda būs realitāte, laiks rādīs, bet pagaidām raža gatavojas labi.
Tikmēr Bauskas dārzeņu konservu ražotāja SIA “Kronis” vadītājs Aivars Svarenieks norāda – globalizācija dara savu un ražošana Latvijā iet mazumā. Turklāt aizvien vairāk produkcijas ražošana tiek izvietota citās valstīs.
“Tā ir normāla globalizācija un darbu dalīšana. Uzskatu, ka šis process varētu tikai pastiprināties. Kopš esam kārtējā valstu blokā, tas tikai vēršas plašumā,” skaidro Svarenieks. “Kronis” vairāk nekā 95% savas produkcijas ražo Latvijā un tikai nelielu daļu – citās valstīs. Svarenieks neslēpj – konkurēt ar lielražotājiem ir grūti un pašizmaksa jānodrošina tāda, lai produkti būtu interesanti tirgotājiem. Tagad gan jebkurš lielais ražotājs spēj nodrošināt labāku cenu salīdzinājumā ar mazajiem ražotājiem. To, ka nozarei neklājas viegli un konkurences cīņa ir asa, apliecina fakts, ka vairāki ražotāji pēdējo gadu laikā bankrotējuši, to vidū arī “Milda KM”, kas savulaik bija prāvs uzņēmums. Svarenieks domā, ka nākotne būs tiem uzņēmumiem, kas specializēsies noteiktu produktu ražošanā, kā arī strikti rēķinās savas izmaksas.
“Ejam uz priekšu lēnām un neatlaidīgi savu iespēju robežās. Investīcijas nepieciešamas lielas, arī birokrātija ir liela. Produktu sortimentu nesamazinām, bet mainām atbilstoši pieprasījumam,” tā SIA “Kronis” vadītājs.
Tikmēr Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvijā saražoto dārzeņu, augļu, riekstu, konservu realizācija pieaugusi, rekordapjomu – 9000 tonnu – sasniedzot 2016. gadā. Vai šis rādītājs pieaugs arī turpmāk, laiks rādīs. Tikmēr prasmīgas saimnieces jau liek burciņās kompotus, marinē gurķus un kārto pieliekamajos pašdarinātus ievārījumus.
