Vai Londona zaudējusi finanšu centra statusu, kā tas tika pareģots? 8
Tas nav noticis un, visticamāk, nenotiks. Katrā ziņā ne tādā apmērā, kā tika prognozēts. Protams, tām iestādēm, kas saistītas ar eirozonu, nāksies pārvietoties, bet lielākās bankas saglabās savus centrus Londonā, izveidojot filiāles Frankfurtē vai Parīzē. Eiropa tomēr ir tikai daļa no finanšu tirgus, ir arī ASV un Āzija. Kā man teica viens baņķieris: “Londona ir Londona.” Šie cilvēki negrib dzīvot ne Frankfurtē, ne Varšavā. Londona ir metropole – vienīgā pilsēta Eiropā, kas līdzvērtīga Ņujorkai, Honkongai…
Noteicošais ir dzīvesstils, valoda?
Jā, arī valodai ir sava nozīme. Bet, kā teica šis baņķieris: “Veiksmīgi cilvēki grib dzīvot veiksmīgās vietās.” Londona viņu uztverē ir Eiropas naba… Es tur pavadīju studiju gadus – tā ir ļoti interesanta gaisotne. Varbūt es tur negribētu dzīvot tagad, jo pilsēta tomēr ir ļoti pārpilna. Rīga tādā ziņā ir ļoti piemērota ģimenes dzīvei un bērnu audzināšanai…
Pašlaik ārpus Lielbritānijas pārceļas tā sauktie dalīto pakalpojumu (“shared services”) centri. Īpaši uz Poliju, kur radīti desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu. Taču arī uz Lietuvu, Īriju…
Uz Latviju?
Arī mums varētu atlēkt kāda kripatiņa. Šobrīd Latvijā jau darbojas līdzīgi dalīto pakalpojumu centri, kas apkalpo ziemeļvalstis.
Uzreiz pēc referenduma jūs rakstījāt: “Ir laiks beigt sērot un sākt izmantot priekšrocības un iespējas, ko sniedz breksits.” Kā vērtējat – vai iespējas ir izmantotas pietiekami?
Varbūt ne tik agresīvi (pozitīvā nozīmē) kā mūsu kaimiņvalstīs. Lietuva šajā ziņā ir ļoti centīga. Pērn Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un vairākas citas amatpersonas viesojās Londonā, kur apspriedās arī ar finanšu institūciju pārstāvjiem. Tomēr kopumā Latvija bijusi diezgan pasīva. Saprotamu iemeslu dēļ – Lielbritānija ir svarīgs partneris Latvijas drošībai, un varbūt ir tā sajūta, ka nevajag mēģināt viņus “apzagt”. Tajā pašā laikā, piemēram, vairākas valstis šobrīd cīnās par to, kur nākotnē atradīsies ES Zāļu aģentūra, kas līdz šim bija Lielbritānijā. Dānija pat ieviesusi īpašu amatu – ir vēstnieks, kas atbildīgs par ES aģentūru piesaisti Kopenhāgenai, un viņš šobrīd apbraukā ES dalībvalstis, lai iegūtu atbalstu šim solim. Nesen bija arī Latvijā. Taču es domāju, ka arī Latvija šajā cīņā varēja veiksmīgi iesaistīties, jo mums jau ir ļoti laba infrastruktūra. Latvijā ir Organiskās sintēzes institūts – viens no vadošajiem pētniecības centriem pasaulē, piemēram, farmācijas uzņēmumi “Grindex” un “Olainfarm”, Rīgas Stradiņa universitāte. Ja ne pati aģentūra, tad sadarbība ārpakalpojumu formā – kāpēc ne?
Pēc referenduma šķita, ka briti ir apjukuši, un tas izpaudās arī premjera meklēšanā. Vai Terēza Meja kļuvusi par to līderi, kas vajadzīgs Lielbritānijai?
Viņa faktiski bija vienīgā iespējamā izvēle Konservatīvajai partijai. Citu nopietnu kandidātu nebija. Manuprāt, viņa diezgan labi tikusi galā ar pienākumiem.
Kā vērtēt viņas lēmumu izsludināt parlamenta vēlēšanas? Iepriekš viņa bija teikusi, ka to nedarīs, tas bija negaidīti…
Pašlaik ir ideāls brīdis. Britu vēsturē tā bieži ir darīts – kad premjers jūtas stiprs un pārliecināts par uzvaru, viņš izsludina vēlēšanas. Tā ir politiskā taktika. 2010. gadā gan premjers Deivids Kemerons to centās mainīt, likumā nostiprinot, lai vēlēšanas notiek konkrētos termiņos, taču, kā redzam, tas nav realizējies. Visticamāk, arī nākamie premjeri to mēģinās apiet un sev izdevīgos brīžos izsludinās ārkārtas vēlēšanas.
Ja runājam par Mejas pretinieku Korbinu – diez vai līdz šim briti bija pieredzējuši tik vārgu lielās partijas līderi. Viņa popularitātes reitings ir apmēram 20 procenti, bet arī starp Leiboristu partijas biedriem viņš ir ļoti nepopulārs.
Kā tad viņš saglabā savu amatu?
Tas ir interesants stāsts. Lai gan Eiropā partiju biedru skaits samazinās, leiboristiem tas pēdējos gados ir pieaudzis. Viņi ieviesa īpašu partijas atbalstītāja statusu – maksājot nelielu biedra naudu, var iegūt balsstiesības partijas līdera vēlēšanās. Liela daļa jaunpienācēju noskaņoti ļoti kreisi, viņiem nesimpatizē tāda tipa vadītāji kā bijušais Leiboristu partijas līderis Tonijs Blērs – tādi, kas ir labi izglītoti privātskolās, studējuši Kembridžā vai Oksfordā, visu savu karjeru grozījušies politikā. Ar Korbinu konkurēja vairāki šāda tipa kandidāti, bet viņi zaudēja. Daudzas Korbina idejas ir simpātiskas jauniem cilvēkiem, un tieši viņa dēļ daudzi jaunieši kļuva par partijas biedriem. Astoņdesmit procenti Leiboristu partijas deputātu viņu neatbalstīja, tāpēc tagad viņam ļoti grūti pārvaldīt partiju.
