Drīz būs pagājis gads, kopš briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības jeb tā saukto breksitu. Kādi ir jūsu novērojumi – vai britu noskaņojums gada laikā ir mainījies? 8
Jā, noskaņojums tiešām ir mainījies. Pēc pēdējām sabiedriskās domas aptaujām, tikai 22% britu stingri iestājas par palikšanu ES. Ap 43% uzskata, ka ES nekavējoties jāpamet, bet 25% ir pragmatiska pieeja – izstāšanās nebija Lielbritānijas interesēs, bet, ja tāds bijis balsojums, tas jāpieņem. Šobrīd sabiedrībā nav liela spiediena pārskatīt šo lēmumu. Briti to ir pieņēmuši.
Tātad agrāk ES atbalstītāju bija vairāk nekā pašlaik?
Tieši tā, un tas parādās arī partiju pozīcijās. Šobrīd faktiski nav nevienas partijas, kas atbalstītu Lielbritānijas palikšanu ES. Leiboristi, kas agrāk bija pret izstāšanos, šobrīd ir drīzāk neitrāli. Lai gan jāpiebilst, ka Džeremijs Korbins nekad nav bijis dedzīgs ES atbalstītājs. Liberāldemokrātu partija gan piedāvā nākotnē rīkot atkārtotu referendumu, bet šī partija nav ietekmīga. To atbalsta ap astoņiem procentiem vēlētāju. Konservatīvā partija ir uzņēmusies vadošo lomu izstāšanās sarunās, un tās pozīcijas šobrīd ir spēcīgākās.
Kā to izskaidrot? Mēs taču atceramies, cik nicinoša bija attieksme pret tiem britiem, kas balsoja par izstāšanos, – viņi tika lamāti, izsmieti, žēloti. Bet nepaiet pat gads un izstāšanās pozīcija kļūst cienījama, pat elite to pieņēmusi kā savu.
Briti vienmēr bijuši pragmatiski… Vienkāršais skaidrojums – izmaiņas gada laikā nav bijušas dramatiskas, un sabiedrība pamazām pieradusi pie jaunās situācijas. Ja vērtē ekonomiku, tur pat ir bijis pieaugums, kas radījis iespaidu, ka “varbūt nemaz nebūs tik slikti”. Kā jau teicu, Lielbritānijas politikā nav spilgtu viedokļu līderu, kas turpinātu aģitēt par palikšanu Eiropas Savienībā. Starp citu, arī breksita karognesēji – Naidžela Faradža vadītā UKIP partija – ir zaudējuši savu pastāvēšanas būtību.
Bet vai šī noskaņojuma maiņa atspoguļojas arī politiskajās diskusijās? Iepriekš bijuši centieni visu dalīt balts/melns kategorijās. Proti, pret ES ir mazizglītotie, atpalikušie, naivie, provinciālie, kamēr ES atbalstītāji – progresīvie, inteliģentie, modernie… Līdzīgs dalījums parādījās arī pēc ASV prezidenta vēlēšanām un arī vēlēšanām vairākās citās valstīs.
Lielbritānijā šis dalījums iezīmējās jau pagājušā gadsimta 70. – 80. gados. Tolaik apmēram puse no britu vēlētājiem piederēja strādnieku šķirai. Mūsdienās sociologi pie tās pieskaita vairs tikai apmēram 20 procentus. Viņi ir zaudējuši savu politisko ietekmi.
Agrāk viņu intereses aizstāvēja arodbiedrība un Leiboristu partija. Bet, sākot ar 70. gadiem, tautsaimniecība arvien vairāk no ražošanas pārgāja uz pakalpojumu sektoru, pieauga augstākās izglītības nozīme, arī politikā notika izmaiņas. Partijas politiski izlīdzinājās. Tās visas iestājās par minoritāšu tiesībām un migrāciju. Tiem, kas bija negatīvi noskaņoti, palikuši bez pārstāvniecības. Un tad parādījās UKIP, kas sāka “vākt” šīs balsis. Nozīmīgākais jautājums, protams, bija migrācija. 2004. gadā briti pieņēma lēmumu, ka migrācija no jaunajām ES dalībvalstīm netiks ierobežota. Valdība bija rēķinājusi, ka tie būs daži desmiti tūkstoši, reāli tie izrādījās vairāk nekā 300 tūkstoši. Tā kā patiesībā referendums bija par migrāciju.
