Vai Briselē noticētu Rubika vēstures skaidrojumam? 0
Eiroparlamenta Komunistu frakcija izdevusi un izplatījusi Alfrēda Rubika grāmatu “No politieslodzītā līdz Eiropas Parlamenta deputātam” angļu valodā, pret ko iebilduši vairāki citi Latvijas deputāti. Sandra Kalniete paziņojusi, ka Rubiks “perversā veidā” sagroza Latvijas vēsturi.
Apzīmējums daiļrunīgs, taču grūti iedomāties, ka vēstures jautājumos mēs no Rubika izdzirdēsim Kalnietes uzskatiem pietuvinātu viedokli vai otrādi. Jautājums ir par to, vai Eiroparlamenta deputāti, kuru rokās nonākusi Rubika grāmata, varētu noticēt viņa traktējumiem. Vai vēl precīzāk – vai eiroparlamentāriešus un Eiropu kopumā vispār interesē Baltijas valstu vēsture?
Nupat man bija iespēja Briselē aplūkot tā saukto “Parlamentarium” – Eiropas Parlamenta apmeklētāju centru, kas faktiski ir ļoti mūsdienīgs (interaktīvs) muzejs, kurā ar vērienu izmantotas modernās tehnoloģijas. Tas ir ļoti pretimnākošs viesiem – par apmeklējumu nav jāmaksā, pieejams elektroniskais gids visās oficiālajās Eiropas Savienības valodās, laipni un izpalīdzīgi darbinieki un tā tālāk. Muzejs sākas ar tādu kā kopējās Eiropas vēstures stundu, kas sadalīta gadu desmitos (sākot no 30. gadu nogales). Mēs uzzinām, kas būtisks šajā laikā noticis vienas vai otras valsts politikā, kādas bijušas modes tendences, lielākās dabas katastrofas un ievērojamākās personības. Ir daži notikumi, kuriem pievērsta īpaša uzmanība, piemēram, visam, kas saistīts ar Berlīnes mūri vai arī režīmu maiņām Dienvideiropas valstīs.
Latvijai šajā stāstā ir atvēlēta viena bilde un neliels aprakstiņš – Raimonds Pauls pie klavierēm Dziesmu svētku estrādē un stāsts par “dziesmoto revolūciju”. Igaunijai – arī viena bilde ar piketu (redzams dīvains plakāts – Igaunija nedara pāri krievu valodai), kas vērsts pret padomju politiku, Lietuvai – skats no “Baltijas ceļa”.
Iespaids, kādu tas rada apmeklētājam, kas nav iedziļinājies Austrumeiropas vēsturē, varētu būt šāds – Latvija, Lietuva un Igaunija bija PSRS sastāvā, tad padomjvalstij sākās slikti laiki, pieauga neapmierinātība un trīs republikas nolēma atdalīties, lai vēlāk pievienotos Eiropas Savienībai.
Ja ne vairāk, tad vismaz vēl viena bilde šajā izstādē būtu derējusi – vai nu pie 1940. gada, kad Baltijas valstis tika okupētas, vai pie 1945. gada, kad Rietumi vienojās tās “atstāt” PSRS. Citādi šobrīd Baltijas valstis ir tāds kā “baltais plankums” kopējās Eiropas vēsturē. Un tad, kas zina, varbūt kāds var arī noticēt Rubikam.
