Ilze Kuzmina: Vai bērnu pusdienas “apēdīs” skolotāji? 3
Kā nākamgad pareizāk tērēt 19,5 miljonus eiro: sākumskolēnu brīvpusdienām vai skolotāju algu celšanai? Tādas pārdomas raisās pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojuma par iespēju atteikties no sociālās funkcijas – bērnu ēdināšanas – un ietaupīto naudu novirzīt izglītības prioritātēm, tostarp skolotāju algu celšanai.
Šķiet, tā pat varētu būt lieliska tautas nobalsošanas tēma! Pirmkārt, ministrija tādējādi atkratītos no atbildības par šo lēmumu – šobrīd ministrija “rosina nodot šo brīvpusdienu funkciju pašvaldībām”, ko var traktēt gan kā vēlmi vairs neapmaksāt brīvpusdienas, gan kā tikai aicinājumu uz diskusiju.
Tas, ka valdība sēdes slēgtajā daļā paguvusi uzdot veikt attiecīgas izmaiņas likumā, lai jau no nākamā gada, tātad mācību gada vidus, valsts apmaksātu brīvpusdienu vairs nebūtu, gan liecina, ka kurss uz atteikšanos no brīvpusdienām ir uzņemts bez diskusijām.
Otrkārt, šāda tautas nobalsošana parādītu, cik ģimenēm svarīgas šīs bezmaksas pusdienas un cik lielā mērā sabiedrībā ir atbalsts pedagogu algu celšanai. Šādas nobalsošanas gan, protams, nebūs, jo likums nemaz neļauj tautai pieņemt lēmumus par valsts budžeta tēriņiem.
Tajā pašā laikā sabiedrības reakcija uz IZM paziņojumu tomēr var ietekmēt valdības lēmumu. Pagaidām nekāda asā sabiedrības pretreakcija nav vērojama. Iespējams, tāpēc ka IZM viltīgi jau nepavēsta, ka brīvpusdienu vispār nebūs, bet gan liek saprast, ka tā ir pašvaldību atbildība.
Un sabiedrībai vienalga, kurš maksā: valsts vai pašvaldība, galvenais, lai maksā no publiskiem līdzekļiem, nevis vecākiem pašiem jāatver maks.
Taču IZM paziņojumā ir vēl kāda nianse: pašvaldības labāk redzot, kuram tiešām vajag brīvpusdienas un kurš varētu bez tām iztikt. Un tas jau nozīmē, ka ministrijas ieskatā visiem bērniem brīvpusdienas nemaz nevajag.
Tā zināmā mērā ir liekulība: ja vien būtu gribējusi, arī valsts būtu varējusi izvirzīt nosacījumus, kam ir tiesības saņemt brīvpusdienas un kam ne. Tagad sanāks tā, ka labā valsts deva visiem, bet ļaunajām pašvaldībām jāšķiro bērni.
Turklāt ir pašvaldības, kas vecāko klašu skolēniem arī visiem bez izņēmuma jau apmaksā brīvpusdienas. Mainoties situācijai sākumskolēnu ēdināšanā, noteikti tiktu skartas arī lielāko bērnu brīvpusdienas.
Starp citu, ideju “mainīties funkcijām” un brīvpusdienu izmaksas no valsts budžeta pārcelt uz pašvaldību makiem izvirzīja jau iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, sakot, ka tādā gadījumā valsts savukārt varētu uzņemties algu maksāšanu pirmsskolas pedagogiem.
Tātad piedāvāja abpusēji izdevīgu darījumu. Taču pašvaldības turpināja nogaidīt, iespējams, sapņojot, ka valsts tāpat vien pašvaldībām par prieku pārņems bērnudārzu audzinātāju algošanu. Katrā ziņā pašvaldību lobijs arvien ir bijis gana spēcīgs, lai daudz ko panāktu.
Tagad laiki mainījušies un pašvaldības var kost pirkstos, ka nepieņēma Šadurska priekšlikumu. Iespējams gan, ka IZM piedāvājums ir tikai šoka terapija, kuras patiesais mērķis ir vai nu piespiest pašvaldības tomēr mainīties ar funkcijām – tas, ko piedāvāja Šadurskis, tagad būs it kā grūti panākams kompromiss, – vai arī panākt, ka skolotāju algu celšanas grafiku var nepildīt vai pildīt daļēji.
Ja jau skolotāju algu pieauguma cena būs bērnu pusdienas, pedagogu prasības pēc lielākas algas varētu pieklust.
Diskutējot par to, kam pienākas brīvpusdienas un kam par tām jāmaksā, nevajadzētu aizmirst vēl kādu būtisku aspektu: skolas pusdienu kvalitāti. Kaut valsts piešķirtā summa katra bērna ēdināšanai ir vienāda – 1,42 eiro dienā, ne visās skolās par šo summu spēj nodrošināt atbilstošas kvalitātes maltītes.
Nav saprotams, kāpēc pat vienā pašvaldībā līdzvērtīga lieluma skolās pusdienu kvalitāte ir krasi atšķirīga, kāpēc vienā skolā skolēni var izvēlēties no trim dažādiem pusdienu komplektiem, bet otrā tādas iespējas nav, kāpēc vienā skolā porcijā ir kaut neliels, tomēr skaidri saredzams gaļas gabaliņš, bet otrā pasniedz dīvainas konsistences mistiskas mērces, kurās tikai teorētiski ir gaļa.
Bezmaksas pusdienu pretinieki mēdz teikt, ka izlepušie bērni, lūk, neēd! Neēd gan, ja sautējums ir pārsutināts un piededzis, kotletes jēlas, bet zupa auksta… Neatkarīgi no tā, kurš maksā par pusdienām – valsts, pašvaldība vai vecāki, kvalitātes kontrolei skolu ēdnīcās ir jāuzlabojas.
