Vai bēgļus apturēs darba vietas mājās 3
Vācija lolo cerības ar investīciju ieplūdināšanu Āfrikā novērst bēgļu un migrantu masveida ierašanos Eiropā. Taču kuras ekonomikas attīstībai palīdzētu šādas investīcijas? Āfrikas vai tomēr pašas Eiropas?
Pie Eiropas durvīm gaida miljoni
Kopš tā dēvētā Balkānu maršruta slēgšanas un Eiropas Savienības (ES) un Turcijas noslēgtās vienošanās Eiropā ierodošos bēgļu un migrantu skaits ir ievērojami samazinājies. Tomēr žogu sliešanas politika, lai arī apgrūtinājusi iekļūšanu, nav mazinājusi vēlmi mērot ceļu uz Eiropu. Kā lēsts Vācijas drošības dienestu dokumentā, kas vācu presē tika noplūdināts maijā, iespēju iekļūt Eiropā patlaban gaida ap 6,6 miljoniem cilvēku. Ap 3,3 miljoniem Turcijā, ap 1 miljonu Lībijā, vēl ap 1,5 miljoniem citās Ziemeļāfrikas valstīs.
Nav cerību, ka šis skaits pats no sevis samazināsies. Drīzāk pretēji: tālākā nākotnē tas var pieaugt pat līdz 100 miljoniem cilvēku, ja īstenosies pesimistiskākās prognozes par klimata pārmaiņām Āfrikā, tā nesen brīdināja Vācijas ekonomiskās sadarbības un attīstības ministrs Gerds Millers. Tieši nabadzība, bads, perspektīvas trūkums, it sevišķi Āfrikā, turpmāk būšot faktori, kas kā bēgšanas motīvi dominēs pār bēgšanu no kara briesmām. Pēc ANO aprēķiniem, bada apdraudētas jau patlaban Āfrikā ir apmēram 20 miljonu cilvēku dzīvības, lielākoties tādās valstīs kā Jemena, Dienvidsudāna, Somālija un Nigērija. Tas, ka šie iemesli nebūs juridiski atbilstošs pamats, lai ieceļotāji varētu saņemt politisko patvērumu, neatturēs viņus no centieniem glābšanos Eiropā tomēr meklēt.
Plāns ar Āfriku
Draudīgais stāvoklis daudzviet Āfrikā, protams, nav jaunums. Lai to uzlabotu, jau pirms bēgļu krīzes gan ES, gan atsevišķas valstis ir finansējušas un joprojām finansē dažādas palīdzības programmas. Piemēram, Vācija budžeta līdzekļus attīstības palīdzībai šogad palielinājusi līdz 8,5 miljardiem eiro. Ja pierēķina naudu arī no citu ministriju budžetiem, attīstības palīdzībai veltītā summa sasniedz 16 miljardus gadā.
Taču līdzšinējā palīdzība acīmredzot izrādījusies vai nu nepietiekama, vai arī neefektīva. Tāpēc jau pagājušā gada sākumā, drīz pēc milzīgā patvēruma meklētāju pieplūduma Vācijā, Gerds Millers nāca klajā ar priekšlikumu: jārada kāds radikāli jauns palīdzības mehānisms Āfrikai. Viņš ierosināja veidot īpašu Māršala plānu Āfrikai, līdzīgu leģendārajai Eiropas atgūšanās programmai, kādu pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstīm izstrādāja un atbalstīja ASV. Tā principam vajadzētu būt: ar masīvu naudas ieplūdināšanu Āfrikā kredītu veidā iekustināt ekonomisko attīstību un radīt darba vietas, tā vēršoties pret bēgšanas cēloņiem jau saknē.
Nesen Millera ierosinātais “Māršala plāns” no apspriešanā nodotas idejas ir pārtapis priekšlikumā ar jau lielāku svaru. Tam atbalstu izteikusi Vācijas kanclere Angela Merkele, kura iepriekš pret iniciatīvu izturējusies atturīgi, tāpat plāns iekļauts arī Kristīgo demokrātu savienības/Kristīgi sociālās apvienības vēlēšanu programmā. Iecerei gan mainīts nosaukums: no sākotnējā “Māršala plāna Āfrikai” tas pārtapis par “Māršala plānu ar Āfriku”, tā norādot uz tā sadarbības dabu.
Vai var attīstīt Āfriku, paši neko nezaudējot?
Skaidru aprišu plānam joprojām trūkst. Nav zināms: no kurienes nāktu nauda. Vācija viena pati nespēj attīstīt veselu kontinentu, būtu jāiesaistās arī citām valstīm. Ir arī eksperti, kas plāna virzītājiem pārmet gaisa piļu būvēšanu, jo ne viņiem, ne Vācijai ir pietiekami resursi un tiesības, lai šādu projektu īstenotu.
Konkrētāk nekā iespējamie īstenošanas ceļi plānā pieteikta akcentu maiņa. Ar to tiek uzsvērts, klasisko attīstības palīdzību, vienkārši dalot miljardus nabadzības novēršanai, nav jēgas turpināt. Attīstības palīdzība ir jāsasaista ar politiskiem nosacījumiem, kā arī jārada apstākļi, lai Āfrikā ienāktu privāti investori. “No 400 000 vācu firmu, kas darbojas ārvalstīs, tikai 1000 ir aktīvas Āfrikā. Tas mums ir nekavējoties jāmaina,” uzskata G. Millers.
Ir gan skaidri arī iemesli, kas investorus biedē: korumpētas valstu pārvaldes, vājas tiesiskās sistēmas, birokrātija un nedrošība par nākotni. To mainīt, kā pārliecināts Millers, līdzēšot tāda kā “burkānu” sistēma. Līdzīga, kādu, atbalstot Austrumu partnerības valstis, lieto ES. Pēc principa: pieņemsiet investoriem labvēlīgus likumus, veiksiet uzņēmējdarbībai labvēlīgas reformas – pretim saņemsiet naudu. Millera vadītā ministrija jau apņēmusies ar papildu 300 miljoniem eiro atbalstīt Ganu, Kotdivuāru un Tunisiju, jo tās šogad kļuvušas par “reformu” čempioniem uz citu valstu fona.
Par šo pieeju – koncentrēšanos uz it kā ekonomisku attīstību nesošajiem Eiropas investoriem – Millera plāns gan izpelnījies ne mazumu kritikas. Jo: vai tas, kas nāk par labu investoriem, noteikti nāk par labu arī Āfrikai? Kā norādījis vides eksperts un politiķis Klauss Topfers, līdz šim ne reizi diskusijā par palīdzības pieeju Āfrikai neesot ticis uzdots jautājums: vai Vācija vēlas atbalstīt savu vai Āfrikas ekonomiku? Ja tomēr Āfrikas ekonomiku, tad tas var nozīmēt, ka jāpacieš savas ekonomikas rādītāju pasliktināšanās, sniedzot iespēju Āfrikas uzņēmējiem.
Klasiskā attīstības palīdzība nestrādā
Nevis par maz attīstības palīdzības, bet gan ES piekoptā pasaulē dāsnākā lauksaimniecības un zivsaimniecība subsidēšanas politika ir Āfrikas nabadzības cēlonis, jo padara Āfrikas valstu lauksaimniecību nekonkurētspējīgu un pārplūdina ar Eiropas produktiem, tā spriež Āfrikas pētnieks, Maincas universitātes profesors Helmuts Aše. “Tāda bēgšanas cēloņu apkarošana, kas būtu domāta nopietni, pārtrauktu šo vienpusīgo palīdzību [subsīdiju veidā],” viņš sacījis žurnālam “Der Spiegel”.
Cits pārmetums, kuru idejai velta eksperti, skan: tā orientēta uz nevienlīdzības pastiprināšanu. Ja nauda kā “balva” tiek piešķirta valstīm, kuras vistālāk tikušas ar demokrātiskām reformām, tiesību vides sakārtošanu, tad palīdzība tiks tiem, kuriem jau klājas salīdzinoši labāk. Vissmagākā ekonomiskā situācija mēdz būt iedzīvotājiem valstīs ar korumpētām elitēm un diktatoriskiem režīmiem. Tiem, ja vadās pēc šāda principa, palīdzība tiktu samazināta.
Heidelbergas universitātes Ekonomikas un attīstības politikas profesors Aksels Drēhers gan šaubas par klasiskas attīstības palīdzības jēgu uzskata par pamatotām. Intervijā Vācijas sabiedrisko mediju interneta portālam tagesschau.de viņš skaidro: “Attīstības palīdzības problēma ir tās [efektivitātes] izmērojamībā. Vienmēr var atrast konkrētus projektus, kuri ir bijuši veiksmīgi. Taču nav iespējams izmērīt, kā palīdzības radītie efekti ietekmē attīstību. Daudzos gadījumos palīdzība tiek dalīta, vadoties pēc tādiem kritērijiem, kuriem ar attīstību nav nekāda sakara. Tad nav nekāds brīnums, ka tā neiedarbojas.”
