Dace Terzena: Vai ausis vietā? Runa ir par kādu elitāru Rīgas centra skolu… 6
Kad projekta “Neklusē” veidotāji kārtējoreiz pievērsa uzmanību vardarbībai starp vienaudžiem skolās, atcerējos kādas paziņas stāstīto. Viņa kļuvusi par nepatīkama incidenta liecinieci klases salidojumā 40 gadus pēc skolas beigšanas.
Jāpiebilst, ka runa ir par elitāru Rīgas centra skolu. Tad, lūk, šajā klasē mācījusies gudra, draudzīga meitene, bet ausis viņai bija atļukušas un vienmēr spici rēgojās no rūpīgi pār tām pārķemmētajiem matiem. Nevarētu teikt, ka viņu uz katra soļa par tām ausīm apceltu, bet šad tad kāda cita meitene, kas acīmredzot toreiz jutās kā daiļuma standarts, viņas virzienā raidīja pa ironiskai piezīmei.
Klase bija inteliģenta, vairākums nejutās ērti, to dzirdot, bet vienlaikus klusēja: kas to zina, par ko varēja norauties no šerpās runātājas – jo vienam deguns būtu izrādījies par garu, citai krūtis par lielu, kādam kājas par īsu vai vecāki nepietiekami smalki šai izlases klasei.
Lūk, ko paziņa pieredzēja salidojumā: meitene, kam tās ausis, sen kļuvusi par atzītu psihoterapeiti un izvēlējusies galvai cieši pieglaustu frizūru, nu, tā ka ausis vispār nevar redzēt. Apcēlēja kļuvusi par veiksmīgu uzņēmēju. Sasveicinoties uzņēmēja psihoterapeitei teikusi – sveika! Nu, vai ausis savā vietā?
Paziņa redzējusi, kā pēdējā nosarkst, samulst un ātri no klases salidojuma dodas prom. Ar visu psihoterapeites rūdījumu riebīgajam šāvienam viņa izrādījās par trauslu. Pat pēc 40 gadiem. Mani, šo stāstu uzklausot, daudz vairāk šokēja tas, kas noticis vai, pareizāk sakot, nav noticis ar brašās uzņēmējas dvēseli.
Vai tiešām viņa nesaprata, ka gan toreiz, gan tagad klasesbiedreni dedzinājusi kā ar karstu dzelzi? Ka pazemojusi un dziļi ievainojusi dzīvu un jūtīgu cilvēku, turklāt zemiskā veidā aizskarot ārējo izskatu?
Nesen kārtīgi izstrīdējos ar vienu neticīgo Tomu. Viņš teica – es neticu, ka ar tādām sociālajām kampaņām kā “Neklusē” var mainīt vai izskaust mūžseno apcelšanos starp skolasbiedriem, dalīšanos grupējumos, arī savstarpējo pazemošanu. Cibiņi un buņģi ir bijuši un būs, katram jāmācās sevi aizstāvēt un kļūt stiprākam. Kurš tad tevi dzīves laikā no katra pāridarītāja glābs un piežēlos? Tātad, viņaprāt, skola kā sava veida skarba sociālā iniciācija.
Es tam nepiekrītu. Tāpat kā sabiedrības daļa, kas skarbi nosodīja projekta “Neklusē” veidotāju izvēli savā vēstījumā iekļaut arī tādu uzstādījumu, ka apcelšana, lūk, norūdot dzīvei. Nē, vardarbība, vienalga, fiziska vai emocionāla, reāla vai virtuāla, tikai ārda, pazemo, atstāj rētas un kompleksus.
Un šādi projekti par spīti skepsei un neticībai, un kritikai ir ļoti vajadzīgi, pat neaizstājami. Īpaši Latvijā, kur, pēc starptautisku pētījumu rādītājiem, mobinga jomā skolās ieņemam kaunpilno pirmo vietu starp OECD dalībvalstīm. Kur pēc nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita arī esam nonākuši bēdīgajā ES valstu līderu sarakstā.
Manuprāt, abas šīs sliktās līderības ir cieši saistītas, tās liecina par dziļi traumētu sabiedrību ar tikpat dziļi ievainotu pašapziņu, kur sociālos slāņus šķir teju bezdibeņi. Tie ir traumēti vecāki, vienalga, bagāti vai nabagi, kas savu dzīves uztveri nodod tālāk bērniem.
Un skolā ir sākotnējais vardarbības līmenis, kur šos procesus redzam vēl nepiepucētus, tātad novēršamus un maināmus. Briesmīgāk, ja tie netiek apturēti un vēlāk saēd sabiedrību daudz rafinētākā veidā – politikā, ekonomikā un citās dzīves jomās.
