Zāliens, apaugums un ūdens. Agronoma padomi augļu dārza uzturēšanā 0
Māra Skrīvele, Dr.agr., Dārzkopības institūta vadošā pētniece
Daba parasti palīdz izdzīvot savvaļas augiem, savukārt kultūraugiem ne tikai izdzīvot, bet arī ražot jāpalīdz dārzkopjiem. Ar dabu jāiemācās sadzīvot, tās niķi jāizprot un jāmāk uz tiem reaģēt ne pasaules vai Latvijas mērogā, bet visvairāk savas saimniecības līmenī. Lai kā gribētos arī savā saimniecībā audzēt ārzemēs redzētās šķirnes, stādīt lielus dārzus, kuros aizvien vairāk jālieto dažādu veidu ķīmija un kurus kopjot zūd dabas procesu izpratne, nez vai Vidzemes un Latgales pakalnos tādus izveidot izdosies?
Pasaulē aizvien vairāk valda pārliecība, ka pārtikas apgādes ķēde ir īpaši droša tādās vietās, kur dominē mazas zemkopības struktūras, nevis masveida lauksaimniecība, it sevišķi lieldārzi ar plašu pesticīdu un herbicīdu lietojumu. Tajos var pagūt izpildīt vien ieteikumus, bet neatliek laika ieskatīties dabas procesos savā dārzā, domāt, kā uz tiem reaģēt.
Apaugums apdobēs
Apaugums apdobēs ir gan daudzgadīgās un viengadīgās nezāles, gan arī no rindstarpām ieklīdušais zālājs. Vai tas ir labi vai slikti? Patiesībā – dažreiz labi, citreiz slikti. Tas atkarīgs no kultūras īpatnībām, no augsnes sagatavošanas un tās īpašībām, stādījuma vecuma un, protams, no klimatiskajiem apstākļiem.
Apaugums apdobē noteikti ir nevēlams sausā vasarā, sevišķi tās otrajā pusē, un rudenī, bet vēlams nokrišņiem bagātā rudenī. Noteikti tas ir slikts jaunajiem kociņiem vai ogulāju krūmiem. Visi zinām, ka bērni un dzīvnieku mazuļi ir rūpīgi jākopj, jābaro labāk, jāpieskata vairāk. Tikai tad viņi iegūs spēku izturēt turpmākās dzīves piedzīvojumus. Tāpat ir ar jaunajiem stādījumiem.
Piecpadsmit gadu laikā, redzot vienus un tos pašus dārzus dažādā vecumā, nekad nav nācies redzēt jaunus, spēcīga auguma augļu kociņus ar vārpatu vai citām nezālēm aizaugušā dārzā. Bet nezālēs ieaugušus krūmogulājus vai, piemēram, skābos ķiršus, kas nekad labu ražu nav devuši, gan redzēju samērā bieži.
Kā sadzīvo jaunie augļu koki ar konkurentēm nezālēm
Ja augļu kokus stāda labi samēslotās bedrēs vai arī, piemēram, kādu organisko mēslojumu liek uz apdobēm kā mulču, to, protams, grib izmantot gan augļaugi, gan nezāles. Kā jau tas gaidāms, uzvar nezāles, gan viengadīgās, gan daudzgadīgās, jo tās daudz straujāk izveido pamatīgu sakņu sistēmu. Pat viena balanda vai vībotne, saņemot gan ūdeni, gan minerālvielas lielā, tiem neparastā daudzumā, var izveidot pamatīgu stumbru un sakņu sistēmu, tā nostiprināties augsnē, ka ne ārā dabūt. Ko līdz it kā aizsargāšana no saules un vēja ar nezāles augumu, ko koki paši prot tīri labi, aizverot atvārsnītes, ja ūdeni, kas varētu pievadīt minerālvielas no augsnes, lai lapās notiktu ogļhidrātu veidošanās, paņem blakus spēcīgi augošā nezāle.
Laikam nekur pasaulē nestāda augļu kokus tā, kā to dažs labs darīja Latvijā, paceļot velēnu vai veidojot šauru apdobes sleju pļavā. Jā, citās zemēs redzēts, ka iekoptā zālājā veido apmēram 2 m platu labi sastrādātu augsnes joslu, kur zālāja saknes tik ātri nespēs sākt konkurēt ar iestādīto augļu koku saknēm. Šis zālājs veidots iepriekš sagatavotā laukā – atbrīvojot to no daudzgadīgām nezālēm, ielabojot un palielinot organisko vielu daudzumu, barības vielu nodrošinājumu un pieejamību. Tad zālājs tiek sēts, atstājot slejas augļaugiem vai tādas izfrēzējot, ja apsēts viss lauks. Tehniski sagatavot visu lauku ir vieglāk.
Kā ar mitrumu lielākiem kokiem?
Vai nezāles apdobēs ir derīgas vecākiem kokiem, jo uz tām izveidojusies rasa, kā uzskata dažs labs, it kā palīdzot kokiem augsnē saglabāt mitrumu? Laikam gan ir otrādi – lielo koku lapotne pasargās nezāles no izdegšanas.
Apdobēs izsētais mēslojums nonāks vairāk pie nezālēm, jo pie koku stumbriem diezin vai būs atrodamas sīkās strādājošās saknītes. Ja augļu koki uz vidēja vai spēcīga auguma potcelmiem jau ir ražošanas vecumā vai vecāki, to sakņu sistēma ieņēmusi tai paredzēto dziļumu un plašumu, spurgaliņas, darbīgā sakņu daļa, varbūt jau atrodas kaut kur rindstarpas vidū, bet pie stumbra vairs ir tikai kailas skeletsaknes, tad nezāļu augšana apdobēs ap stumbru vairs kokam netraucēs. Vienīgā nelaime, ka nogatavojušās sēklas būs teicama barība grauzējiem. Var jau būt, ka tiem tad pietiks ar sēklām un nebūs kāres mieloties ar augļu koku dažādām daļām. Tomēr, visticamāk, tie papildus meklēs kaut ko sulīgāku, varbūt saldāku – koku mizu.
Mitrās vasarās varenās nezāles var radīt patīkamus apstākļus sēnēm, ja vien nebūsiet tās iznīcinājuši ar pamatīgām fungicīdu devām. Gan lapu koku vēzim uz stumbra, gan kvēpsarmai uz augļiem mitrais gaiss sabiezinātajos, ābeļu ražas noliektajos zaros un varenas vībotnes vai balandas vainagā, kas kavēs rasas vai lietus pilienu nožūšanu, ļoti patiks. Par citām sēnēm nezinu, tās nav izdevies ieraudzīt.
Ko darīt ar nezālēm?
Nopļauts zālājs vai nezāles zem jau labu vainagu izveidojušiem kokiem ražojošā vecumā ar spēcīgu sakņu sistēmu ļaunumu nenodarīs. Ābelēm uz pundurpotcelmiem, kuriem sakņu sistēma kompakta, neliela, visās valstīs augļkopji iekārto pilienveida apūdeņošanu, reizē pievadot arī barības vielas tieši ābeļu saknēm. Nezinu, vai tā atrisinās ūdens apgādes nodrošināšanu plūmēm un ķiršiem uz sēklaudžu potcelmiem, kuri ne vien ūdeni, bet arī gaisu mīl vairāk nekā citi augļu koki. Tiem uzņemošā sakņu daļa jau sen varbūt ir sasniegusi rindstarpas vidus daļu, ja ne jau iekļuvusi blakus rindas sakņu zonā.
Vecie dārzkopības speciālisti jau 100 gadu cenšas pārliecināt, ka plūmēm rindstarpas jāapgādā ar organiskām vielām un ūdeni, tās vasaras pirmajā pusē turot melnajā papuvē, bet otrajā pusē – vai nu audzē zaļmēslojuma augus, vai dod iespēju augt nezālēm, tad vismaz organisko vielu ir vairāk.
Kāpēc mēs rēķināmies tikai ar savām, ne augu vajadzībām? Visos laikos, visās zemēs ticis uzskatīts, ka melnā papuve saglabā mitrumu, ka katra augsnes virskārtas irdināšana aizstāj laistīšanu. Tā izjauc augsnes kapilārus, tādējādi pārtraucot ūdens iztvaikošanu no augsnes. Liekas, irdenā augsne virspusē ātri vien kļūst sausa un izžūst, bet tā ir sava veida mulčas kārta bez šķeldas, skaidām vai agrotekstila. Augsnes irdināšana veicina ātrāku organisko vielu noārdīšanos, tām piekļūstot vairāk gaisam, bet tas atbrīvo kultūraugam tik nepieciešamās barības vielas.
Ja plūmes un ķiršus audzē uz maza auguma potcelmiem un iekārto fertigācijas sistēmu, tad gan rindstarpās droši var audzēt zālāju.
Vai rasa var aizstāt laistīšanu?
Cerēt, ka rasas pilieni būs tik lieli un to būs tik daudz, ka tie spēs samitrināt augsni tik dziļi, lai veldzi saņemtu augļu koku saknes, ir naivi. Tam vajag apmēram divus 10 litru spaiņus ar ūdeni uz kvadrātmetru nedēļā, no kuriem daļa tiktu nezālēm, kuru saknes seklākas. Ja rasas pilieni vai smidzinošs lietus būs samitrinājis nelielu augsnes virskārtu, tas var veicināt viengadīgo nezāļu dīgšanu vai rasa uz nezālēm kokaudzētavā stimulēt gaisa sakņu veidošanos uz veģetatīvi vairoto potcelmu stumbriņiem. Tas gan ir novērots.
Vai ogulājiem patiks konkurences cīņa par ūdeni un barību?
Jāatceras, ka visai produkcijai, ko pārstrādā, jābūt lētai, lai gala produkts būtu pieņemamā cenā. Tātad pamatīgi jāaprēķina, vai visādas ekstras, piemēram, apūdeņošanas iekārtas un apdobju segumi, nesadārdzinās izaudzēto un tai pircēju nebūs. Varbūt labāk rēķināties ne tikai ar kultūras prasībām un audzētāju vēlmi, bet augstāk par visu jāliek dabas apstākļu dotās iespējas.
Tātad – izvēlēties vietu, kas iecerētai kultūrai patiks, lai arī varbūt stādījums nebūs tik liels, par kādu esat sapņojis. Un pats svarīgākais – augsnes sagatavošana pirms stādīšanas. Tas nozīmē arī augsnes ielabošanu, palielinot organisko vielu daudzumu ar dažādu veidu organisko mēslojumu vai zaļmēslojumu. Organiskās vielas augsnē palielina sīko augsnes daļiņu daudzumu, tātad arī augsnes mitrumietilpību. Vismazākā mitrumietilpība ir smilšainās, organiskām vielām nabadzīgās augsnēs.
Upenes, jaunas vai vecas, sevišķi mīl daudz ūdens un trūdvielu arī. Tām ir sekla sakņu sistēma un lielāka vajadzība atjaunot veco dzinumu paaudzi ar jaunu – būs labākas un vairāk lapu, kas ražos ogļhidrātus. Konkurences cīņā ar nezālēm par ūdeni upenes zaudēs. Upeņu sakņu sistēma var kļūt varenāka un uzbrūkoša, ja blakus kaut kur būs ūdens avots, kaut vai meliorācijas sistēma. Apbrīnojami, kā upenes to sajūt.
Nedaudz pacietīgākas, vismaz ražošanas vecumā, var būt jāņogas, jo tām dzinumu paaudžu maiņa nav tik strauja. Ērkšķogu krūms savukārt var saaugt tik biezs, ka tajā grūti iekļūt būs ne tikai nezālēm, bet arī ogu lasītājam vai zaru izgriezējam.
Ja gribat lielas un garšīgas ogas un bagātu ražu, palīdziet ar konkurentiem tikt galā arī avenēm. Ja ūdens un barības vielas palīdzēs avenēm strauji izveidot spēcīgus dzinumus, slejās nezāles nebūs konkurentes, sevišķi, ja pirms stādīšanas būs iznīcinātas vārpatas. Avenēm ražas lielums ir tieši saistīts ar iepriekš izaugušā dzinuma garumu. Trūkstot ūdenim, dzinumi būs īsāki un vārgāki, cietīs arī ražas kvalitāte.
Kā krūmcidonijas sadzīvo ar nezālēm?
Bērnībā un jaunībā, protams, uzvarēs nezāles, jo krūmcidonijām sakņu sistēma vēl par vāju, tad dārzkopim jāpalīdz. Pirms stādīšanas noteikti jātiek galā ar daudzgadīgajām nezālēm, kā arī jaunstādu spēcīgam augumam jānodrošina pietiekami daudz barības vielu ar zaļmēslojuma augiem. Ja krūms būs izveidojis spēcīgu un dziļu sakņu sistēmu, kas nodrošinās ūdeni un minerālvielas arī virszemes daļai, nezāles vairs nekaitēs, bet dažreiz pat palīdzēs, pasargājot no ziemas vai pavasara zemās temperatūras.
Krūmcidonijas audzē pārstrādei, tātad jādomā, kā samazināt audzēšanas izmaksas. Neesmu pārliecināta, vai ģeotekstila pārklājs apdobēm, kas vajadzīgs tikai pirmos gadus, pārāk nesadārdzinās izmaksas. To vajadzētu aprēķināt. Kāda sakņu sistēma būs izveidojusies, vai tā būs tikpat dziļa kā bez seguma? Jautājumu ir daudz.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
